Saruna sākās, rakstniecei ieminoties par papīru kā filtru, par drukātu formātu kā zināmu legalizāciju un apliecinājumu tam, ka teksts ir rūpīgāks, kārtīgāks un pārdomātāks par elektroniskā formā publicētu tekstu. (Kur nu vēl par runātu tekstu, iedomājos tagad, taču tas lai paliek. Sarunās ar draugiem, bet vēl jo vairāk – runās, kas tiek teiktas pie visādiem diktofoniem un mikrofoniem, no kancelēm un katedrām, un pultīm, kļūdīties gadās ikvienam.)
Lūk, tātad rakstniece ieminējās par to, ka drukāts teksts ir tīrāks. Es nesāku uzreiz protestēt. Laiks, ko esmu pavadījusi, lasot un rediģējot (bet laimīgākajos gadījumos – arī rakstot vai tulkojot) tekstus elektroniskai publicēšanai ir aptuveni vienāds ar to, kas veltīts drukāšanai paredzētiem tekstiem, un ilgāks par laiku, kad esmu bijusi „vienkārša lasītāja” – no tiem, kurus, kā zināms, rakstniekiem nepieklātos garlaikot, apgrūtināt vai skumdināt. Pagātni pie pagātnes, bet, stāvot un klausoties teikumu par papīru kā augstākas kvalitātes teksta mājvietu, iedomājos grāmatu tirgotavās atrodamos teksta krāvumus: tādus, kas iespiesti uz vislabāk smaržojošā papīra visskaistākajā drukā un tomēr ir draņķi satura ziņā, un tādus, kas, drukas un neziņas kļūdu apsēsti, mokās vāku pie vāka ar iepriekš minētajiem, un vispēdīgi tos, kas, par laimi lasītājiem, nepieder nevienai no minētajām grāmatu kastām. Lai nu paliek šoreiz spriedumi par to, vai klupdamkrizdamā valodā izteiktas domas var būt lieliskas vai nē, un par to, vai visprastākajam vārdadienas vēlējumu un veiksminieka padomu iesējumam neatradīsies savs adresāts.
Vienā brīdī draugi un kolēģi ieminējās par portālu Satori – taču jau vienīgo tekstā balstīto interneta žurnālu latviešu valodā. Saausījos, jo kāds gadu gabaliņš nesenā pagātnē pavadīts, lasot visu, kas tēmē tapt tur publicēts, pārlasot, atlasot, rediģējot un, saprotams, kļūdoties. Meklējot īstos autorus, jaunos vārdus, svešos tekstus un, kā jau allaž kultūras laukā – gaidot brīnumu. Pati portāla pastāvēšana, atceroties iepriekšējos gados kritušos kultūras medijus, savā ziņā man tāda šķiet... Iespējams, arī tādēļ uz kolēģes iebildumu, ka tekstu cirkulāciju ciparu vidē vairs nevar spēt pat pilnībā pamanīt, kur nu vēl izlasīt vai novērtēt, un turklāt – ka pamanītie un izlasītie teksti portālā nereti izrādās pavirši (gluži tāpat, kā ikviena Latvijas medija elektroniskajā formā, es nodomāju), es atbildēju pavisam īgni. Nez kāpēc nekavējoties ķēros klāt citas latviešu rakstnieces izdotai grāmatai kā pierādījumam, ka papīrs kā filtrs literatūrai ne allaž strādā, jo grāmatas teksts, kuru tobrīd atcerējos, varēja gan lepoties ar intensīvu plūdumu un patiesi košām asociācijām, taču – ne ar redaktora labojumiem pat vienkāršos Eiropas vietvārdos.
Jutu, ka pāris teikumos esmu nonākusi īgnuma un piekasības zonā. Palikt negribējās, tādēļ mēģināju sarunu padarīt vieglāku, izstāstot, kā vienā no maniem pagājušās ziemas veikumiem, garā Rīgas Laikam tapušā tekstā par poļu dzejniekiem, mana mamma bija atradusi pāris kļūdu. Viena no tām – ka pēc vārda „pāris” nedrīkst uzskaitīt trīs lietas. Nu, lūk. Un apvilkusi tās kļūdas ar sarkanu pildspalvu. Un ar to pašu pasvītrojusi viņasprāt labākās vietas. Draugi un kolēģi bija ar mani vienisprātis, ka tik rūpīgs lasītājs ir dāvana rakstniekam, un vislabāk, ja ikvienam tekstu meistaram vismaz viens tāds būtu pieejams pirms teksta nonākšanas plašāka lasītāju loka rīcībā. Pat pasmējāmies mazliet.
Šodien, vakardienu veiksmīgi aizmirsusi, pamanīju Satori redaktora Ilmāra Šlāpina bloga ierakstu „Tekstuālā orientācija”. Tieši par pareizrakstības un piekasības tēmu. Nonācu līdz mājienam teksta beigās, ka „valodas izjūta” un „valodas pareizība” tāda gaumes būšana vien ir. „Kāds teiks, ka majonēze uz karbonādes ir bezgaumības kalngals, bet citam tas garšo un sagādā prieku,” viņš atgādina. Par karbonādēm taisnība, bet salīdzinājums lika atcerēties dažus, pavisam dažus gadījumus, kad teksta nepilnības tomēr nepaliek gaumes un stila apspriešanas rāmjos.
Šodien zemes klēpī guldīts vēsturnieks, profesors Heinrihs Strods. Ziņai par viņa aiziešanu mūžībā bija lemts parādīties brīvdienā, kad ziņu aģentūrās un medijos laikam dežurē pavisam saguruši, protams, mazapmaksāti un, iespējams, brīvajā laikā studējoši ziņotāji, redaktori, žurnālisti vai kā nu tos kuroviet dēvē. Un lūk, jādomā, šī iemesla dēļ profesora Stroda darba mūžs sākotnēji LETAS ziņā pieminēts vien ar šādiem skopiem vārdiem „Strods ilgus gadus bija vēstures pasniedzējs Latvijas Universitātē, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis un ir vairāku Latvijas vēstures grāmatu, zinātnisku publikāciju par Latvijas vēsturi autors”. Beidzoties brīvdienām, vairums sevi cienošu Latvijas laikrakstu LETAS ziņu savas kompetences robežās papildināja, pieminot kaut vai publikāciju tēmu loku un nesenās izdotās profesora grāmatas. Nekrologos un tīkla meklētāja parādītajos rezultātos no senākiem laikiem nevaldīja pat vienprātība par vēsturnieka vārda rakstību; avotos par grāmatām arī atrodami trīs rakstības veidi – pat attiecībā uz neseno pētījumu par cenzūru Latvijā tas mainījās, atkarībā no tā, vai grāmata minēta relīzē, recenzijā vai ierakstīta bibliogrāfiskā rādītājā. Lūk, šādos gadījumos – kad īsā tekstā jāpasaka kaut kas būtisks par kāda cilvēka dzīves pamatdatiem, manuprāt, par gaumi runāt nevar. Ar līdzīgi koncentrētiem un būtiskiem tekstiem, atļaušos apgalvot, saskaras ne tikai „šaurais autoru loks” vai nabaga steidzīgie žurnālisti, bet teju ikviens cilvēks kādā dzīves brīdī. Minētais redaktors savā šodienas blogā, protams, par nekrologiem nerunā un nepiemin ierakstu pareizību zemesgrāmatās vai dzimšanas apliecībās, neprāto par tādiem nedz pēc būtības, nedz parasti vārdā nenosauktu „valodnieku” ieskatiem, nepārprotiet, es nevēlos, lai mani pārprot. Taču vairuma Latvijas mediju, senus un ne tik senus vārdus nesošu laikrakstu slejās paviršība pat visvienkāršākajās lietās ir galvenā vienojošā iezīme. Kaut nu saprāts, paškritika, laika mirklis pārlasīšanai un, protams, redakcija, gaume un karbonāde palīdzētu man, jums, viņiem, viņām no tās atkauties.