Teju neviena garāka intervija ar vadošajiem politiķiem – vismaz ar premjeru, aizsardzības ministru un partiju līderiem – nepaiet, nepieprasot kārtējos pārapliecinājumus, ka aizsardzībai no nākamā gada apsolītie 2% budžetā būs un vai tendencei pat nebūtu jāpieaug. Apsveicami, ka no šī "kontroljautājuma" pagājušajā nedēļā nenobijās premjers Māris Kučinskis (ZZS), apšaubot, ka diez vai lielāku pieaugumu aizsardzības tēriņiem, kādi paredzēti šogad un nākamgad, maz iespējams lietderīgi ieguldīt, un mums nevajag naudu par katru cenu, lai tad domātu, ko par šo naudu darīt, ieguldīt objektos, ko armijai nevajag.
Ja paskatās uz pēdējo divu triju gadu militārajiem iepirkumiem, rodas iespaids, ka Aizsardzības ministrija pret iespējamiem militārajiem draudiem gatavo taktiku – "atšaudīsimies no kazarmām". Noliktavu, garāžu, kazarmu, telšu pilsētiņu, pievedceļu un citas infrastruktūras izbūve kopumā par vairākiem desmitiem miljonu eiro. Visticamāk, tas viss ir nepieciešams, bet grūti nepamanīt, ka aizsardzības miljoni aiziet būvniekiem, kas tradicionāli ir bijuši tuvi politiķiem, atsaucīgi partiju un ar politiķiem saistītu projektu finansēšanā.
Februāra vidū notikušajā tradicionālajā Minhenes drošības konferencē Valsts prezidents Raimonds Vējonis izteicās, ka nepieciešamība Eiropai uzņemties lielāku atbildību par savu aizsardzību gan nav apšaubāma, taču tam nevajadzētu nozīmēt vairāk štābu un ģenerāļu. ES varot dot savu ieguldījumu hibrīdapdraudējumu pārvarēšanā, "īpaši labas pārvaldības jomā, palīdzot stiprināt likuma un tiesu varu, atbalstot spēcīgas institūcijas un medijus, kā arī mazinot sociālo nevienlīdzību".
Skaidrs, ka ar to Vējonis pareizi vēlējās atgādināt, ka mūsdienās modernais apdraudējums nav tikai militārs, līdz ar to arī aizstāvēties pret šiem draudiem jābūt gataviem ne tikai ar militāriem līdzekļiem. Patiesi – valstis apdraud to iekšējais vājums. Korupcijas, nabadzības un tiesiskā nihilisma sagrauztas valstis nebūs ne pietiekami turīgas, ne pietiekami iekšēji vienotas, lai turētos pretī ārējam apdraudējumam.
Vējoņa apelēšana, ka tādai valstij kā Latvija jādod iespēja saglabāt balansu starp ierobežoto budžeta līdzekļu tērēšanu militārajai aizsardzībai un citu svarīgu jomu stiprināšanai, tostarp sociālās nevienlīdzības mazināšanai, izklausās vairāk pēc tukšvārdības, cerot, ka ziņa no Minhenes līdz Rīgai nepārtulkota pazudīs vados. Situācija Vējoņa uzskaitītajās jomās ir bēdīga, un aizmetņi pietiekami ātrām pozitīvām pārmaiņām nav redzami. Un tas jau ir jautājums premjera Kučinska valdības un atbildīgo ministru virzienā.
Rodas iespaids, ka politiskajiem līderiem ir divas dienaskārtības, viena – saistīta ar valsts iekšējo sociālo apdraudējumu novēršanu –, ko ērtāk pieminēt ārzemju vizītēs, otra – saistīta ar valsts ārējo militāro apdraudējumu novēršanu – iekšējai lietošanai, jo atliek tikai iemācīties mantru par diviem procentiem.