Otrdien bija Pētera Brūvera dzimšanas diena, un šodien Valkā dzejniekam par godu ir pasākums. Kad kafejnīcā K.Suns Aleksandra Zapoļa veidotās dzejas antoloģijas atvēršanā pēdējo reizi tikāmies, viņš pastāstīja, un viņa sieva Iveta to apliecināja, ka viņam klubā Essential izdevies pārdot vienu savu dzejoli par simts latiem, šķiet, tādā kā improvizētā izsolē. Pirms nedēļas redzēju Vācijas un Šveices kopražojuma mākslas filmu Graustu pastaiga. Darbība notiek galvenokārt Vīnē, kur kāds dzejnieks uz ielām provocē pilsoņus uz dialogu ar sevi. Ja es kādreiz jokoju par to, ka man izdevies pārdot Jelgavas autoostā kādu dzejoli par četrdesmit astoņiem latiem, tad filmas varonis ar to nodarbojas pa īstam. Iet uz ielas klāt cilvēkiem un uzstājīgā veidā piedāvā dzejoļus uz atsevišķām lapām par cenu, kāda tobrīd ienākusi prātā, visbiežāk par diviem līdz pieciem eiro. Un, ziniet, atrodas cilvēki, kas nopērk, ieiet kafejnīcā un lasa viens otram priekšā, izsaukdamies, ka tā ir patiešām nopietna dzeja. Dzejnieks, protams, visbiežāk, ir sadzēries, jo kur lai citur ņem tādu sātanisku drosmi tādā veidā piedāvāt savu darbu, jo dzejnieki patiesībā ir ļoti kautrīgas būtnes. Kad viņam apnīk savu darbu tirgošana vai sāk mocīt paģiras un jāiet siltumā uzlāpīties, viņš kļūst dusmīgs, airējas pret gājēju straumi un kliedz gājējiem, visvairāk jau pats sev: "Pietiek! Viss! Akciju nokavējāt! Ja gribat... Tagad tikai par divtūkstoš eiro! Divtūkstoš eiro! Viss! Apriebies! Nepārdodu. Nāciet rīt."Jāpiebilst, ka pirms gadiem divdesmit arī es saviem dzejoļiem žurnālā Karogs biju pielicis cenas, un ne mazās. Tā kā gleznām. No izmisuma.Kā pareizi izteicās vakardienas radioraidījuma Kā labāk dzīvot viesis, profesors Juris Borzovs: "Jautājums ir par to, kā šiem nedaudzajiem talantīgajiem cilvēkiem nodrošināt iztiku, jo arī viņiem, tāpat kā ikvienam, ir jādzīvo. Un sabiedrībai kopumā, galu galā, ir ļoti izdevīgi, ja šie cilvēki strādā uz pilnu klapi, atdod no sevis pilnīgi visu, ko spēj. Bet tad viņiem kaut kas pretī jāsaņem." Nevis jāstrādā cits darbs un priekšlaicīgi jāiet bojā kopā ar savu radošo potenciālu. Tātad valstij ir jādomā, kā to nodrošināt. Jo nav jau tik daudz to dižciltīgo, kas ņemtu māksliniekus savā paspārnē. Tā vai tā, arī Leonardo da Vinči Leo Peruca romānā Leonardo un Jūda izsīkst visa "Kultūrkapitāla" (lasi: hercoga dotā ) pirmā stipendija, kamēr viņš uzmeklē cilvēku, kurš pēc sava grēka derētu par Jūdas prototipu gleznai Svētais vakarēdiens.Sakarā ar intelektuālo īpašumu ir radīts tāds izņēmuma stāvoklis kā autortiesības. Taču autortiesību atlīdzība materiālo pusi daudzmaz kompensē mūziķiem vai dziesmu tekstu autoriem, taču ne literātiem, kas saņem tikai grašus. Arī šī iemesla dēļ Igaunijas ceļojuma laikā ar kādu šobrīd Latvijā redzamu literātu bijām savstarpēji aizkustināti par to, ka neapskaužam citus literātus par to, ka viņi saņem kādas naudas balvas vai stipendijas, bet priecājamies par viņiem. Tas attiecas arī uz Literatūras Gada balvu pasniegšanas ceremoniju, kas notika vakar.Ja Rutas Štelmaheres panākumi mani gandarī tīri kristīgi, jo ar viņu konkurēju pats, tad par Margaritas Perveņeckas lauriem priecājos spontāni kā bērns. Apbrīnoju viņas darbā radīto realitāti, un esmu lepns, ka mums šāds romāns ir. Kopumā bija sajūta, ka par Gada balvas pasākumu galvas šoreiz bija lauzījuši vairāk cilvēku. Labi, ka speciālbalvu par prozas krājumu_ Mēs. XX gadsimts _no kultūras ministres rokām saņēma tieši Dace Rukšāne-Ščipčinska. Tas bija kā atgādinājums ministrei, ka tieši šī rakstniece Kultūras Rondo tiešraidē piezvanīja un pajautāja ministrei, ko viņa domā par to, ka šķietami atpalikušajā Rumānijā iznāk četrpadsmit periodiski kultūras izdevumi. Pie mums varētu sanākt tā: kāds iesniedz stāstu par mīlētājiem žurnālam Latvju teksti, bet trūcīgo iespēju dēļ žurnāls nopublicē tikai stāsta daļu – par vienu no mīlētājiem.
Protams, a priori paliek tas, ka māksliniekiem uz naudas un varas fona daudz mīlīgāka un tuvāka ir slava. Un tās, tāpat kā goda, mums, pārējiem nominantiem, šomēnes ticis visai daudz. Par to tad šobrīd pateiksimies un apmierināsimies. Mūsu grāmatas nav konkrēts koncerts vai sporta spēle, tās var lasīt vēl un vēl. Par pārējiem nominantiem piedomājot, priecājos par tulkotāja Dena Dimiņa valodu apguves un radošo ceļu, kā arī par Jāņa Vādona pilnvērtīgo iekļaušanos dzejnieku pulkā. Viņa uzstāšanos nominantu dzejas lasījumā Vīna studijas telpās es ierakstīju diktofonā – šī autora lasījuma tonalitāte man palīdz labāk uztvert un baudīt viņa dzeju, un es to klausīšos ne reizi vien. Jāatzīmē arī Toma Kreicberga fenomens. Mēs slavējam mūsu operdziedātāju panākumus ārzemēs. Arī viņi tur nedzied latviski. Ar ko Kreicbergs sliktāks? Daži stāsti šķita pārsteidzoši labi. Bet latvieši tak' gudri, viņi gaidīs, kas būs tālāk. Kur tālāk?