Maza betona miskastīte

Karstums uz brīdi pierimis, esmu ārā no netīrās, gribas pat teikt angliski, jo tas ietilpīgāk un tiešāk raksturo notiekošo, dirty Rīgas un domāju, kas būtu tik liels – nozīmīgāks par dārzu un tuvākajiem, lai par to rakstītu, zinot, ka to savukārt citi lasīs un tādējādi padarīs par vēl nozīmīgāku.

Arhitektus mediji, citi interesanti un pat ceļā nejauši sastapti cilvēki atkal apvaicā par Rīgas koncertzāli, un mani bieži pārsteidz neracionālā kaislība, ar kādu tiek pausti viedokļi. Ir XXI gadsimts, un jebko var uzcelt jebkur. Uz ūdens, zem ūdens, debesīs un pazemē no stikla, metāla, betona, koka, akmens vai plastmasas, ja vien ir skaidra arhitektūras pasūtītāja vīzija, ja pietiek naudas un projektu veido jaudīgi radošie un tehniskie prāti. Ja projekts ir svarīgs cilvēkiem un top par mūsu kopīgo naudu, ambīcijām līdzās liekams lietderīgas resursu izmantošanas un kolektīvā ieguvuma apsvērums.

Runas par vietu, kur viena ir labāka par citu, ir pat absurdas, jo neviena būve Rīgu nepadarīs skaistāku un neizglābs no kolektīvā, stipri straujā posta, ko raksturo putekļu un smilšu vērpetes, nokaltušas puķes un krūmi podos, nehigiēniski taksometri un līdzpilsoņi, nespēja iestādīt nevienu koku un kaut necik parūpēties par cilvēku komfortu un labsajūtu. Lai to darītu, ir vajadzīga vēlme strādāt cilvēku labā, vienmēr empātiski iejusties un nostāties viņu pusē un, protams, nenozagt citu nopelnīto naudu.

Uzvelt koncertzāles projekta atbalstītājiem un virzītājiem, un potenciālajiem autoriem pienākumu atrisināt nolaistās pilsētas un visas nācijas problēmas, to vidū korupciju un izšķērdību, nemākulīgu saimniekošanu, ir egoistiska atbrīvošanās pašiem no savas atbildības. Visi ir eksperti, visi zina labāk. Valda neiedomājams viedokļu troksnis, bet būtiskais netiek pateikts.

Ne velti par pasaules populārāko līderi ir kļuvusi nepilngadīgā vides aktīviste Grēta Tūnberga, kura ne tikai ar skaidriem un sirsnīgiem vārdiem, bet arī pavisam konkrētiem darbiem ir iekarojusi uzmanību un izkonkurējusi pat jaunos, sportiskos valstu vadītājus. Ir sajūta, ka šajos juku laikos – vismaz Rīgas gadījumā noteikti – nav neviena, kurā būtu vērts klausīties, kur nu vēl ticēt un gūt mieru. Ir tikai šie mazie bērni un jaunieši, kuri savādā kārtā stiprina un mierina mūs, pieaugušos.

Oficiālās valsts vadītāju, ministriju, iestāžu, organizāciju un pat ekspertu balsis radījušas tādu piesārņojumu, kas skan tikpat baisi kā sprakšķošais dozimetrs kulta minisērijās par Černobiļu. Kā tādā troksnī lai klausās mūziku, man nav ne jausmas, tāpēc nevaru atbildēt, kur, kā un vai būvēt koncertzāli. Varbūt Viļņā, kur tikko biju un kur kultūra vienkārši ir. Par to nepļāpā, vairāk dara un izdara. Vismaz tāds iespaids palika. Gan Viļņā, gan Tallinā ir sajūta, ka esmu modernā pilsētā. Mūs vieno XX gadsimta vēsture, bet, redz, kā arī padomju laika mikrorajons noderēja filmēšanai. Citi izmanto iespējas un lepni sitas uz priekšu, arī ar jauniem koku stādiem, bet mēs tālāk par mazu betona miskastīti publiskā transporta pieturā netiekam. Tā mūsu jaunais arhitektūras kanons. Kļuvis pavisam neērti piedalīties sapulcēs un komisijās, jo nevienu projektu nevaram pieklājīgi īstenot.