Tie ir sarežģīti jautājumi un ātras, vienkāršas un visiem pieņemamas atbildes iespējamība – iluzora. Muļķīgs ir pārmetums, ka neviens nevarot skaidri definēt, kas tas latviskums īsti ir. Identitāte nav matemātiska formula, bet apziņas stāvoklis. Mīlestību arī neviens vēl nav definējis, bet tāpēc tā nav atzīta par iznīdējamu vai noliedzamu. Pievienojos Egila Levita teiktajam, ka pamats, uz kura bāzes jāveido saruna, ir vienota izpratne par to, ka Latvija radās un pastāv kā latviešu nācijas valsts gribas rezultāts. Ar to sākas atbilde uz latviskuma jēdzienisko saturu – apziņa, kurā latviešu valoda un kopēja izpratne par vēsturisko un kultūras pieredzi apvieno cilvēkus. Kopīga ir nevis etniskā izcelsme, bet piederības izjūta un latviešu valoda, kultūra kā vērtība. Protams, mūsdienu situācijā nevar runāt tikai par etnisku latviskumu. Un mums šādu izpratni neviens nevar pārmest, jo mazākumtautībām Latvijā klājas lieliski. Ne velti kāds no diskusijas dalībniekiem atzina, ka Rīga ir kļuvusi par vienu no Eiropas krievu kultūras centriem.
Būtiska un bažas raisoša ir E. Levita atziņa, ka latviešu nacionālā pašapziņa, salīdzinājumā ar citām Eiropas nācijām, ir vārga – sak, nevar īsti saprast, vai tai latviešu valodai un Latvijai īsti ir jēga.
Manuprāt, galvenie problēmu cēloņi šī brīža situācijā ir diezgan vienkārši: informācijas telpu nošķirtība, kas attiecīgi veicina un pieļauj atšķirīgas sociālās atmiņas uzturēšanu. Tiesa gan, iespējamie risinājumi visi kā viens ir sarežģīti un laikietilpīgi. Problēmas starp latviešiem un krieviem savstarpējās pieņemšanas līmenī tiek mākslīgi uzturētas, agresīvi un mērķtiecīgi manipulējot ar izpratni par vairākiem vēsturiskās atmiņas pamatjautājumiem, kuru centrā stāv okupācijas laiks un attieksme pret šo periodu un tā izraisītajām cēloņsakarībām. Tāpēc faktu, ka pēc valodas referenduma būtiski pieauga krievu interese par bezmaksas latviešu valodas kursiem, diemžēl apēno aizdomas, ka tādējādi strauji palielināsies Latvijai nelojālu pilsoņu skaits, kas formāli atbilst pilsonības kritērijiem, bet joprojām saņem informāciju no attiecīgas ievirzes plašsaziņas līdzekļiem un nedz apzinās savu piederību Latvijai kā latviskai valstij, nedz izprot iemeslus, kāpēc viņiem nākas samierināties ar tādu "neērtību" kā latviešu valodas lietošana. Pilsonības iegūšana neapliecina patiesas piederības faktu. Tiem, kas nav šī mānīgā un nodevīgā fona varā, nav problēmu līdzās savai etniskajai identitātei pieņemt latvisko identitāti, un latvieši viņus sen pieņēmuši kā savējos.
Vienotu nāciju tiešām nevar ātri un mākslīgi veidot. Bet palīdzēt valsts var. Ja Latvijas politiķi vēlas kaut ko darīt, tad vispirms jādomā, kā pievērst krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju skatu patiesai informācijai. Piemēram, mans draugs, kurš strādā Rīgas krievu skolā, stāsta, ka 9. maija rītā sākumklašu skolēni organizēti tiek vesti uz attiecīgā satura un ievirzes svētkiem pie Uzvaras pieminekļa. Tātad skola mērķtiecīgi parūpējas par atšķirīgas sociālās atmiņas veidošanos jau no bērna kājas arī tagad – brīvvalsts laikā. Tas ir tikai mazs elements, kas rada vienu lielu problēmu. Manuprāt, būtu jāiegulda lieli līdzekļi, krievu skolās vieslekciju formātā organizējot īpašus Latvijas vēstures kursus, kas lakoniski, precīzi un pārliecinoši, iesaistot neatkarīgus mācībspēkus, iepazīstinātu skolēnus (un skolotājus!) ar II pasaules kara un padomju okupācijas vēsturi. Tāpat politiķiem būtu jādomā, kā krievu mērķauditorijas plašsaziņas līdzekļos piedāvāt informāciju gan par kopējās atmiņas jautājumiem, gan pašreizējo situāciju Latvijā un krievu interešu aizstāvību. Nevar būt runa par sabiedrības saliedētību, kamēr nav vienošanās par skatu uz visnesenāko vēsturi un kamēr tiek pieļauts mākslīgs aizvainojuma fons, objektīvo situāciju krievu acīs un ausīs mālējot kā apspiešanu un diskriminēšanu.
Nesen tika pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas. Pārsteidz izskanējusī ideja nominēt arī krievu valodā sarakstītās grāmatas, kas būtībā ir tas pats divvalodu un divkopienu sabiedrības virziens. Nav dzirdēts, ka kādā valstī nacionālās literatūras balvas tiktu pasniegtas citā valodā sarakstītai oriģinālliteratūrai. Pieņemot šādu pavērsienu, drīz būtu grūti iebilst arī kādas politoloģes ieteikumam, ka latviešu rakstniekiem savas problēmas vajadzētu risināt, rakstot angliski.
Protams, identitāte un piederība noteiktai valstij un valodai ir jautājumi, kuriem ir grūti izlauzties dienasgaismā laikā, kad dzīvesvietas izvēli arvien uzkrītošāk izšķir ērtības un izdevīguma princips. Cilvēki cīnās par izdzīvošanu, un to var saprast (liels atgrūdējspēks tautas un valsts attiecībās joprojām ir nesodītais negodīgums – galvenais ekonomiskās izaugsmes šķērslis, kas, savukārt, izmisīgai cīņai par izdzīvošanu nolemj daudzus Latvijas iedzīvotājus). Identitāte pilnīgi noteikti nav obligāta, piespiedu kārtā panākama. Un nebūtu pieļaujama arī "viltus" piederības veicināšana. Un tomēr – mēs kā latvieši ne ar ko neatšķiramies, kad pastaigājamies Maskavas vai Ņujorkas ielās, kad latvietis dzied Vāgnera āriju La Scala vai kad latvieša gleznojumu redz Vīnes izstādē. Bet – līdzko mēs sākam runāt latviski, mūs nevar sajaukt ne ar vienu citu nāciju pasaulē.