Gribēju noskaidrot, kas tieši ar šo jēdzienu domāts, tāpēc uzmeklēju tekstus, kuros jēdziens skaidrots. Viens no tekstiem bija Stambulas konvencijas slavenā "juridiskā analīze". Sāku lasīt 3. daļu, kas lielā mērā ir veltīta gender jēdzienam, un tur arī paliku. Šis teksts ir kā mācību uzdevums kritiskajā domāšanā.
Pirmām kārtām mani mulsina "gender ideoloģijas" jēdziena lietojums šajā dokumentā, jo tas nav juridisks termins, netiek lietots konvencijas tekstā un to izmanto tikai noteikta politiski skaidri orientēta grupa. Tas, ka analīzes autori nav neitrāli un pieder pie šīs grupas, ir tekstā viegli nolasāms. Piemēram, 3. daļas sākumā tiek dots pārskats par dzimtes jēdziena attīstību feminismā. Protams, šādā tekstā nevar piedāvāt izvērstu jēdziena vai feminisma vēstures izklāstu, tāpēc autori atsaucas uz citiem tekstiem, autoritātēm. Bet kas ir šīs autoritātes? Galvenokārt atsauces ir uz diviem tekstiem divos krājumos – viens ir ņemts no 2011. gadā notikuša kolokvija rakstu krājuma, otrs – no krājuma Gender. La controverse. Tas, kas netiek pateikts, ir, ka vienu izdevusi Frēžī-Tulonas diecēze, otru – Pontifikālā ģimenes lietu padome.
Šaubos, vai katoļu baznīcas viedokli var uzskatīt par autoritatīvu pamatu, lai formulētu juridisku viedokli par Latvijai būtisku dokumentu. Autori vairākkārt atsaucas uz Krievijā publicētu "analītisku pētījumu", gan nepiebilstot, ka to izdevis "analītiskais centrs Ģimenes politika", kura mērķis ir veicināt "dabiskas ģimenes nostiprināšanos". Es, protams, nesaku, ka šos tekstus nevar izmantot argumentācijā, bet nevar analīzi balstīt pāris izteikti angažētos tekstos.
Īpašu pārsteigumu man radīja 40. atsauce uz Heidiju Hartmani. Tekstā teikts, ka viņa apgalvo, ka "sieviešu liktenis nekad nav bijis reālu feministu rūpju objekts". Diemžēl neko tamlīdzīgu norādītajā lappusē neatrodu, tur ir mazliet līdzīgs izteikums par marksismu, un jebkurā gadījumā piedēvēt šādu domu Hartmanei ir diezgan absurdi. Taču analīzes autori no kļūdaini citētā vai izdomātā Hartmanes apgalvojuma secina, ka gender feminismu neinteresē sieviešu stāvoklis un vēl vairāk – ka interesē LGBT problēmas (18. lpp.). Turklāt vairākkārt tekstā ir uzsvērta feminisma un marksisma saistība, kas galu galā absurdā veidā tiek izspēlēta Satversmes preambulas analīzē (23.–24. lpp.), tomēr netiek pamanīts, ka Hartmane kritizē marksismu un, starp citu, radikālo feminismu.
Par dzimtes jēdziena un feminisma interpretāciju vēl daudz ko būtu teikt. Minēšu tikai to, ka tekstā ir non sequitur kļūdas, proti, no teiktā neizriet tas, kas tiek pasniegts kā secinājums. Vienu par LGBT jau minēju. Tāpat no tā, ka dzimums ir sociāli konstruēts, neizriet, ka to var izvēlēties (18. lpp.). No tā, ka feminismu ir ietekmējis arī (!) marksisms, neizriet, ka radikālais feminisms "balstās marksisma postulātos par šķiru cīņu" (22. lpp.). No tā, ka mēs godājam brīvības cīnītājus, neizriet, ka mums ir jāpieņem viss, ko viņi varētu būt darījuši vai domājuši (22. lpp.). Bet ko lai dara, juristiem loģika taču nav vajadzīga, vai ne?