Ar grāmatu vasarā

Viena lieta ir vasarā rakstīt, bet pavisam cita – lasīt vai klausīties citu uzrakstīto. Grāmatā nav par vasaru, toties tu piedzīvo ko īpašu, līdzīgu kā ar kūciņu Prusta grāmatā – tikai ar to atšķirību, ka ārpus grāmatas. Tu nekad neaizmirsti to sajūtu, kā tu, mazs puika gubenī lasi Regīnas Ezeras Viņas bija trīs. Un šo tagad pierakstot, tu atminies arī Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas vasarā kūtsaugšā. Kā tu lasīšanai pa vidu noskrēji lejā pa trepēm, paķēri padusē kādu vistu un ar visu atkal augšā, un meti to lejā, mācīdams lidot, un gadījās, ka tā aizplanēja līdz pat jāņogu krūmiem. Kā vēlāk raudāji, kad grāmatā kaķītim izgāja slikti. Grāmatu dzīve saplūda ar īstenību. Par to lidošanu. Pats gribēju lidot, un mājputni arī likās kā putni. Pirms tam biju salasījies man vairs neatminama autora grāmatu par lidaparātu pionieriem brāļiem Vilburu un Orvilu Raitiem.

Vēlāk, jau jauneklis, pirmo kursu students, tu baudīji āra lasīšanas prieku, atlaidies mauriņā, kas piepeši līdz ar kūtiņu bija kļuvis mazāks, bet tas nekas, jo zālē gulēja atvērta Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēle Ģirta Bļodnieka tulkojumā. Vai Volfganga Kepena Nāve Romā Dzidras Kalniņas tulkojumā. Jādomā, jūs taču arī atceraties, ko lasījāt parkā uz sola vai pludmalē.

Jā, tulkotājus es iegaumēju no paša sākuma – ko Rainis, ko Andrejs Upīts tulkojis... Pirmā sastapšanās ar valodu kā brīnumu man bija kādā no krievu poļu izcelsmes rakstnieka Aleksandra Grīna darbiem Herberta Dorbes tulkojumā. Tad vēl nesapratu, ka tā bija poēzija, ar ko es saskāros prozas darbā.

Kad šogad 16. jūnija vakarā piedalījos kādā pasākumā, daudzi zinot, ka esmu nelabojams optimists, tomēr brīnījās par manu neparasti līksmo izturēšanos. Es biju kaut kā ļoti uzplaucis, ja tā var teikt. Un tam par iemeslu bija pusdienlaikā Rīgā Bastejkalna virsotnē piedzīvotais. Bija tāds teksts kādā TV reklāmā: "Es to zināju, es to jutu!" Un tā bija ar mani, izbaudot šo vasaras laimi literārajā mērcē – esot klāt pasaulē svinētā Blūmdienā, un pie viena Blūma tēla vaininieka Džeimsa Džoisa Ulisa atkal godprātīgi atpakaļ izlabotā Dzintara Soduma latviskojuma izdevuma atvēršanas dienā. Kopā ar draugiem svinīgi devos pirkt grāmatu – to todien speciāli pārdeva ēkā, kur atrodas Operas kase.

Īrijas vēstnieks brīnišķīgi lasa priekšā angliski. Vēlāk 1. ģimnāzijā, kur ierīkota šīs skolas absolventam Dzintaram Sodumam veltīta izstāde, dzirdēsim Ulisa fragmentus arī zviedriski un gruzīniski. Vienu brīdi mans portfelis noripo pa kāpnēm. Esmu saviļņots – Sodumam  kā skolēnam noteikti te tā ir gadījies! Un ne vienreiz vien.

"Dīvaini ielīgošanas teksti šogad," dzirdu, kāds jauneklis stāsta meitenei dienu pirms Blūmdienas. Jo tepat Bastejkalna koku zaros jau pland Soduma izteikumi, piemēram, "Daudz kas Latvijas latviešus kaitina, kas citur pasaulē ļaudis neuztrauc", "Tumši ļaudis domā, ka māksla nozīmē iztaisīties", "Latviešu vīrieša prāts parasti ir uz vilcināšanās pusi", "Dzīve ir, lai kalpotu, nevis, lai iegūtu", "Mēbelētas smadzenes" un citi. Mēbelētas, tātad apdzīvotas smadzenes, nodomāju un eju skaidrot pārītim, kas par lietu.

Otrs īsti vasarīgas smaržas piesātināts pasākums, kurš manā apziņā meta tiltu no iepriekšējā, bija tulkotājas Gitas Grīnbergas sarūpētais lasījumu vakars Francijas Kultūras centrā 21. jūnija vakarā. Vienpadsmit latviešu autori lasa sev tagad vai kādreiz tuvus franču autoru darbu fragmentus. Es izvēlējos agrīnu, pirmās klases skolēna iespaidu – lasīju no Žila Verna Kapteiņa Granta bērniem. Par to, kā izklaidīgais ģeogrāfs Žaks Paganels, nokļuvis uz nepareiza kuģa, tā Indijas vietā nokļūdams Čīlē, mācās portugāļu valodu, domādams, ka tā ir spāņu valoda. Un tas iederējās, tāpat kā citi fragmenti. Tovakar visvairāk priecājos par Valda Bisenieka franču izrunu un Arvja Vigula lasījumu – viņš piedāvāja dzejoli Maita no Bodlēra Ļaunuma puķēm. Vēlreiz pārliecinājos, ka publiski lasījumi ir literārā procesa unikāla daļa.

Kas par to, ka astronomiskā vasara sākās tikai 21. jūnijā, un es rakstu par pasākumiem pirms attiecīgi novilktas līnijas? Jūnijs taču nekad nav bijis pavasara mēnesis. Nu, labi – lai ir vasaras priekškambaris.