Internets un informācijas tehnoloģijas pastāv ne jau pirmo gadu desmitu, bet hibrīdo draudu jautājums uzmanības centrā ir nonācis tikai pēdējos gados. Kādēļ?
Aktualitāti hibrīdo draudu jautājums ieguva 2014. gadā, kad Krievija, izmantojot hibrīdas metodes – militāra spēka un propagandas kampaņu apvienojumu, anektēja Krimu. Tas ir absolūti nepieņemams solis, rupjš starptautisko tiesību pārkāpums un vienlaikus arī atklāta hibrīdo metožu, ieskaitot kiberuzbrukumus, izmantošana. Krimas aneksijai ir sekojuši vēl vairāki nopietni incidenti – Krievijas mēģinājumi iejaukties ASV prezidenta vēlēšanu norisē 2016. gadā, tā dēvētā Skripaļu lieta – mēģinājums noindēt Lielbritānijā dzīvojošo Krievijas drošības dienesta bijušo virsnieku Sergeju Skripaļu un viņa meitu, aiz kura ar augstu ticamības pakāpi stāv Krievija.
Ir nepieciešams pieminēt arī notikumus Grieķijā, kur Krievijas pilsoņi finansēja un organizēja protestus saistībā ar toreiz vēl Maķedonijas nosaukuma maiņu, cenšoties radīt nestabilitāti Balkānos, kur tas ir ļoti sensitīvs jautājums. Somijai, protams, ļoti svarīgi, satraukumu raisoši ir notikumi pagājušā gada novembrī, kad Ziemeļatlantijas alianses manevru Trident Juncture laikā tika piedzīvoti plaši GPS signāla traucējumi, kuros ar augstu ticamības pakāpi tāpat ir vainojama Krievija.
Kopumā var teikt, ka Maskava savu mērķu sasniegšanas vārdā kopš 2014. gada plaši izmanto hibrīdās metodes, cenšoties destabilizēt Rietumu demokrātijas.
Cits ļoti svarīgs aspekts, kas tāpat padarījis aktuālu hibrīdo draudu jautājumu, ir radikālo organizāciju, tajā skaita Islāma valsts, aktivitātes. Visa veida radikālas un ekstrēmas organizācijas tieši tāpat cenšas radīt spriedzi kā rietumvalstu sabiedrībās, tā valstīs, kurās koncentrēta to darbība, tajā skaitā cenšoties ietekmēt dienaskārtību, piemēram, Indijā un Pakistānā, kuras abas, atgādināšu, ir kodolvalstis. Jo lielāka ir spriedze, jo populārākas kļūst šādu organizāciju sludinātas idejas, pieaug to atbalstītāju skaits un ietekme. Šo mērķu sasniegšanai tiek plaši izmantoti sociālie mediji, viltus ziņas.
Tāpat ārkārtīgi nozīmīgs ir arī jautājums par kiberdrošību kopumā, iespējamiem uzbrukumiem kritiskajai infrastruktūrai, tajā skaitā enerģētikas un banku sektoriem. Tas ir vēl viens veids, kā radīt baiļu un nedrošības sajūtu sabiedrībā, radīt iespaidu, ka valdības, administratīvās institūcijas netiek galā ar saviem pienākumiem, nespēj garantēt sabiedrības drošību. Mūsdienu realitātē būtībā gandrīz visas nozīmīgākās jomas ir lielā mēra atkarīgas no informāciju tehnoloģijām un attiecīgi pakļautas kiberuzbrukumu riskiem, radot katastrofālas sekas. Piemēram, GPS signāla traucējumi, kādi tika piedzīvoti Somijā, var radīt nopietnas problēmas aviācijas drošībai. Tie visi kopā ir jaunā laikmeta, jaunās realitātes izaicinājumi, un, lai tiem pretdarbotos, ir nepieciešamas saskaņotas darbības, vienota nostāja.
Ja mēs runājam par Krieviju, tad Maskavā kategoriski noliedz valsts saistību ar jūsu minētajiem gadījumiem, izņemot, protams, Krimu. Savukārt pierādīt tieši valsts iesaisti hibrīdajos uzbrukumos ir neiespējami. Ar "augstu ticamības pakāpi" pietiek nopietnu apsūdzību izvirzīšanai?
Hibrīdo draudu, hibrīdo uzbrukumu specifiska pazīme arī ir tieši nespēja pārliecinoši noteikt šo draudu avotu, izcelsmes vietu, kas rada papildu iespējas dažādiem minējumiem un spekulācijām, papildu nenoteiktību un nedrošības sajūtu sabiedrībā. Jūs nezināt, no kurienes gaidīt uzbrukumu, nezināt, kas aiz tā stāv, un tas rada papildu nedrošību, vienlaikus netieši veicinot hibrīdo uzbrukumu organizatoru mērķu sasniegšanu. Bet galvenais mērķis jau ir tieši šīs nedrošības sajūtas radīšana.
Šeit būtu nepieciešams paskaidrot, ka Somijas nostāja kopumā ir tāda, ka šajā ziņā nav kādu valstu, kas būtu sliktas principā, pēc noklusēšanas, bet gan ka ir valstis, kuras atsevišķos gadījumos atbalsta kādas sliktas, nosodāmas darbības, stāvot aiz hibrīdajiem uzbrukumiem, veicinot vai finansējot tos. Ja valsts zina, ka kādi tās pilsoņi gatavojas veikt vai veic pret citu valsti vērstas darbības, hibrīdo uzbrukumu, un neko nedara, lai šos pilsoņus apturētu, neoficiāli atbalsta viņus, tad šādos gadījumos ir visas tiesības uzskatīt, ka aiz šiem hibrīdajiem uzbrukumiem stāv valsts. Manis minētie piemēri ir tieši šādi gadījumi, kad Somijas valdība nonākusi pie secinājuma, ka ar hibrīdo uzbrukumu starpniecību ir apdraudēta citu valstu suverenitāte, pārkāpta starptautiskā likumdošana, mēģināts destabilizēt uzbrukumam pakļauto valstu sabiedrības. Un aiz visiem šiem gadījumiem ar augstu ticamības pakāpi stāv Krievija kā valsts.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 3. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Neslāvs
Irlielāmērāticams
Istoričeskijs