Savā grāmatā Bēgļu etīdes kanādiešu rakstniece Anna Maiklza raksta: "Prombūtnes nav, ja saglabājas kaut vai tikai atmiņas par prombūtni. Atmiņas mirst, ja netiek izmantotas. Ja cilvēkam vairs nav zemes, bet ir atmiņas par zemi, tad viņš var uzzīmēt karti." Es domāju par to 1. novembra vakaru, kad notika režisora Viestura Kairiša filmas Melānijas hronika pirmizrāde. Nonākot pie kinoteātra un ieraugot ar baltu paklāju izklāto ceļu, kuram abās pusēs tumšajā un drēgnajā gaisā locījās uguns liesmas, es apstājos un pie sevis nodomāju: "Nē, būs grūtāk, nekā domāju." Man vajadzēja vismaz savas 15 minūtes, lai ieietu kinoteātrī. Pirmo reizi mūžā man bija sajūta, ka neeju skatīties tikai filmu. Ir filmas, kuras ilgi atceries pēc to noskatīšanās. Melānijas hronika ir filma, kuru daudzi atcerējās vēl pirms tās noskatīšanās.
Mirkli pirms seansa sākuma kinozāles tumsā es, tāpat kā daudzi skatītāji, sagatavoju acis un sirdi. Mēs bijām ieradušies kopīgi uzzīmēt atmiņu un vēstures karti. Melānija bija viena no tiem, kuri neļāva savām atmiņām nomirt, un bez viņas mēs tovakar, 1. novembrī, nespētu doties latviešiem tik ārkārtīgi sāpīgajā un vajadzīgajā atmiņu ceļojumā. Pēc Melānijas teksta: "Visu laiku snieg" filmas fināla kadrā skatītāju zālē neatskanēja ierastie skaļie aplausi, bet iestājās cieņpilns, ilgs klusums. Pēc filmas es nevarēju parunāt vismaz pusstundu. Tā bija gandrīz visiem, kuri tovakar atradās kinoteātrī. Tas bija uzlādēts, sabiezējis klusums. Tā bija roka, kura, nogurusi no dūres tvēriena, beidzot atbrīvojās un ļāvās brīvības pieskārieniem.
Domājot par Melānijas hroniku, es nerunāju par kinomākslu. Tas, ko izdarījis Viesturs Kairišs ar savu komandu, ir kas vairāk. Katrs Melānijas hronikas seanss ir kā latviešu kolektīvo un vēsturisko traumu dziedināšanas seanss. Tas ir tas ilgi gaidītais brīdis, kad katra skatītāja dvēselē pēc filmas noskatīšanās tu vari sadzirdēt čukstus: "Tagad man vairs nav bail novākt tumsas ražu." Tomēr tas ir tikai sākums. Nevis "Nerunāsim par to", nevis "Labāk nevajag", nevis "Aizmirst ir vieglāk", bet – "Mums par to jārunā, mums jāapzinās, ka latviešu tautas zemapziņai ir jāattīrās". Vairākas tautas to jau ir izdarījušas. Poļiem tas bija komponists Henriks Gureckis, kurš, izstaigājis koncentrācijas nometni Aušvicā, atgriezās no tās ar Trešo jeb Skumjo dziesmu simfoniju. Ne tikai poļi, to klausoties, raud. To klausoties, tu zini, ka asarām piemīt dziedinoša enerģija.
Pēc Melānijas hronikas mans līdzpaņemtais kabatlakatiņš bija izkusis no asarām. Es zinu, no kā man ir bail visvairāk – ka nākamās paaudzes aizmirsīs. Vai nezinās. Mūsu vēsture ir karte. Mums tā ir jāuzzīmē, kamēr nav par vēlu. Mana vectēva ģimeni izsūtīja tajā pašā gadā, kad Melāniju Vanagu. Viņi atgriezās. Manas vecmāmiņas tēva kapu mēs neesam atraduši joprojām. Manas vecmāmiņas pēdējās atmiņas par savu tēvu – jauns, spēcīgs vīrietis paņem velosipēdu un aizbrauc karā. No saviem bērniem viņš torīt neatvadījās. Tik ļoti viņš gribēja atgriezties.
Atmiņas ir jāglabā, un tieši sāpīgākās atmiņas ir jāglabā visciešāk. Jo tikai ar tām var uzzīmēt karti. Vēsturei un atmiņām notikumi ir kopīgi. Tām ir viens laiks un telpa. Katrs mirklis ir divi mirkļi. Vēstures kartes ir ļoti godīgas. Tieši tāpēc – tik sāpīgas.