Nupat tikāt ievēlēts par LDDK prezidentu. Ar kādām domām, plāniem nācāt uz šo amatu, īpaši laikā, kas ne valstij, ne biznesam nav no vieglākajiem?
Izvēli ietekmēja divi faktori. Pirmais – joprojām iekšēji jūtu gan ambīcijas, gan spēku, gan ticību, ka kopējo biznesa vidi un sadarbību ar valsti var mainīt. Neesmu pārliecināts, ka tā domāšu pēc trijiem gadiem (smejas), taču šīs cerības un pārliecība manī ir. Kandidēt uz šo amatu gan piedāvāja kolēģi, gan tā bija arī paša vēlme, jo sapratu, ka biznesa vides sabiedriskajās organizācijās savā līdzšinējā darbībā esmu kaut kādu limitu sasniedzis – gan Pārtikas rūpniecības federācija, gan Zivrūpniecības savienība ir daudz mazākas organizācijas un ir kaut kādi griesti, kur tās var sasniegt mērķus, taču tālāk netiek. Pamata doma un mērķis ir – lai reāli iedzīvinātu šo organizāciju, kurai potenciāli ir viss, lai tā kļūtu par spēcīgu, ietekmīgu un rezultātus sasniedzošu. Lai spējam tomēr izmainīt biznesa vidi Latvijā, lai tā būtu vairāk atraktīva, piesaistoša gan vietējām, gan ārvalstu investīcijām un mūsu tautsaimniecība augtu. Jāskatās patiesībai acīs – sadaļā biznesa sadarbība ar valsti atpaliekam no mūsu kaimiņiem, ar kuriem mums bija vienādas starta pozīcijas. Skaidrs, ka te nav viens vainīgais, te ir apstākļu kopums, taču, manuprāt, nav jau vienmēr slikta tikai valdība, ko visvieglāk vienmēr ir teikt – «ja mums būtu laba valdība, tad viss būtu kārtībā». Sava loma ir arī šim faktoram, zinot mūsu politisko sistēmu, be to (politisko sastāvu – red.) var ietekmēt tikai caur vēlēšanām. Taču sava vainas daļa jāuzņemas arī uzņēmēju organizācijai, ka tās pozīcijas un spiediens uz rezultātu līdz šim bija pārāk maigs. LDDK ar likumu ir noteikts kā trīspusējās sadarbības partneris valdībai, līdz ar to tā ir radīta tam, lai būtu spēcīgākais instruments, lai sekmētu kopējās biznesa vides uzlabošanu, kas ietver nodokļu sistēmu, birokrātiju, attieksmi no valsts iestādēm un tamlīdzīgi. Neapgalvoju, ka nekas nav darīts, tomēr domāju, ka lielā mērā daudz kur prevalēja process, nevis gala rezultāts. Pie galda sēdējām, mūsos klausījās, bet ļoti maz ņēma vērā.
Ir sajūta, ka dzīvojam dažādās dimensijās – valsts pārvalde vienā, be
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 24. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!