Vecās Eiropas klusā sacelšanās?

No spāņu sociālistu rindām nākušais bijušais eiroparlamentārietis un Spānijas ārlietu ministrs, tiekoties ar Vācijas diplomātiem, paziņoja, ka ASV vadītā pasaules kārtība beidz pastāvēt, ASV globālā dominēšana tuvojas beigām un šobrīd sevi piesaka jau nākamais – Āzijas – laikmets. Tiesa, arī konkurējošās lielvaras Ķīnas apkampienos mesties apvienotā Eiropa negrasās.

Tā vietā tiek solīts izmantot ASV un Ķīnas nesaskaņas Eiropas suverenitātes un starptautiskās ietekmes palielināšanai.

No publikācijām plašsaziņas līdzekļos, kurās vēstīts par Borela izteikumiem, gan nekļūst pilnībā skaidrs, kas tā bijusi par tikšanos un kā ES galvenā diplomāta teiktais nonācis līdz presei. Tomēr, tā kā izteikumu atsaukums vai noliegums nav sekojis, ir visi iemesli uzskatīt, ka pārspīlējuši publikāciju autori nav. Tāpat tāda līmeņa politiķis kā Borels nav tas cilvēks, kurš sāks tiražēt šādas idejas pēkšņas un spontānas iedvesmas pārņemts. Viss ir izsvērts, iepriekš saskaņots un nomērīts, rēķinoties arī ar to, ka uzruna sasniegs īstos adresātus.

Var arī pieņemt, ka tai Eiropas elites daļai, kuras nākotnes redzējumu šajā gadījumā pauda spāņu diplomāts, ir sava minimālā un maksimālā programma. Minimālā programma ir mēģinājums paklusām pasludināt apvienotās Eiropas ģeopolitisko suverenitāti, pie viena piedāvājot ASV un Ķīnai piedalīties vairāksolīšanā par Eiropas roku un tās centrālās bankas drukātajām naudas zīmēm.

Maksimālajā variantā Eiropa savukārt tiek redzēta kā viena no globālajām ģeopolitiskajām lielvarām, kas uzstājas kā demokrātijas balstītāja (un attiecīgi dividenžu saņēmēja) perspektīvajā Āzijas reģionā. Aizvien pieaugošs vēsums apvienotās Eiropas attiecībās ar Ķīnu liecina, ka atbalstīt ir paredzēts galvenokārt Pekinas kaimiņus. Un pie izdevības, protams, arī demokrātiju pašā Ķīnā.

Patlaban arī ir ļoti piemērots brīdis Eiropas novirzīšanai suverēnā peldējumā. Pandēmija un ekonomiskā krīze, priekšvēlēšanu gaisotne un iekšpolitiskās domstarpības ASV, Vašingtonas un Pekinas tirdzniecības karš un vēl citi faktori paver iespēju logu, kuru eiropieši pagaidām vēl piesardzīgi, taču cenšas izmantot savās interesēs.

Cits jautājums ir, ka tā vairāk nav pat fronda, bet gandrīz atklāta sacelšanās uz ASV stūrētā kolektīvo Rietumu kuģa, ieskaitot Vašingtonas hegemonijas noliegšanu. Un, tā kā ASV joprojām netrūkst sviru, ar kuru palīdzību ietekmēt Eiropu, revolūcijas mēģinājums tikpat labi var izrādīties arī neveiksmīgs. Domājams, ka to labi saprot arī nosacītie revolucionāri.

Tajā pašā pasaulē šobrīd notiek straujas un vērienīgas ģeopolitiskās, ģeoekonomiskās un vēl citas pārmaiņas, kamdēļ tas, kas šķiet maz iespējams šodien, jau rīt var izrādīties pašsaprotams.

Un šo faktu ir vēlams paturēt prātā visiem procesa dalībniekiem, ieskaitot arī Latviju.