Par drupām

Drupās viņi redz iespēju nevis atdarināt pieaugušo pasauli jeb sabrukušo, bet gan spēlē radīt savu vidi, kur lietas tiktu izkārtotas oriģinālā konstelācijā. Mēģinājums interpretēt: Benjamins apraksta situāciju Veimāras republikā pēc Pirmā pasaules kara, kad cilvēki – un, iespējams, visspēcīgāk to izjuta tieši Benjamina paaudze – bija iemesti absolūti jaunā pasaulē, kas izdzīvojušajiem ir jāuzceļ nevis ex nihilo, bet no drupām. Taču būvdarbi jāveic kā bērnam, proti, ar svaigu skatījumu uz lietām; tas neļautu atkārtot iepriekšējās sistēmas kļūdas, ja pieņemam – katrā ķieģelī redzama vecā ēka. Vēl radikālāk: nevis vēlreiz lietot tādu pamatelementu kā, teiksim, ķieģeli, bet balstīties tajā, kas līdz šim mazāk – un, ļoti iespējams, nepelnīti mazāk – izmantots. Pēc vecās sistēmas sairuma mēdz runāt par stabilitāti, taču, manuprāt, vārdu "stabilitāte" nereti izmanto brīžos, kad ir slinkums vai nespēja, vai klaja negribēšana kaut ko mainīt; īsāk sakot, kad ciešanu stabilizēšana, to padarīšana par normu tiek uzdota par stabilitāti. (Viens veids, kā cīnīties ar šādu viltus stabilitāti, ir interpretācija.) Kas attiecas uz sabrukumiem, tad Latvija pēdējo divdesmit gadu laikā piedzīvojusi divus: Padomju Savienības bojāeju un ekonomiski attīstītas valsts sapņa izplēnēšanu, labākajā gadījumā – tā iesaldēšanu uz nenoteiktu laiku (vai jātic solītajai renesansei?). Likumsakarīgi jājautā: vai rīkojamies tā, lai uz vecā drupām radītu ko ilgtspējīgu?Ir kāda taktika, ko vērts apdomāt: veidot veiksmīgu valsti nevis paaugstinot nodokļus un pensionēšanās vecumu, nevis klausot katrai starptautisko aizdevēju norādei, bet gan radot jaunas darba vietas un investējot kultūrā un izglītībā. Nesenā vēsture skaidri liecina, kura no taktikām ir dominējusi – tā pati, kas maz ko mainījusi vidusmēra iedzīvotāja dzīvē. Mēdz teikt – pārmaiņas ir acīmredzamas, esam izglābušies, kļuvuši par pozitīvu piemēru visai pasaulei, būs vēl labāk. Taču tas sāk izklausīties pēc propagandas, un, manuprāt, pie pirmā trieciena valsts sienas var sākt plaisāt. Pat, ja pieņemam, ka ekonomiski viss ies uz augšu, nevaram noliegt – to pašu, spriežot pēc uzņemtā kursa, nevar teikt par kultūru un izglītību. Nesamērība iedragās ekonomiku.Vārdu "kultūra" mēdz izprast dažādi; tikai nevajag to asociēt ar muļķīgo vārdu "radošums", tāpat kā izglītību vai izglītotību nav jāmeklē Žanetas Jaunzemes-Grendes sniegtajās "paraugstundās rakstniekiem" un aicinājumos domāt, ko, piemēram, literatūras žurnāls var piedāvāt sabiedrībai. Šādi prātojumi par noderīgumu, šķiet, klusi sevī implicē, ka, iespējams, nekāda noderīguma nemaz nav, ir tikai diedelnieki, kas jūtas svarīgi, – tautai viņu piedāvāto nemaz nevajag. Pamazām šāds uzskats tiek padarīts par kaut ko šķietami normālu, par kaut ko stabilu, tātad to nav vērts mainīt, pilnveidojot kultūru un izglītību. Tam pretī stājas kultūras aizstāvji; galu galā, viņiem šeit nav neviena cita, kam droši uzticēt savu likteni. Nav lielas atšķirības starp "jums to vajag" un "jums to nevajag" – abos gadījumos kaut kas tiek uzdots par negrozāmu patiesību, ko ir šķietami bezjēdzīgi interpretēt, apšaubīt. Politiķu dabiski (atbilstoši viņu dabai) izvēlētais ceļš reizēm tuvina sabrukumu; tādos brīžos pieslēdzas t. s. kultūras darbinieki, kuriem jādarbojas kā apgaismotājiem, – lūk, kur šobrīd duelējas daba un kultūra. Ir tikai pašsaprotami, ka rakstnieks vai režisors nepamet savu māju (valsti) novārtā, jo, ja viņš to darītu, tad kāpnes ieaugtu sūnās, grāmatas – pelējumā. Tā būtu viegli iekarojama māja, kas kādu dienu neizbēgami pārvērstos drupās. Individuāli: jebkurš no mums, atskatoties uz dzīves drupām, atcerēsies neizmantotās iespējas. Kultūra un izglītība, lai cik attīstītas tās būtu, pašas par sevi neaptur visa pārvēršanos drupās, kur nu vēl Dievs; to veic jaunā skatījumā sakņota, pēkšņa rīcība.