Tiktāl tās varētu būt sajūtas, bet tas ir kas cits, jo eventuālajam autoram galvā atnāk kāds motīvs vai rinda(s). Kāds teiktu – kas ienāk galvā, tas atkarīgs no talanta un pieredzes. Jā, bet to mēs redzēsim vēlāk, kad iedvesmas apmeklētais kaut ko pierakstīs uz papīra. Man tikko viena sieviete, kas raksta, teica, ka iedvesma – tas ir skaisti, bet ka viņa to nevarot uzrakstīt. Tie ir būtiski vārdi. Bieži vien rinda, kuru tu savā galvā satiec kā ļoti daudzsološu un skaistu, pat precīzi pierakstīta, izskatās pavisam tizla un plakana. Laimes atslēga visbiežāk slēpjas varēšanā šo iedvesmas radīto tekstu mākslinieciski transformēt.Atšķirībā no prozas, dzejā arī pieredze tā būs ne vienmēr. Kāda vidusskolas absolvente gandrīz nemaz nespēja runāt par saviem atzīstamajiem dzejoļiem, ko bija uzrakstījusi un ko visi slavēja Iesācēju seminārā. Pieredze, ja tāda būtu bijusi, būtu viņai ļāvusi to darīt, kaut vai neveikli un ne visai neadekvāti. Taču neko nevarēja pateikt. Ne aiz kautrības, vienkārši pati nesaprata, kā ir uzrakstījusi šķietami par sevi daudz vecākas, dzīvesgudrākas sievietes tekstus. Tāpēc man labpatīk uzskatīt, ka pirmais, kas nāk prātā sakarā ar dzejošanu, ir mīlestība. Jebkāda. Koku atspulgs upē caur dabas mīlestību, piemēram. Prozai pirmēja vairāk ir pieredze. Tūlīt pēc tam arī prozā būs mīlestība, bet dzejā – pieredze.
Iztēle vairāk atkarīga no talanta, dotumiem. Kāpēc tieši tāda rinda ienāca galvā tieši tam dzejniekam? Jo mākoņus redzēja vienlaikus trīs dzejnieki, kas sēdēja pie upes un dzēra alu. Pēc tam visi pierakstīja savas rindas un izrādījās, ka zemapziņa dzinusi roku veiklāk citam dzejniekam un viņa tēli bija spēcīgāki nekā tā viena rinda, kas ienāca prātā pirmajam. Pēc tam pirmais aizgāja mājās un atkal apsteidza savus spalvas un vīna brāļus ( viņš pat nemanīja, kā bija pārgājis uz vīnu – vīns, vīnogas vai parasts ūdens dzejai, izrādījās, derēja labāk nekā alus vai degvīns). Tas citus nokaitināja un viņi sāka turēties atsevišķi, tik dažāda bija viņu iedvesma un vēlākā refleksija par vienām un tām pašām dabas parādībām.
Kāds mācītājs nesen sprediķī teica, ka zinātnieks un apkopēja uz ūdens glāzi skatās atšķirīgi. Tāpat dzejnieks uz to skatās atšķirīgi. Tāpat arī divi dzejnieki uz to skatās atšķirīgi.
Vai pirmās dzejas rindas izcelsme ir pārdabiska? Tāda tā var būt un var nebūt. Ja mēs apzināti un ar savu gribu iemiesojam savu sapni – uzrakstīt dzejoli – no paša sākuma, tad, iespējams, mums ir darīšana tikai ar sekundāro iztēli. Rezultāts var būt arī ļoti labs, tikai jau no paša sākuma iedvesmas vietā te var būt arī īstas radošās mokas un ciešanas. Savukārt, primārā iztēle ir tā, kur dzejnieku sākt dzen iedvesma – vienalga, vai tie būtu konkrēti vārdi vai rindas, vai arī tikai neskaidrs motīvs, kam pakļaujas autors, vismaz uz brīdi atmetot pārējo, kas ir pasaulē.