Arhitektūra nav priviliģēto modes lieta

Un tā, līdz attopies arhitektu birojā, strādājot dienu un nakti pie tehniskajiem projektiem un gaidot, kad beidzot, beidzot būs īstais brīdis piepildīt sapni par savu biroju.Par laimi, man pietika prāta nesekot šim nevīžīgajam sapnim. Gluži otrādi – pašā pļaujas laikā izvēlējos «atkrist atpakaļ» studijās un uz laiku pamest Latviju. Vajāja sajūta, ka kaut kas nav kārtībā ar arhitekta profesiju – personību, formas un vīziju kults ņem virsroku, pārtopot nebeidzamā pavedinošu attēlu un apaļu ciparu straumē. Arhitekts palīdz realizēt arī citu nevīžīgos sapņus – par savu māju, par plašumu tajā, metropoli ar debesskrāpjiem, piesātinātu kultūras dzīvi žilbinošu prožektoru gaismā. Lepnas tautas simbolu piepildītām ambīcijām jau nebūtu ne vainas, ja vien tām nevilktos līdzi pulka ekonomisku, demogrāfisku un citu seku. Kāds tam sakars ar arhitektūru? Kredīta apjoms ir proporcionāls iekārotās viesistabas izmēram. Katrs privātmāju ciemats prasa jaunus ceļus, caurules un elektrības vadus. Jo vairāk ciematu pilsētu nomalēs, jo lielāks slogs ceļiem centrā, jo platāki tilti vajadzīgi. Jo platāki tilti, jo ērtāka autosatiksme. Jo ērtāka satiksme, jo vairāk lielveikalu ar ērtām autostāvvietām. Jo vairāk lielveikalu, jo lielāka iespēja sagaidīt tipisku Eiropas veco pilsētu centru likteni – tūristu disnejlenda bez vietējās dzīves atmosfēras. Jo vairāk jaunu debesskrāpju un laminētu dzīvokļu, jo vairāk tukšu esošo ēku…Tā varētu vēl kādu brīdi turpināt, taču negribu aizmaldīties no galvenās domas. Arhitektūra nav un nedrīkst būt priviliģēto modes lieta. Tai ir jābūt mūsu ikdienas dzīves fonam, pilsētas audeklam, ko apdzīvojam. Nedrīkstam akli piepildīt šo struktūru, neapšaubot tās leģitimitāti. Gaumes policijas apjūsmota toņu, proporciju un dizaina aksesuāru kombinācija zaudē savu jēgu applūstošu pļavu kontekstā. Tā vietā, lai vergotu sarkankoka parketam un nemitīgi augošajām benzīna cenām, mums jāiemācās novērtēt, pārvērtēt, pārkārtot un stiprināt to, kas mums jau ir tepat deguna galā.Tāpēc šobrīd es neprojektēju ēkas – vismaz, kamēr man ir izvēle to darīt. Pat elementārākā aritmētika saka priekšā, ka Latvijā ir gana ēku (atcerēsimies nesenos tautas skaitīšanas datus). Šobrīd es daru to, ar ko vajadzēja sākt jau deviņdesmitajos, ko izglītības sistēmai mums vajadzēja ieborēt jau saknē, – mācos sarunāties, izprast un «es» vietā vairāk lietot «mēs». Caur diskusiju, provokāciju, izglītību un vietējo resursu samierināšanu. Kad būsim kopīgi definējuši vērtības, izvirzījuši mērķus, tad varēsim ar pilnu krūti mesties nacionālo toņu kodu meklējumos un azartiski rindot arhitektūras sasniegumus glancētos topos.