Jā, skaņu. Toties melnbaltajās fotogrāfijās vienmēr ir klusums, lai arī kas tajās būtu attēlots. Dzirdēt fotogrāfiju var, ne tikai vērojot to ierastajā formātā, tā var būt kustīga, vēl ar fotoaparāta slēdzi neieslodzīta, nenotverta. Tā ir vislabākā fotogrāfija – tā, kuru uz pavisam īsu mirkli tvērusi acu plakstiņu nomirkšķināšana. Lai arī daudz kas tiek aizmirsts, mūsu atmiņa glabā bezgalīgi daudz mirkļu negatīvu, un lielāko daļu no tiem mēs nekad vairs sevī neattīstām, ļaujot tiem pārklāties ar citu mirkļu putekļiem.
Un tad es iztēlojos Rīgu pēc XXVI Vispārējiem dziesmu un XVI Deju svētkiem. Kā fotogrāfiju. Pirmais, kas nāk prātā, – tā ir melnbalta. Tajā ir ļoti, ļoti daudz klusuma. Pilsētas mūra ēku sienas vēl klusi dun, bet cilvēki, dziesmu pilni, aiz tām tikai tagad sāk plaisāt. Dziesma, kas uz nedēļu bija radījusi satiksmes sastrēgumu, pilsētu atstāj lēni, un paies laiks, kamēr to atkal nomainīs ierastais ikdienas troksnis. Ik pa pieciem gadiem mūsu galvaspilsētas sirds pukst straujāk, veselu nedēļu tajā krustojas cilvēki, zīmes un enerģijas. Dejotāji un dziedātāji gluži kā rīkstnieki pārstaigā galvaspilsētas sirds āderes. Dziesma dziedē.
Kad paliku bez deju lieluzveduma Māras zeme biļetes un to nepārdzīvoju, sāku jau uztraukties un nodomāju, ka man laikam trūkst patriotisma. Tad sāku domāt, vai Latvija kādreiz piedzīvos bezmaksas Dziesmu un deju svētkus, ar papildu lieluzvedumu, kur neviens nepaliek aiz "no visas sirds" žoga. Tad šīs domas manī apklusināja dziesma un kāda prātā ienākusi fotogrāfija – tajā esmu ļoti maza, mācos pirmajā klasē. Tautas deju pulciņš notika skolas bēniņos. Mores sākumskola pastāv joprojām, un tā atrodas meža malā, kurā kara laikā notika Cēsu kaujas.
Bija skolas koncerts. Atceros, ka man bija jāuzvelk savs tautastērps. Neviens man nedeva instrukciju, kā tas ir jādara. Vispirms uzvilku sarkanos smagos svārkus. Tie man patika visvairāk. Aizāķējusi svārku āķīti, lai tie nekrīt nost, stūmu kājās baltas zeķbikses. Balto blūzi vilku pēdējo un vienmēr aizmirsu uzģērbt sarkano vestīti. Pēc tērpa uzvilkšanas biju ne vien izspūrusi, bet arī nogurusi. Izskatījos nevis pēc tautumeitas, bet pēc bardaka. Pati dejošana sākās tikai pēc tam, kad deju skolotāja visus bija salabojusi un sakārtojusi. Pašu deju neatceros, bet atceros sajūtu, kuru man radīja smagie svārki. Tā bija neizsakāma drošības sajūta. Lai arī kā grieztos un lēktu galopā, es zināju, ka nekad nenokritīšu. Nav svarīgi, vai svētkus vēroji klātienē vai televīzijas translācijā. Jo klātesošs svētkos bija ikviens, kurš savās domās uzvilka balto kreklu – savas sirds tautastērpu. To uzvilkt un nest ir jāiemācās katram pašam. No visas sirds.