Simtiem nezināmu jaunekļu un jaunavu drudžainām acīm, nevaldāmu spītību un īsredzību spiežas rakstniecībā iekšā un pievazā to pilnu līdz nepazīšanai ar savu muļķību."Interesanti, ka tā rakstījis Aleksandrs Čaks žurnālā Domas 1932. gadā. Tālāk viņš raksta: "Neilgi atpakaļ parādījies atkal viens jauns specifisks jauno literātu žurnāls ar nosaukumu Tāle*. (Brīnišķīgs nosaukums. Liekas, visas jaunatnes ilgu iemiesojums.) Šim žurnālam Tāle paspējuši iznākt jau seši numuri, un savās slejās tas ievieto vienīgi tikai pirmšķirīgu makulatūru. Viņa līdzstrādnieku skaits ir ne mazāks par 70 cilvēku."Kā recenzents Jauno autoru (tagad: Iesācēju) semināros un konsultants Aicinājuma nometnēs palaikam esmu bijis kopš 1991. gada. Kopš 2005. gada es darbojos sākumā tikai kā dzejas, tagad arī kā dzejas un prozas konsultants projekta Literārā Akadēmija ietvaros. Lieki teikt, ka esmu bijis arī visās aktīvajās novadu literātu apvienībās un vadījis gan nodarbības gan konsultējis individuāli. Man jau likās, ka es zinu gandrīz visus amatieru dzejas pārstāvjus Latvijā. Taču pērn es atklāju, ka es smagi kļūdos. Kādā publiskajā bibliotēkā jaunumu stendā ieraudzīju dzejoļu grāmatu, kas acīmredzot bija izdota par autoru līdzekļiem, jo norādīta bija vienīgi tipogrāfija – ne izdevniecības nosaukuma, ne norādes par redaktoru nebija. Iekšā bija desmit cilvēku dzejoļi. Es šo cilvēku vārdus nekad nebiju dzirdējis! Tā varēja būt? Beidziet! Latvijā, kur cilvēku tik maz. Vēl desmit nezināmi dzejnieki!Šogad tas pats atkārtojās atkal. Vēl desmit nezināmi dzejnieki! Šoreiz pat grāmatas nosaukumu iegaumēju, jo tas bija zīmīgs: Ceļš uz mākslu. Kādi gan orientieri šai ceļā? Ja konsultācijas netiek prasītas, tiek lasītas lubenes un peršas, bet par mīļākajiem autoriem tiek nosaukti ne jau augstākās raudzes autori, bet tādi latviešu literāti, kuri, es ceru, nejustos visai ērti, būdami piesaukti šādā kontekstā. Tad jau nosaukšu ārzemnieku, viņš vismaz nežagosies. Bieži vien šo autoru apziņā labākais no labākajiem skaitās Koelju. Pa to laiku jau kāds pamanījies izdot savu, atsevišķu krājumu. Pašapziņas netrūkst. Iesācēju semināram viņi darbus neiesniedz, Literārajā Akadēmijā nestājas. Varbūt retais, kas tad ticis atraidīts, bet secinājumus izaugsmei vai paraduma atmešanai nav izdarījis. Krietni labāku autoru grāmatas derot tikai mušu sišanai. Internetā tiek apzināti jau nākamā, n-tā kopkrājuma autori un aprunāta izdošanas dalības iemaksa, kā arī dzejoļu skaits. Sastādītāju priecē atbalsts, kurš rezumējas kopkrājumu autoru apgalvojumā: "Šis cilvēks, ja ko iesāk, visu dabū gatavu". Šeit prognozēšu, ka ceļš uz mākslu gan viņiem aizmirsīsies.Es piedzimu laikā, kad grāmata bija gan svētums, gan profesionalitātes rādītājs. Pirmās dzeju grāmatas izdošanu vai neizdošanu apsprieda un izšķīra pieredzējuši kolēģi. Grāmatām noteikti bija izdevniecības gādāts redaktors. Pirms tika līdz grāmatai, topošais dzejnieks bija publicējies kādā vai vairākos periodiskajos izdevumos – avīzēs Literatūra un Māksla, Diena, Labrīt, žurnālos Karogs, Avots, Luna. Grāmatas tika recenzētas. Neapdomīgi priekšlaicīga savas grāmatas izdošana pat talantīgam autoram varēja likt pēc tam mocīties nožēlā.Lieki runāt par to, ka padomju laikā nereti vēl svētāk bija grāmatu neizdot – tad, kad sāka piekasīties politiskā cenzūra. Bija manuskripti, kuri bija krietni pārāki par izdotajām grāmatām.Kas tad ir profesionalitātes rādītājs? Rakstnieku savienības biedra karte? Tikai daļēji, jo visiem zināms, ka ne viens vien atzīts literāts pat nedomā Rakstnieku savienībā stāties, bet kādi piecpadsmit ir no Rakstnieku savienības izstājušies vai izslēgti par biedru naudas nemaksāšanu daudzu gadu garumā.Manuprāt, pie profesionalitātes rādītājiem noteikti pieskaitāms tas, ka tu kaut vai par nelielu savas daiļrades daļu saņem atalgojumu honorāra veidā vai arī nelielu nodrošinājumu stipendiju veidā. Vienalga, cik pieticīgi tas ir. Jebkura profesija paredz – ja tu tajā strādā, tad tu saņem atlīdzību. Jo citādi to nevar saukt par profesiju, kaut vai radošo, tad tā ir tikai hobijs. Taču valstij un izdevniecībām rocība ir tik maza, ka nereti arī labiem autoriem nākas izdot grāmatas par no ārpuses savāktiem līdzekļiem. Tas parasti notiek ar autoriem, kuri grib īsākā laikā nogādāt līdz lasītājam vairākas savas grāmatas atšķirīgos žanros, nekā sagaidīt savu nosacīto rindu.Bet ko es te rakstu? Te drīzāk jāuzdod jautājums – vai dzejdarim amatierim pieklājas izdot grāmatu? Ja laikmets un tehnoloģija, un labvēļu maki atļauj? Nevar taču aizliegt, vai ne? Varbūt aprobežoties ar kopkrājumiem, ja nenotiek lūzums uz lielās dzejas pusi? Jebkurā gadījumā, tomēr vajadzētu orientierus. Jo stabiņā salikti vārdi uzreiz nav dzeja. Varētu mudināt iesaistīties apvienībās, tur vismaz notiek lasījumi un domu apmaiņa. Slikti ir, ja turpina nelasīt un neapspriest Latvijā un pasaulē atzītu autoru grāmatas, bet lasa tikai viens otra dzejoļus. Plaši pazīstams ir teiciens: "Es dzeju vispār nelasu, bet tavējo es lasu!" Reizēm uzaicina konsultantu vai kādu zināmāku dzejnieku. Taču pārsvarā apvienībās valda diezgan liela pašpietiekamība, jo citādi ir jāskatās taisnībai acīs. Un taisnība skan – tev nesanāk. Vēl viena taisnība – tu mīli savu izpausmi rakstniecībā, bet tu nemīli literatūru.Kad uzdevu sev jautājumu, kādēļ pasaulē rodas tik daudz vāju un viduvēju mākslas darbu, iedomājos, ka tas droši vien ir tāpēc, ka arī šiem cilvēkiem ir iedvesma, lielisks brīdis, kas diemžēl vēlāk, mazākas vai lielākas fiziskas un garīgas piepūles rezultātā noved pie slikta rezultāta. Ja kvalificēts lasītājs, kritiķis, konsultants to redz un spēj saprast, tad autors ne visai. Viņam attiecīgais dzejolis vēl ilgu laiku apziņā dzīvo kopā ar burvīgo iedvesmas mirkli. Saku: "Labi, raksti sev, tev taču patīk tas iedvesmas prieks!" Bet autors saka: "Man vajag grāmatu, jo man prasa dzejoļus, draugiem patīk." Nu lai lasa datorā vai izdrukājiet, varbūt pārrakstiet ar pildspalvu astoņiem vai divdesmit trim draugiem, un tā pie viena pirmo reizi noslīpējiet kādu savu dzejoli. Galu galā atgriešanās pie sava dzejoļa uzmetuma, lai to uzlabotu, ir pirmais profesionalitātes iedīglis. Nevienam nevar aizliegt audzēt puķes vai makšķerēt zivis. Bet šie makšķernieki un puķu audzētāji tāpat konsultējas par makšķerauklām, āķiem vai stādiem. Turpretī rakstītāji nemaz pie konsultanta neiet. Viņi ir atraduši ceļus, apejot periodiskos izdevumus (kuru nupat tikpat kā nav) un izdevniecības, un paši, savācot naudiņu, maksā tipogrāfijai, kura arī kādu grasi grib nopelnīt. Izdod "makulatūru", tādējādi degradējot grāmatas vērtību kā tādu. Trakākais, ka viņi sevi uzdod par dzejniekiem un ka bibliotēkas atļauj viņiem rīkot savās telpās grāmatas atvēršanas svētkus. Jā, tās ir publiskās bibliotēkas, bet...Reizēm kādi no šiem autoriem pārpratuma dēļ tiek televīzijā, radio, sieviešu žurnālu lappusēs. Tā viņi iziet tautās, un lasītāji, kuri šādu dzeju var uztvert, ir apmierināti, jo tā, kā Knuts Skujenieks teiktu, ir "vienkāršāka par diviem miličiem". Vairumam cilvēku diemžēl patīk tikai tas, ko viņi spēj saprast, nevis tas, kas viņiem liek attīstīties. Tad ir divi varianti. Viens – viņi lasa un slavē, un citē. Otrs – viņiem tas liekas švaki (un tā arī ir), jo ir švakāk par Ziedoni vai Vācieti, kurus viņi vēl atceras no skolas. Čau, tātad dzejā vairs nekā nav! Mēs nelasām un mums ir alibi. Šīs norises pamazām degradē procesu un attālina sabiedrību no mūsdienu dzejas izpratnes un vēlmes to darīt. Čaks turpina: "Bet nu rodas jautājums par tiem dziļiem, nepārspējamiem iemesliem, kas šos jaunos blondos un brunetos cilvēkus un sievietes dzen kopā grupās kā siļķes pavasaros. Vai tā ir kāda jauna, liela radīšanas kāre, neatzīts un neparasts domu smagums vai jauns, Latvijas apstākļos neredzēts ideālisms? Labi, ja tā būtu. Bet, par nožēlošanu, tas tā nav. Ar maziem, niecīgiem izņēmumiem (3-4 personas) visi šo grupu pārstāvji ir predestinēti, iedzimti diletanti, kuri nekad ne pie kādiem apstākļiem nekļūs par dzejniekiem vai rakstniekiem. Velti viņi māna sevi un citus lētticīgos. Jaunības karstuma un īsredzības pārņemti, tie par neko vai paši sev par kaunu salauž visu savu tālāko mūžu un iespēju kļūt kādreiz par dzīvei derīgiem cilvēkiem."Un tālāk: "No dzejas šinīs izdevumos nav ne smakas, kur nu vēl jauninājumi un rakstniecības tālākvirzīšana. No visiem šinīs izdevumos ievietotiem darbiem dveš pretim noziedzīga tehniska nemākulība un satricinošs garīgs tukšums. Taisni brīnums, ka latviešu jaunatne šinī laikā spēj vēl būt tik mākslinieciski neizglītota, muļķīgi iedomīga un aprobežota. Un, ja nu mums būtu jāatbild uz jautājumu — aiz kādiem iemesliem šāda diletantu kustība aug? — tad atbilde sekojoša: kritiķu uzmanības un paškritikas trūkums, vēlēšanās izsisties par katru cenu uz augšu un darba apziņas atrofēšanās."No vienas puses, esam konspektējuši Čaka rakstu un mums var likties, ka viss ir kārtībā, ja reiz toreiz arī tā bija. Varbūt likties mierā un apmierināties ar to, ka kāds no antīkās literatūras, šķiet, Horācijs, bija norādījis, ka lai izaugtu ziedi, ir jābūt bagātīgam mēslojumam. Bet ja mēslu ir stipri par daudz, piegāzts pilns pagalms? Kādas tur puķes? Pie tam man ir pamatotas aizdomas, ka tie nemaz nav īstie mēsli. Puķes uz šiem mēsliem neaugs. Rodas anomālija: uz mēsliem aug rūgti augļi, pa tiešo, bumbulīši bez stumbra un apejot ziedu fāzi. Pirmie auglīši ir tādi, ka labas grāmatas nelasa ne tikai potenciālie lasītāji, bet nelasa arī šie paši pašapzinīgie dzejas rakstītāji.Viens no maniem simts konsultanta gadījumiem. Kāda autore atnāk un saka, ka viņa grib izdot grāmatu. Parāda četrdesmit lapiņas vāju, toties, optimistisku, dzejolīšu un saka, ka otrā grāmata būšot daudz labāka. Lasīts ar` nekas prātīgs nav. Es saku, varbūt tad pagaidām šo neizdod? Viņa nemaz neesot gribējusi, bet viņai piedāvājot. Kad sanāk saruna ar attiecīgās radošās apvienības vadītāju, izrādās, ka autore melojusi. Viņai nepiedāvā, pati gribot.Augstāk minētos rakstoņus varētu salīdzināt ar cilvēkiem, kuri dzen naglas, sitot pa tām ar koka kātu un turot pašu dzelzs āmuru plaukstā. Ja viņiem pastāsta un parāda, kā ir pareizi, viņi to nav spējīgi sadzirdēt. Tad rodas šaubas arī par pašas iedvesmas izcelsmi un kvalitāti.Tad sāku domāt, ar kuru mākslas veidu šobrīd vēl tā varētu būt. Vismaz tajā sakarību līmenī, kuru es varētu apjaust. Tuvs cilvēks pateica priekšā, ka zināmā mērā ar fotomākslu. Un tiešām! Atceros, kā reiz ziemā Gotlandē Visbijā vēroju pilsētas attēlus tūristiem domātajās fotokartiņās, un man likās, ka es varu labāk. Nopirku "ziepju trauku" par četrpadsmit latiem un sāku fotografēt. Torņakalna staciju, Arkādiju, Māras dīķi, un viena otra bilde šķita diezgan laba. Kad aizbraucu ar "ziepju trauku" uz Horvātiju, man apnika process, un es nopirku digitālo – Sony par simt četrdesmit deviņiem latiem. Datorā pat ierīkoju mapi ar nosaukumu Mana fotoizstāde. Kopš tā laika ir pagājuši jau pieci gadi, un dažas bildes man joprojām liekas labas. Sākumā arī es iedomājos – sakrāšu un tad uzrīkošu fotoizstādi, varbūt pielikšu savus dzejoļus...Tagad, velkot paralēles ar rakstniecību, paliek kauns. Kaut gan būtu to uzdevis tikai par hobiju, nolēmu tā nedarīt. Bet pie sevis domāju – vai es būtu rādījis savas bildes atzītiem fotomāksliniekiem? Nevis nejauši, bet tā, ka obligāti pirms tam jāparāda? Varbūt arī nē .Un tas ir tas stulbākais. Katrā ziņā, arī fotomākslā kritēriji ir ļoti izplūduši. Es taču arī varētu sameklēt naudu un iespiest savu fotoalbumu tipogrāfijā, nevis caur izdevniecību. Ak, kāds kauns būtu! Tikai tādēļ, ka tu īsti vari saprast tikai savu mākslu, bet citā neesi pat ielauzījies. Bet varbūt pie vainas ir arī tā latviešu valodas un literatūras skolotāja, kura man atzinās, ka mūsdienu latviešu dzejniekus nelasot, bet esot izlasījusi trīsdesmit četrus Danielas Stīlas romānus, gan latviski, gan krieviski. Kāds cilvēks reiz arī man, labu gribēdams, uzdāvināja Danielas Stīlas grāmatu, un es to pat izlasīju. Taču tas, ko teica skolotāja, man likās nesamērīgi un nesaprātīgi. Viņas profesijas sakarā.
*Tāle - "mēnešraksts jauno centieniem", iznāk no 1931. gada oktobra līdz 1933. gada janvārim.
now
nedzejnieks
paparaci