Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Novembra attiecības

Domāju, ka mūsdienu Latvijā baznīcā neviens neuzdrīkstētos ierīkot grāmatnīcu, mākslas centru, krogu vai dzīvokļus. Pat ja gribētu un būtu potenciāls, bailes no kolektīvām dusmām un trakiem komentāriem internetā būtu lielākas par iespējamo piedzīvojumu un labumu. Varbūt tāpēc, ka padomju laikos postītas, tagad baznīcas žēlo un atjauno, bet cik bieži tajās ieiet? Pavisam maz.

Kaut kur sludinājumos palaikam redzu, ka pārdod šo un to, kas baznīcai pieder, – nolaistas mācītājmuižu ēkas, vēl kaut ko –, bet pašu dievnamu kaut kā stutē. Visskaistākie Latvijas dievnami ir laukos. Kādreiz, cik nu tie vispār ir vaļā, ar auto kaut kur braucot, piestāju, apstaigāju apkārt. Gadās visādi brīnumi – ka durvis atver speciāli, izvadā no kanceles līdz zvanu tornim un ļauj pat paspēlēt ērģeles, ka velk ārā fotogrāfijas un rāda, kā te reiz bijis, kā upes strauji tecējušas caur mežiem un pļavām, pirms viss kļuva par plašiem labības laukiem, un, no augšas skatoties, vienīgais mazais zaļais pleķītis tagad ir tikai tas, kas ap baznīcu un kapiem. Ap baznīcām vēl neizcērt kokus, taču pamanu, ka veco grantēto celiņu no vārtiem uz baznīcu vai apaļo akmeņu bruģi aizstāj ar pilsētas betona klucīšiem. Ir viena baznīca, ko katru gadu fotografēju, bet tagad ar jauno celiņu tas vairs nav tas.

Arhitektu izglītībai šogad Latvijā jau simt piecdesmit gadu. Mēs arhitekta diplomus deviņdesmitajos paspējām saņemt Pēterbaznīcā, tolaik tā vēl bija izstāžu zāle. Augšā tornī dzērām dzirkstošus dzērienus. Tagad tik lielas vietas arhitektiem vairs nav. Baznīca arhitektiem mūsdienās varbūt arī vairs nederētu, taču arhitektūras izstādes šeit vienmēr izskatās labi, īpaši jaunās, kur doma un mērogs pārsniedz paredzamā robežas, lai gan tādu projektu jau arī Latvijā vairs nav. Klubi un kafejnīcas, ko padomju varas gados ierīkoja baznīcās, ir īpaša arhitektūras vēstures daļa – vardarbīga intervence un modernisma manifestācija vienlaikus, kas līdz ar vēsturisko funkciju atjaunošanu baznīcās mums vairs nav pazīstama.

Kaut cik veiksmīgi baznīcas tiek darbinātas kā koncertu vietas, kaut repertuārs un pat afišu stils vienmēr liek domāt, ka spēlē un dzied vienu un to pašu. Visskaistāk baznīcā skan, kad paša bērniņi kā eņģeļi dzied, kad ērģeles ieved meditācijā, bet tās nav manas pastāvīgās attiecības ar baznīcu. Es gribētu būt tādās attiecībās kā ar Nikolaja baznīcu Kopenhāgenā – tik līdzīgu Vecrīgas baznīcām –, kas modernajos laikos ilgi bijusi bibliotēka, bet kopš pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām – mūsdienu mākslas centrs, jaunu eksperimentālu mākslas projektu vieta, viena no pirmajām starptautiskās Fluxus mākslinieku kopienas performanču vietām.

Oktobra beigās Nikolaja baznīcas mākslas centrā atvēra no Monreālas atvesto Leonarda Koena izstādi. Šajā mūzikas izstādē neredzēju ne notis, ne klades, ne citus sausus, nekustīgus eksponātus. Tikai Koena mūziku, ko jaunos darbos pārnesuši mūsdienu mākslinieki. Šī bija reize, kad ar baznīcu izdevās izveidot fantastiskas attiecības, padomājot par dzīvi un nāvi, mūziku, dzeju, mīlestību un politiku. Ko citu novembrī darīt? 

Top komentāri

Pravietisnejaukais
P
Ja baznīcā nav Kristus, tad ir pilnīgi vienalga, kas tajā ēkā ar torni atrodas.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja