Bez Ukrainas Eiropas drošība ir apdraudēta

Mēs runājam pirmdienas rītā, kad vēl priekšā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska un Eiropas līderu tikšanās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu Vašingtonā un kļūs konkrētāks tas, ko mēs pagaidām tikai nojaušam par Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina piektdien Aļaskā spriesto. Visu nedēļas nogali pasaule ir šausminājusies, kā tas viss izskatījās un kāpēc Tramps izrāda tādu godu Putinam, nesaprotot, ka tādējādi leģitimē gan viņa kara noziegumus Ukrainā, gan atgriež Kremļa figurantus pie starptautiskā sarunu galda, lai gan mēs viņus cerējām redzēt kara tribunālā. Trampam tas nerūp? Viņš nesaprot, ka no šādas klanīšanās Putinam viņš negūst nekādas priekšrocības?

Redziet, te ir viena īpatnība – Tramps personiskas attiecības ar jebkuru valstsvīru uzskata par savu privātu lietu, viņš spriež kategorijās "viņš man patīk" vai "viņš ar mani labi runā". Saprotiet, viņš diplomātisko pieklājību jauc ar valstiskajām lietām. Un šeit viņš ļoti spēcīgi kļūdījās. Pat no ASV konservatīvo nometnes var dzirdēt sašutumu: "kā tas bija iespējams – izritināt sarkano tepiķi XXI gadsimta Hitlera priekšā? Spiest šī diktatora asinīs mirkstošo roku uz sarkanā tepiķa!". Tā ir vai nu nesaprašana, vai, man tomēr liekas, Trampa cerība uz kaut kādām privātām šeftēm, dīliem no visa šī. Tramps caur šo visu cer kaut ko sarunāt. Viņam rūp nevis likums, nevis starptautiskās tiesības, nevis valstu nacionālās intereses un vēsturiskās reminiscences, bet gan tikai privātās, personiskās attiecības. Es esmu pārliecināts, ka nepieļaut Trampam ar Putinu runāt divatā bija liels Eiropas diplomātu un ASV valsts sekretāra Marko Rubio darbs un uzvara, un Tramps, būdams ne tikai autokrāts, bet arī spītīgs, gribēja tomēr nodemonstrēt, ka "man ar Volodju ir labas attiecības par spīti tam, ka jūs mani apspēlējāt ar šo sarunu formātu, nomainot tet a tet uz trīs pret trīs".

Daudz laika tika veltīts analīzei par