Šogad, tāpat kā iepriekšējos gados, vēstules par Latvijas lepnuma balvai pieteiktajiem cilvēkiem atklāj daudz labestības un drosmes. Taču vienlaikus daudzās vēstulēs ietverts vēstījums par nelaimēm. To vidū ir traģiski gadījumi, kas saistīti ar pasaulē allaž esošām problēmām – slimībām un negadījumiem –, ko pilnībā novērst nav izdevies nevienā valstī. Taču atklājas arī nepilnības sociālā nodrošinājuma jomā Latvijā.
Pamanāms ir tas, ka labestīgiem līdzcilvēkiem nācies paveikt to, kas būtu bijis jānodrošina valsts un pašvaldību ziņā esošajiem sociālā atbalsta instrumentiem.
Šogad daudz tiek runāts par nodokļu reformu. Skaidrs, ka, tuvojoties 2018. gada 1. janvārim, runas par gaidāmajām izmaiņām nodokļos uzvirmos ar jaunu sparu. Taču, kā jau allaž, arī šogad skaļi tiek spriests par izmaiņām nodokļu likmēs, ēnu ekonomikas apkarošanu, nodokļu iekasēšanas metodēm, taču daudz klusāk – par nodokļos iekasētās naudas pielietojumu. Nu nesola politiķi to, ka tiks izveidota skaitliski mazāka un efektīvāka valsts pārvalde, bet vairāk naudas tiks veltīts tam, lai radītu pēc iespējas cilvēcīgāku un XXI gadsimta vērtībām atbilstošāku sociālā atbalsta jomu tiem cilvēkiem, kam klājas visgrūtāk. Piemēram, bērniem, kuru bioloģiskie vecāki objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ nespēj par savām atvasēm pilnvērtīgi rūpēties.
Šā gada aktualitāte ir arī mediju, it īpaši Latvijas Radio risinātā diskusija par bērnu, kas palikuši bez vecāku gādības, aprūpi. (Sabiedrisko mediju portālā Lsm.lv ir pat īpaša sadaļa Sistēmas bērni.) Jebkurš žurnālists, kurš savos darba gados gatavojis kaut dažus rakstus vai sižetus par konfliktiem, kuros iesaistīti bērni, zina, ka tā ir viena no smagākajām tēmām gan emocionāli, gan tāpēc, ka jebkurš konfliktā iesaistītais pieaugušais – kā privātpersonas, piemēram, bērnu tuvinieki, tā amatpersonas, piemēram, bāriņtiesu, sociālo dienestu un izglītības iestāžu pārstāvji – runā "es tas labais un pareizais, pārējie – tie sliktie" stilā, atgādinot seno izteicienu par skabargas redzēšanu cita acī un baļķa nesaskatīšanu savā.
Taču mediju uzturētā tēma par "sistēmas bērniem" ir vajadzīga, jo aktualizē to, kādas vērtības vispār dominē mūsu sabiedrībā un kādām vērtībām seko mūsu valsts politikas veidotāji. Un liek domāt par to, vai tad, ja vairāk naudas tiks iekasēts nodokļos, tā tiks iztērēta tam, lai audzētu treknāku birokrātisko aparātu, vai tam, lai veidotu cilvēcīgāku sociālā atbalsta sistēmu bērniem? Un mudina domāt arī par to, vai ētiskā aspektā mūsu sabiedrība ir pilnībā brīva no ļaunuma, kas izpaužas kā psiholoģiski nežēlīga attieksme pret vājākajiem – arī bērniem?
Pravietisnejaukais