Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Redzam, ka kristiešiem grib liegt publiski paust savu viedokli. Saruna ar Zbigņevu Stankeviču

"Patiesi demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības publiski paust savu viedokli tiktāl, ciktāl tas neaizskar kāda cilvēka cieņu. Tagad redzam, ka kristiešiem grib liegt publiski paust savu viedokli. Pēdējā laikā ne vienu vien reizi arī sociālajos tīklos izskanējis – kā es uzdrošinos tikties un runāt ar partijām. Es Twitter sarakstē šādu attieksmi raksturoju kā totalitārisma vēsmas, mēģinājumu aizbāzt muti pusotram miljonam ticīgo," intervijā Romānam Meļņikam pauž Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Piedzīvojām savā ziņā unikālu notikumu – Romas pāvesta vizīti Latvijā. Tomēr mulsina, ka pirms tās daļā sabiedrības bija visai liela negācija par to lielo godu, ko izpelnās katoļu līderis. Neapmierinātība bija pat ar papildu brīvdienu. Saprotu, ka tā bija nepieciešama drošības apsvērumu dēļ – lai pilsētā būtu mazāk transporta, bet ne jau par to bļāvēji domāja – viņu iebildumi bija pret brīvdienu kā simbolu valsts saiknei ar reliģiju.

Viens arguments brīvdienai ir tas, ko minējāt, – drošība. Darbadienā te būtu pilns ar mašīnām, būtu sastrēgumi, kas radītu apgrūtinājumus. Bet vēl svarīgi, ka tas ir otrais gadījums Latvijas vēsturē, kad mūs apmeklē Romas pāvests. Viņš nav vērtējams kā parasts valsts vadītājs, lai arī ir Vatikāna augstākā amatpersona un Vatikāns bija viena no tām valstīm, kura pirmā atzina Latvijas neatkarību un nekad nebija atzinusi Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Bet vienlaicīgi Romas pāvests ir arī garīgais līderis gandrīz pusotram miljardam katoļticīgo visā pasaulē, viņš ir autoritāte ne tikai katoļiem un ne tikai kristiešiem, viņš ir autoritāte arī pasaules sabiedrībai. Līdz ar to brīvdiena nozīmē arī to, ka mums visiem tika dota iespēja satikties ar viņu vai arī caur televizoru, radio sekot līdzi viņa vizītei Latvijā. Un es pat teiktu, ka tā bija arī iespēja paskatīties uz mūsu pīļu dīķi no ērgļa lidojuma.

Bet tie iebildumi, kas izskanēja, gan nav nekas īpašs – kā man teica intervijā Itālijas televīzijā, visās valstīs vienmēr atrodas kādi neapmierinātie, kuri sāk čīkstēt un protestēt. Taču, ja atceramies, ka par papildu brīvdienu, kas bija pēc Dziesmu svētkiem, neviens neprotestēja, atliek secināt, ka šajā gadījumā ir kāds zemteksts, papildu motivācija, intereses paust neapmierinātību, un tā manā skatījumā ir netīra spēle. Kāpēc es pieminēju pīļu dīķi? Jo pīļu dīķī valda mietpilsoņu mentalitāte – mazā platībā peldošas pīles kašķējas par katru kumosu vai telpu ap sevi.

Iepriekšējoreiz, kad Latviju apmeklēja pāvests, tādas noskaņas nebija. Varbūt tāpēc, ka viņš, tāpat kā kristīgā baznīca kopumā, bija viens no mūsu neatkarības atgūšanas motoriem? Tagad savukārt ir tāda sajūta, ka daļa sabiedrības šo brīvības simbolu nevēlas te redzēt. Kas mainījies?

Tā ir, atkal ir jaušamas vēlmes baznīcu iedzīt geto kā padomju laikā. Arī tad bija ļauts ticēt un, kamēr to paturi pie sevis, viss bija kārtībā. Bet tiklīdz to paud uz āru, tā esi drauds sistēmai. Tagad aizvien vairāk vērojama līdzīga attieksme. Tagad Rietumu pasaulē, sevišķi te pieminama Francija, mēģina ticību iedzīt baznīcu sienās – tu nedrīksti iziet publiski ar reliģisku simbolu, tu nedrīksti publiskajā telpā runāt par ticību.

Tur tiek piesaukts mērķis – nesanaidot dažādu ticību, pārliecību cilvēkus.

It kā. Bet tā ir pārprasta tolerance. Tas, ka publiskajā telpā ir Ziemassvētku silītes, citi simboli, varot aizvainot musulmaņus. Paši musulmaņi, vismaz tie, kas nav radikāļi, gan saka: mums jūsu ticības simboli nerada problēmas.

Varbūt kristīgos simbolus nostumj pagrīdē, lai arī musulmaņiem nebūtu jādot līdzvērtīga iespēja izpausties?

Iespējams. Bet katrā ziņā redzams, ka šī spēle nav tīra.

Kas tādā gadījumā notiks ar Eiropas identitāti, kura balstās tieši kristīgajā pasaules uztverē, mākslā, vēsturiskajā atmiņā?

Eiropa tad turpinās pastāvēt kā ģeogrāfiska vieta, bet Eiropas kultūra, civilizācija beigs pastāvēt.

Vai ir pamats runāt par kristiešu vajāšanu Eiropā?

Kaut kādā nozīmē jā. Kristieši ir neērti, kā teikts Svētajos Rakstos, Jāņa Evaņģēlijā – pasaule jūs ienīst tāpēc, ka jūs atmaskojat tās grēku, nepatiesību, melus. Protams, ir bijuši daudz agresīvākas vajāšanas laiki – pirmajos trīs gadsimtos Romas impērija periodiski mēģināja vienkārši fiziski iznīcināt kristiešus. Padomju laika pirmajā posmā arī. Šobrīd vismaz Eiropā mēs netiekam vajāti fiziskā nozīmē, taču ir pamats runāt par kristiešu diskrimināciju un tiesību ierobežošanu. Kādi ir tie gadījumi? Kad netiek respektēta sirdsapziņa, piemēram, liekot veikt abortu, tirgot kontraceptīvos līdzekļus, veikt eitanāziju. Ja, piemēram, katoliska slimnīca vai konsultāciju punkts noteiktas manipulācijas nedara, tad zaudē finansiālu valsts atbalstu vai vispā

r zaudē tiesības sniegt pakalpojumus.

Cīnījāmies par valsts neatkarību ar domu, ka būsim brīvi aizstāvēt savas vērtības un viedokli, bet nu to kāds atkal grib ierobežot...

Jā. Jo patiesi demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības publiski paust savu viedokli tiktāl, ciktāl tas neaizskar kāda cilvēka cieņu. Tagad redzam, ka kristiešiem grib liegt publiski paust savu viedokli. Pēdējā laikā ne vienu vien reizi arī sociālajos tīklos izskanējis – kā es uzdrošinos tikties un runāt ar partijām. Es Twitter sarakstē šādu attieksmi raksturoju kā totalitārisma vēsmas, mēģinājumu aizbāzt muti pusotram miljonam ticīgo.

Twitter diskusijas gan noteikti nereprezentē sabiedrības vairuma attieksmi – pirmkārt, ne visi lieto šo rīku, otrkārt, ne visi Twitter lietotāji tā domā, varbūt tikai karojošais mazākums, saujiņa citādi domājošo, kas ir īpaši skaļi. Vai ir vērts pret tādiem cīnīties?

Ja nereaģē, viņi rada iespaidu, ka visi tā domā. Apliecināju, ka nepiekrītu tādai nostājai. Tā kā esmu aicinājis kristīgus jauniešus aktīvi paust savu viedokli un diskutēt ar šiem negāciju paudējiem, līdz ar to arī pats lietoju Twitter.

No kurienes mūsdienās rodas tas pretspēks kristiešiem?

Mēs zinām, ka Rietumu sabiedrībā tiek sludināta tolerance. Es gan to saucu par vienvirziena toleranci, proti, tā dievība, kura jāpielūdz Rietumu sabiedrībai, ir dažas atziņas, un cilvēks, kas tās mēģina apstrīdēt, kļūst par kopīgo apdraudējumu. Piemēram, ka patiesības kā tādas nav, ka katram ir sava patiesība. Un, ja tu pasaki, ka tomēr patiesība pastāv, tad tu skaities neiecietīgs, tāds, kas mēģina citiem uzspiest savu. Ja saki, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti, tad jaunā ideoloģija saka: nē, dzimtes ir konstrukts, kas ir vien cilvēka prātā, un ka vispār esot 37 veidi, kā cilvēks var sevi izpaust – ja tam nepiekrīti, uzreiz esi neiecietīgs.

Ir iespaids, ka, kopumā ņemot, kristīgā baznīca pārāk vāji aizstāv savas intereses, savu viedokli. Reliģijas noliedzēji ir daudz agresīvāki. Vainas apziņa par krustnešu un inkvizīcijas laikiem likusi ieņemt pasīvu pozīciju?

Patiešām pēc Lielās franču revolūcijas kristieši bija aizstāvības pozīcijās, valdošā gaisotne bija tāda, ka Dieva valstība ir ne no šīs pasaules un ir svarīgi rūpēties par dvēseles glābšanu, bet viss pārējais lai iet savu gaitu. Līdz ar to šī pasaule tika atstāta šiem agresīvajiem, varaskārajiem kliedzējiem. Taču Vatikāna II koncils, kurš noritēja no 1962. līdz 1965. gadam, šajā ziņā ieviesa ļoti spēcīgas korekcijas. Proti, ka kristiešiem jābūt atvērtiem uz pasauli, jāiet šo pasauli pārveidot. Jā, Dieva valstība nav no šīs pasaules, bet tā manifestējas šajā pasaulē. Dievs, radīdams pasauli, ir uzticējis cilvēkam atbildību par šo pasauli.

Redzam, ka tiek izsmieti cilvēki, kas apliecina savu ticību – to uztver kā senilisma, pārlieka konservatīvisma izpausmi, bet tajā pašā laikā laulības baznīcā nu kļuvušas par modes lietu. Ticība kā tāda slikta, bet izrādīšanās ticīgo vidē – nē?

Jā, šeit ir problēma. Pie mums joprojām tā saucamo baznīcas sociālo mācību, kas runā par kristieša atbildību par politiku, ekonomiku, kultūru, teorētiski varbūt saprot un tai it kā piekrīt, bet tas vēl nav kļuvis par pamatu praktiskajiem lēmumiem. Šajā ziņā mums ir liels izaicinājums. Bet – no otras patiešām redzam to pēcpadomju mantojumu, ka ticība tiek uztverta kā kaut kas atpalicis, kaut kas, kas cilvēku bremzē, ierobežo. Un to ļoti labi izmanto jaunā totalitārā ideoloģija, kas mums nāk no patēriņa sabiedrības. Attieksme ir: labi, ticēt tu vari, bet tikai savu iekšēju izjūtu līmenī, tam nav jāattiecas uz praktisko dzīvi. Piemēram, pirmslaulības šķīstība tiek uztverta par kaut ko neiespējamu, tāpat arī uzticība laulībā utt. Jo tas smakojot pēc naftalīna.

Ziemassvētku svinēšana un dekori lielveikalos pēc naftalīna nesmako?

To nesmādē, jo tas nes naudu. Kāpēc kristiešus dzen pagrīdē? Tāpēc, ka viņu sludinātā vēsts ir neērta un cilvēku, kurš dzīvo pretrunā ar šiem principiem, ieved diskomfortā. Uzstādījumi attiecībā uz šķīstību, ģimeni ir pret cilvēku prasīgi. Bet tagad paskatāmies – kāda mums ir demogrāfiskā situācija, pie kā augstāk minētais mūs ir novedis? Šajā gadījumā ir pārprasta brīvība, ir brīvība bez atbildības. Kad seksualitāte tiek atdalīta no starppersonu attiecībām, no dzīvības tālākas nodošanas, tad tā ir ceļš, pa kuru ejot cilvēks nevis pieaug savā cilvēcībā, bet gan kļūst par vienu no patēriņa priekšmetiem.

Var teikt, ka diagnozi noteicāt. Kā var situāciju labot?

Gribētos atkārtot Vatikāna II koncila laikā izskanējušo domu, ka vajag pamodināt snaudošo milzi. Problēma pirmām kārtām ir tajā, ka jau pašu vārdu "baznīca" saprot aplami, to asociējot tikai ar bīskapiem, priesteriem, labākajā gadījumā mūkiem. Bet baznīca taču faktiski ir ticīgo kopiena jeb, kā Svētie Raksti saka, tā ir Kristus miesa. Kad katrs sāks apzināties, ka pats ir daļa no baznīcas, un uzņemsies līdzatbildību par pasauli, strauji lietas sāks mainīties. Šobrīd nav kritiskās masas šajā nozīmē. Tāpat kā politikā nav kritiskās masas, kad būtu pietiekoši spēcīga cilvēku grupa, kura pārliecināta par vērtībām un dara to, kas nepieciešams. Tā vietā ir skatīšanās, ko vēlētāji pateiks, kādi vēji pūš, kas pašiem izdevīgāk utt.

Vai pielāgošanās patērētāju gribai nav arī novedusi pie tā, ka esam pazaudējuši izpratni par fundamentālām vērtībām? Piemēram, vēl pirms pāvesta vizītes vairāk par to, ar kādiem vēstījumiem Latvijai viņš atbrauks, daudzus interesēja, kādi palagi būs viņam uzklāti, kādā telpā atpūtīsies.

Ar to rēķinājāmies. Man pirms pāvesta vizītes bija saruna ar valsts augstāko vadību, teicu, ka mani uztrauc, lai netiek pazaudēts tas garīgais lādiņš, ko mēs varam saņemt caur šo vizīti. Un es redzēju, ka, piemēram, premjera kungs saprata mani no pusvārda.

Tas, kas mani interesēja pirmām kārtām, – lai pāvesta klātbūtne mums palīdz paskatīties, ieraudzīt tās īstās vērtības, palīdz saskatīt Dieva plānu katra dzīvei un visai Latvijai, saprast, kāda ir Latvijas īpašā misija pasaulē, īpašais kalpojums visai cilvēces saimei. Bet to varam ieraudzīt tikai tad, ja pārejam citā domāšanas līmenī.

Kā vērtējat pāvesta vizīti šajā ziņā? Vai tā mums palīdzēs būt labākiem, iepriekš runātā kontekstā – saprātīgākiem? Kas bija tie vēsturiskie vēstījumi, kas mums bija jāsaklausa, jāizvirza priekšplānā, jāņem par pamatu, domājot par nākotni?

Pāvesta vizīte mums palīdz paskatīties uz sevi no malas un saskatīt būtisko, kas ir vajadzīgs, lai Latvija nākamajā simtgadē varētu uzplaukt. Pirmkārt, jau savā pirmajā uzrunā Rīgas pilī viņš stiprināja mūsu vērtības apziņu, konstatēdams, ka Latvija ir maza, bet ar talantīgiem ļaudīm. Runādams par katoļu baznīcas Latvijā ciešo sadarbību ar citām konfesijām, viņš uzsvēra: "tas pierāda, ka ir iespējams attīstīt kopību daudzveidībā – cilvēkiem ir drosme pacelties pāri konfliktiem un cienīt vienam otru " Tātad šajā ziņā kristieši var rādīt ceļu arī pārējai sabiedrībai.

Domā viņš uzsvēra, ka "mūsu ticība nav paredzēta slēpšanai, bet gan tai jātiek pazītai un jābūt klātesošai dažādās sabiedrības jomās, lai visi varētu raudzīties tās skaistumā un tikt tās gaismas apgaismoti". Tālāk, izmantojot metaforu, viņš turpināja: "Ja Evaņģēlija mūzika vairs netiek atskaņota mūsu dzīvē un tiek pārveidota par skaistu pagātnes partitūru, tā vairs nespēs izjaukt žņaudzošo vienmuļību, kas liedz dzīvot cerībai, tādējādi padarot neauglīgus visus mūsu pūliņus." 

Sv. Jēkaba katedrālē, uzrunādams gados vecos cilvēkus, pāvests teica: "Nav jāaizmirst, ka esat tautas saknes, ka esat saknes jauniem dzinumiem, kuriem vēl jāuzzied un jānes augļi; aizstāviet šīs saknes, uzturiet tās dzīvas." Tāpat viņš izteica savu sāpi par to, ka "šodien – brīvības vārdā – brīvie cilvēki gados vecos nolemj vientulībai, izraidīšanai, līdzekļu trūkumam, izstumšanai un pat postam".

Visām pāvesta runām vijās cauri solidaritātes, atbildības citam par citu un aicinājuma uz vienotību dažādībā motīvs. Jau savā pirmajā uzrunā Rīgas pilī viņš aicināja Latviju īstenot savu mātes sūtību, vēlāk izvēršot šo domu Aglonā un pievēršoties Marijas kā Mātes tēlam. Viņš tur arī uzsvēra: "kad ar ticību ieklausāmies rīkojumā pieņemt citus un tikt pieņemtiem, kļūst iespējams veidot vienību dažādībā, jo tad atšķirības mūs nekavē un nešķeļ, tad kļūstam spējīgi skatīties tālāk par tām, redzēt citus viņu dziļākajā cieņā – kā tā paša Tēva bērnus".

Pāvests aizbraucis, nu visu skati atkal pievērsti gaidāmajām vēlēšanām. Dzirdēts, ka tās mūs ietekmēšot vairāk. Kā to vērtējat?

Es vēlēšanas vērtēju kā vētru ūdensglāzē. Man ir iespaids, ka politiskās partijas ir ļoti iespringušas, pašas ir lielas neziņas priekšā, jo situācija ir nestabila, pat dažu dienu laikā reitingi var ļoti mainīties un līdz ar to tie, kas aizsēdējušies Saeimā, ir nobijušies, ka var pazaudēt savu vietu, savukārt citi ļoti uzvilkušies, jo domā, ka tūlīt, tūlīt tiks klāt pie varas stūres. Tajā visā redzu lielu seklumu – cik no viņiem tādu, kuri sev uzdevuši jautājumu: vai būt politikā ir mana misija, mans aicinājums, vai es apzinos, kas ir politika? Politika Dieva plānā ir kalpošana kopējam labumam. Kalpošana, nevis savu interešu izbīdīšana caur varas institūcijām, lai piepildītu savas, savu draugu, sponsoru kabatas. Es kā vēlētājs gribu atbalstīt tādus, kuri iet politikā ar misijas apziņu – palīdzēt valstij, rūpēties par visiem pilsoņiem. Bez kopējā labuma aspekta ir arī tas, ko teicu – katram ir dota identitāte (vīrietis vai sieviete), Dieva plānā ģimene ir viena vīrieša un vienas sievietes savienība, to mīlestības pilnā savienošanās aktā tiek ieņemti un pēc tam dzimst bērni. Līdz ar to svarīgs ir tas, cik lielā mērā tie, kas iet politikā, ir gatavi uzņemties rūpi un atbildību par šādu redzējumu.

Jau vairākkārt pieminētajās Twitter diskusijās redzēju jums adresētu ierakstu ar domu: ja viss ir Dieva radīts, tad tas attiecas arī uz homoseksualitāti, aborta un cilvēka dzimšanas mēģenē iespēju.

Dieva plānā cilvēks ir radīts brīnišķīgs un pilnīgs. Bet Svētie Raksti saka, ka caur nepaklausību ienāca nāve, iznīcība, grēks. Velkot paralēles ar mūsdienu tehnoloģijām, – cilvēks ir radīts kā perfekta datorprogramma vai perfekts dators, bet, ja cilvēks izvēlas ļaunu, caur to ienāk tas, ko varam saukt par datorvīrusu, un programma vai dators sāk nepareizi strādāt. Dievs ir radījis cilvēku kā vīrieti un sievieti, bet, ja ienāk šis vīruss, tad cilvēks adekvāti vairs neatpazīst savu identitāti. Un vēl cilvēkam līdzīgi kā datoram ir tā dēvētie uzstādījumi – daudzās valstīs šobrīd likumdošanas līmenī šie uzstādījumi attiecībā uz ģimenes formātu tiek mainīti, tā sagrūst sabiedrības pamati un sabiedrība sāk dezintegrēties. Līdz ar to, atbildot uz jautājumu, es teiktu – aborti, klonēšana, citādas partnerattiecības u. tml. ir nevis Dieva griba, bet gan cilvēka griba. Dieva griba ir, lai cilvēks būtu pilnīgs un laimīgs, bet Dievs ir arī devis cilvēkam brīvību (ja tās nebūtu, cilvēks būtu kā zombijs), un, ja cilvēks šo savu brīvību izmanto izkropļotā veidā, izvēloties ļaunu, tad arī cilvēka identitāte tiek ievainota. Pie tam te nevajag vienkāršot šo jautājumu, ka konkrētais cilvēks sagrēkoja un viņam nāk atpakaļ, – mēs visi esam kā savienotie trauki, esam savstarpēji saistīti, mūsu grēki var likt citiem ciest un otrādi. Ja tiek sasniegta šī vīrusa jeb ļaunuma kritiskā masa, arī visa sabiedrība sāk šūpoties. Diemžēl šobrīd to novērojam.

Daudz runājam šodien par cilvēka brīvības apspiešanu. Vai tā "vīruss" neiesējas jau bērnībā? Bieži redzam, kā vecāki publiskā vidē tiecas apspiest jebkādas savu bērnu brīvas izpausmes, liekot, piemēram, baznīcā stundām sēdēt rāmi un klusu.

Tā ir iekšēja nebrīvība.

Protams, arī es esmu saskāries ar gadījumiem, kad bērns nevar nosēdēt solā, tāpēc pastaigā vai skaļi ierunājas, ieraudas un tad arī visi apkārtējie skatās ar nosodījumu. Jo vairāk bērnus mēģina apklusināt, jo vairāk viņos ir neapmierinātība, dumpīgums. Tāpēc daru visu iespējamo, lai baznīca kļūtu bērniem draudzīga. Piemēram, vienā draudzē prāvestam izdevies pierunāt draudzes locekļus ļaut bērniem sēdēt pirmajās rindās – arī vieniem pašiem. Tas radījis pilnīgu atmosfēras maiņu – bērni jūtas pieņemti, viņi ir priekšā, norises centrā, līdz ar to arī ļoti labi uzvedas. Protams, gadās, ka pavisam maziņš bērniņš sāk ļoti skaļi kliegt, bet tad jau vecāki apzinās, ka jāiznes viņu ārā pārtīt vai pabarot. Lai gan, jāsaka, pāvests Francisks bija publiski izteicies – lai māmiņas nebaidās, ja ir vajadzība, tad bērnu ar krūti var pabarot arī baznīcā.

Tur, kur ir iespējams, cenšamies baznīcā ierīkot atsevišķu telpu bērniem. Piemēram, ka bērni līdz Dievavārda liturģijai ir kopā ar visiem, bet pēc tam, kad sākas sprediķis, kuru viņi vairs nespēj uztvert, ja tas ir vērsts uz pieaugušajiem, viņus aizved uz atsevišķu istabu, kur ir auklīte.

Top komentāri

Pie Dieva jāgriežas
P
BEZ jebkādas starpniecības, jo arī tavu ienākšanu šajā pasaulē un iziešanu starpnieks nerealizēs, bet gan tu pats.
Elijah
E
Ir kāda PATIESĪBA: kas muļķim aizklāts un nesaprotams, tas LABI zināms gudrajam, bet gudrā gudrība muļķim vienmēr paliks muļķība, jo NESAPROTAMA.
No intervijas tikai vienu var secin
N
Dievs ir radījis vīrieti un sievieti, un ARĪ - pedofīlu katoļu priesteri ar datorvīrusu, kas tam liek drātēt mazus zēnus. Šajā aspektā intervija ir ĻOTI LABA, un pieliekat man arī 53 plusus kā Evijas ziedei kas saka, ka esot laba, bet nesaka, kur to labumu iesmērēt.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts ar savu finansiālo situāciju?

Kopā nobalsojuši: 378

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Krājējus gaida aizvien grūtāki laiki(2)

Droši vien, ka tikai retais tic, ka tuvākajā laikā eirozonas monetārais sargs Eiropas Centrālā banka varētu veikt kādas kardinālas izmaiņas pašreizējā zemo procentu likmju politikā, tādējādi atkal ...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē