Sauja

Tev acīmredzot nav bijusi informācija, cik smagi Kroderu pie zemes lieca gadu nasta, tādējādi teātris nāca pretī šim cienījamajam cilvēkam atvieglojot viņa ikdienas soli. Kroderam ārpus teātra vispār nekas neeksistēja - tā bija visa viņa dzīve.

Ja jau kaut kas te lien kā īlens ārā no maisa, tad - būsim taisnīgi - lien ārā latviskā liel(man)ība un latviskā likumneievērošana! Tie, kuri man te latvisko skaudību nepelnīti pārmet - parādiet kaut vienu piemēru, kur valsts iestādē vai uzņēmumā iecienītam, iemīļotam, nopelniem bagātam darba veterānam tiktu ierādīta dzīvojamā platība iestādes vai uzņēmuma telpās? Varbūt privātās iestādēs un uzņēmumos tā ir pieņemts, lai gan šaubos, jo ēku ekspluatāciju regulē likumi, kas atšķir dzīvojamās ēkas no uzņēmumiem un iestādēm. Ir taču citas iespējas, kā var palīdzēt savam ļoti cienījamam, iemīļotam un nopelniem bagātam darbiniekam? Ne?

"Žēl - nauda dara savu" - - - - no bibliotēkas ņemt jau nav nekāds kauns. Es vienmēr vispirms paņemu no bibliotēkas un tad, ja grāmata tiešām iet pie sirds tā, ka noteikti prasās to ielikt savā grāmatplauktā, tad - eju un nopērku, vispirms nogaidot akciju! Bet Valmieras teātra direktrise - pašos pamatos blaumaniskās veiksminieces dzīves stāsts: lauku skuķis, kas, smuka būdama, pēkšņi nonāk prestižā amatā, kur sajūtās tik liela un varena, ka vienam no saviem padotajiem atļaujas piešķirt dzīvojamo platību TEĀTRĪ; tiek pie sava spēkrata, un tad nevar un nevar nociesties laiku pa laikam par to nepalieloties visai Latvijai... Un par to ezīti arī - ticamības labad varēja taču norādīt, kurā tad tieši Rīgas mikrorajonā pāri ielu braucamajām daļām ezīši nakts vidū steberē?

bet tad tu padomā,ka Sniedze nakšņo dārgās viesnīcās un no rīta dzer kafiju no baltām krūzītēm un gan jau,ka vakariņo restorānos. Darīt neko nedara - lidinās pa mākoņiem vai virs mākoņiem, un tik sacerē salkanas peršas. Te jau ne Tev vien mīļā,dūša apskrienas un žults apstājas. Klaja netaisnība un negods, lūk, ko varam secināt.

Andrejs Upīts, neapšaubāmi, ir vārda meistars, kas spēj uzrakstīt to, ko mēs nojaušam, varbūt pat tieši sajūtam. Kas attiecas uz viņa uzskatiem - tur nav ko teikt, jo patiesībā tādu nav . P.S. Es atrodu zināmu līdzību ar Knutu Hamsunu.

jā, nerri,aizrādījums vietā, rakstu neprecīzi,domu formulēju pavirši. Ne visas budisma zemes, tā pati Nepāla, piemēram, ir pārapadzīvotas un Indijā, lielākā - daudzskaitlīgākā reliģija ir hindusisms,piemēram. Par Upīti. Maz esmu lasījusi par viņu kā personību. Prātā bija tikai tas,ka savus darbus rakstījis soc.reālisma stilā. Tagad esmu izlasīju tikai pirmo nodaļu un varu droši teikt, tik labu literatūru,kaut ko tik ļoti baudāmu - ļoti sen nebiju lasījusi. Un atkal spriežu - kāpēc klasika ir klasika - jo tikpat labi visus varoņus un notikumus var pārlikt uz šodienu. Te man ir tā reize - kad atveru grāmatu un tas ir tas pats ,kas atvērt durvis un ieiet citā pasaulē. Tādai ir jābūt literatūrai, tādai ir jābūt mākslai. Par to palikšanu uzticīgam sev man grūti spriest, būs internetā jāpamaklē informācija par viņu. Jo dzīves gaita mainās visi un tas ir normāli,ka mainās.

viena lieta ir tā,Rodrigo,ka esmu ļoti aizdomīga par tām tavām margrietiņām. Man gribas rozes. Bet redz- tās ir dārgākas. Nepatīk man skopi vīrieši. Nekad ar tādiem nesaistos. Viens tāds aicināja mani uz Kankunu. Viesnīca esot, biļete esot, man tikai 300 eur jāpiemaksājot. Es pateicu,ka varu lidot kaut tūlīt, bet 300 eur man nav. Ko domā - atrada taču citu,kura samaksāja un aizlidoja. Un es domāju - nu ja šitā, tad labi,ka tā. Es taču ar tādu skopuli tur nosmaktu. Ja par lasīšanu. Man ir patcis lasīt kopš to iemācījos. Bet - kā sākās pubertāte, tā aizgāja - vienmēr priekšroka bija tam -seksīgajam, kaislīgajam. Nespēju iedomāties,ka pat pirms pieciem gadiem es būtu atradusi laiku Zaļajai Zemei. Vispār - bija tikai - bērns, darbs, māja,mīla un pat tādā secībā. Bērns un darbs pirmā vietā - pēc tam es. Tagad lasīju Zaļo zemi un sajūta - it kā es savus asinsvadus rubinātu. Es tik stāvā sajūsmā 100 gadus neesmu bijusi. Es domāju - Andrejs Upītis tāpat bija drausmīgu nabagu pusgraudnieku dēls - un redz,kas par talantu. Ne kāds viņu pa pulciņiem raustīja, ne rozīņmaizes deva - tik dunkas un uzrūcienu, bet talants - kā cūkpiene izlaužas cauri asfaltam, tā talants cauri realiatātei. Fantastika. Es nekad neesmu bijusi Upīša muzejā, noteikti aiziešu un ja vien būs,kas brauc līdzi - šovasar izceļošos pa zaļās zemes vietām, vai - kā alternatīva - manu senču dzimtzeme. Tā pa kuru staigāja manas smukās omes un smukie opji, uz dzimtas senajiem kapiem - tiem - trešās un ceturtās paudzes pirms manis, es gribu aizbraukt. Zaļā zeme - tie vārdi jau arī -padomā - vakara miglā, rīta rasā. Man skan sitting on the moon, bet prātā sulīga, kaisles un zemes spēka pilna zaļa zāle. Labi, dažreiz laimei vajag maz. Nenobrīnīties cik maz. Es nenormāli gaidu vasaru , nu pilnīgi nevaru - dīdos nepacietībā kā ērzelis pa steliņģi. Nevaru.

Nav slikti, kā sacīt, katram gadījumam paslavēt. Kāpēc skolas laikā nelasīji, nebija stilīgi?

Rodrigo,kad sākšu citēt Ļeņina kopotos rakstus, tad sāksim domāt par rāmjiem un ziediem. Pagaidām - baudām! Veci, pastāsti - kas ar to jūsu Baibiņu, negribot laist pie valsts noslēpumiem, bet nelaižot jau tikai valstij neuzticamos, kā tāds ministrs vispār var būt? Nu jā - Latvijā jau laikam viss iespējams. Palasi Zaļo zemi - tur tieši par to ir rakstīts.

Skaisle, čau dziļā novakarē Tas labi, ka lasi "Zaļo zemi", kaut arī Andrejs Upīts man dziļi nesimpātisks, bet....varbūt vajadzēja tomēr tos Šillera "Laupītājus".Ļoti aktuāli. Tikmēr lai arī savā lauku ļauža aizņemtībā, lasu un pārlasu Andreju Eglīti, , it īpaši šajā laikā, kad lācis atkal kņadzina zobus... Nepiedodami ir aizmirsties ziedoņa mēnesī, kad ....Ukraina katru vakaru ekrānā....

Skaisle, turies jel rāmjos. Sūtītu Tev margrietas, bet tirgus ciet.

Būt redzīgam nenozīmē būt ļaunam. Vai tas kurš novēršas lai neredzētu ir tas labais???

jā es arī klausījos Dalailamu, bet tas nenozīmē,ka man vienalga kādā valstī un sabiedrībā es dzīvoju. Ja budisms būtu panaceja laimīgai dzīvei, tad budisma zemes būtu pārapdzīvotas. Man paziņa stāstīja par vienu ministriju. Tur esot tā,ka iekšējā telefongrāmatā visiem uzvārdiem pretī esot fotogrāfijas, tā esot bijusi ministra vēlme - zināt, kurus darbimniekus sveicināt, kurus ignorēt. Tas man arī ienāca prātā - tos pašu ZZ lasot.

Iespējams,ka salīdzinājums nevietā, īpaši tiem,kuri mīl visu tā glorificēt,ka taisni jāsaspiežas,lai vieta nepietrūktu. Bet, es padomāju,ka tik pat muļķīgi izskatītos Austra Pumpure uz Operas skatuves un sarkanajā paklājā.... Kaut kas neiet kopā. Kaut izcilnieki-fascinējoši.

Mjā, par to Z.izcilības pasākumu tādas interesantas atziņas... Rau , te pārlasīju komentārus pie raksta 4.maijā par pasniegtajiem apbalvojumiem .. Tā, piemēram: "Pilna zāle ar uzvalkotiem kungiem un dāmām vakartērpos.Tā ir publika, kuru Ziedonis tik ļoti mīlēja un kurai rakstīja savus darbus..."

Skaists, sirsnīgs pasākums. Bet šis tas palika ar jautājuma zīmi. 1) Kāpēc viss smaidīgais un sirsnīgais LV izskatās tik infantīls 2) Kāpēc pēc jau ceturtajiem aplausiem bija sajūta, ka tie ir falši (tādi kā partijas pasākumos, dresēti un ritmiski ķeksīši) 3) Kāpēc man liekas,ka Ziedonis tādai režijai piekristu vien jau vecuma samiernieciskumā, bet radošā un aktīvā mūža periodā.... apvemtos.

Ja nelasās, nelasi, jo citādi paliks obligātuma mieles.

man patīk skatīties fotogrāfijas. Piemēram, vienu šorīt redzēju tādu - plūdi, puisītis līdz viduklim ūdenī, bet plecos nes sunīti. Tad tikko Tallinā redzēju tādu fotgrāmatu, gribēju nopirkt, bet dārga - 50 eur. Vārdu sakot - kas paliek pēc nāves, Austrumprūsija, sagrautās un sagruvušās baznīcas, nabadzība, bezcerība, nolemtība. Ļoti labas bildes. Un ļoti labi teksti. Bet - kur tad ir tas Sniedzes pārējais teksts? Salkans aizkustinājums? Bet cik ilgi ar to "nēsāsimies" apkārt? Vai nav tā kā laiks jau pāriet citā līmenī? Es sev esmu uzdevusi uzdevumu - izlasīt Šillera laupītājus,bet - nesaprotu - nu nelasās un viss. Esmu gatava spriest un gari rakstīt,bet nelasās. Nu labi, saņemšos. Ak,jā - par to,ka solidaritāte iet rokrokā ar toleranci - to tu ļoti precīzi pateici.

Tie taču bija bijušie zemnieku puikas, kuri revolūcijas laikā iekaroja, pārdalīja, valdīja par milzīgām teritorijām. Bērziņš, Rudzutaks, Eihe, Eihmanis utt. Spožums un traģika reizē, protams, leģendāri. Kā savādāk?

"leģendārais" - kādā ziņā? [Slavens vai bēdīgi slavens?]

es jau nodomāju,ka kāds iebildīs,ka ir mums jauno dramaturgu paaudze,kuru lugās ļoti konkrēti Latvijas jautājumi tiek apspriesti un ļoti sekmīgi pie tam, bet nekā. Ko Tev nozīmē darba laiks un ko tev nozīmē - ļoti daudz rakstīt. Es spriežu,ka katram darbam ir sava garoziņa. Un savs saldumiņš. Es gribu jaunu darbu, bet - pamatā visi akutālie piedāvājumi saistīti ar pārdošanu un ar sēdēšanu pie datora, ko es vairs noteikti negribu. Tad jau palieku tepat. Zūd koncentrēšanās spēja, zūd auguma lokanība,acu gaisma utt. Tā kā gudri un pareizi dara tie,kas darba vietas maina ik pa pieciem gadiem un ir viegli saprast kāpēc tik daudziem brīvmākslinieka statuss ir ideāls. Celies un ej un dari un pašorganizējies. Piemēram, es nekad neesmu piedalījusies lielajās talkās - jo darbs ir arī sestdienās. 14 gadu laikā nav bijis atvaļinājums vasarā. Tas ir mutisks administrācijas lūgums, vari to ignorēt, bet tad var tev palūgt aiziet no šī darba. Te ir jāzin svešvalodas, bet - tik prastā sarunavlodas līmenī,ka zināšanas nonivelējas, tu esi zaudētājs. Nu tā kaut kā. Tādu strādātāju kā es ir ļoti daudz šodien. Liels uzsvars ir uz spēju rīkoties stresa situācijās, tāpat - strādāt ar klientiem. Es pati esmu kašķīgas dabas un tāpēc tos,kas pie mums ienāk ar pretenzijām - kliedz jau pa gabalu - es parasti " ņemu uz savas krūts". Zinu,kā tāds jūtas. Tas ir mans pluss. Mīnuss - nav ambīciju iet "uz augšu" pa amatu kāpnēm. Kādreiz te strādāja arī mana studiju biedrene, bet viņa aizgāja no darba jo nespēja izturēt stresu. Uztaisīja skandālu - sāka lamāties un kliegt un mest pret sienu visādus priekšmetus,kas bija pa rokai. Cita kolēģe - no šejiens aizgāja , pēc pusgada bija atpakaļ. Nekad neesmu gribējusi būt privātuzņēmēja. Kad bija superjauks laiciņš, bet to redzēju tikai pa logu, domāju, kāda sodība - pat ganam ir labāka dzīve kā man. Tā bija ļoti ļoti liekulīga doma. Cita mana paziņa - cilvēks ar maģistra grādu Amerikā un Vācijā kopj vecus cilvēkus. Viņa saka,ka tas esot ļoti labs darbs, jo varot ļoti daudz lasīt, klausīties radio utt. Viņa savus vecīšus uzskatot par saviem bērniem , tā pret viņiem izturoties un viņa vairs nespējot iedomāties,ka citu darbu varētu darīt. Vēl cita paziņa mazpilsētā. Bezdarbniece ar 10 gadu stāžu. Ik pa laikam kāds darbiņš - īlsaicīgs gan ir bijis. No darba piedāvājumiem Rīgā atsakās, esot svarīga ģimene un māja. Tagad viņa audzē ķirbjus, tirgo ķirbju sukādes, ļoti labas starp citu un nododas visādām studijām - gan jogas, gan ezoterikas. Gaišreģe viņai esot teikusi,ka viņai esot lemts darbs ar rokām. Es jau tā kā gribēju iebilst,ka pamatā jau visi darbi tomēr ir ar rokām, pat skolotājam darbi jālabo ar rokām, bet paklusēju. Ko man tur jaukties ar savām gudrībām. Nu tā kaut kā. Par tiem darbiem jau var rakstīt līdz bezgalībai - tik gari. Bet ja tu domā,ka man kaut kādā veidā jājūtas vainīgai ,ka darba stundu laikā arī kaut kas tiek rakstīts internta komentāros - tad nevarēšu tevi iepriecināt - tāds darbs, tāda dzīve.

Njā, diezgan seksīgas domas nāk prātā par tām vientuļajām meitenēm, kas gaida apmeklētājus..... :) ???

Godīgi sakot, man vienalga kā sastrukturēts tas katls lai izskatītos,ka nedarbojas viena un tā pati stingrā roka un caurā kabata. Skaidrs,ka bez ietekmīgās siles pirmās rindas barekļiem nekas nenotiek. Nevajag jau būt naiviem. Taisnība, drīzāk nauda nāk no nodibinājuma, kas imitējis darbību pirms svētā gada un imitē arī šobrīd. Droši vien, atskaites to gan neliecina :) Pa to Tipāžu :) Es nezinu kā viņu sauc. Un ne jau tas galvenais, bet gan tas ka tā tas ir. Galu galā, naudas dalītāju tantes izvēlas nevis radošumu, gara lidojumu, labu mākslu, bet ierēdņa cienīgā valodā aprakstu, sarežģītu grāmatvedību un statistiku. Ja radoša firma var algot šo svarīgāko projektu trumpi, vēl sashēmot naudas apriti, tad viss notiek. Bet..... Pats pasākums ir ar mazāku pievienoto vērtību :) Man pat liekas,ka tā stalaža tapusi kā piemineklis tieši šai absurda situācijai. Par mākslu jau nemaksā, bet par atskaitēm, ķeksīšiem un "vērienīgumu" Lūk.... lielizmēra trubu "māksla" ar bezmaksas WiFi, bukletiem un lētāku Late par fotogrāfiju kādā no sociālajiem tīmekļiem :) Parks izskatās pēc sū..... un komersanti novērtēdami šī sūda gigantiskos apmēros jau salikuši tam apkārt Made in China lielās piepūšamās naudas kāstuves... Izskatās vairāk kā baisi un tai pašā laikā arī smieklīgi. Kamēr māksla padarīta par komerciālu projektu rūpalu, tikmēr komercija pieskaņojas šai oficiālajai mākslai. Tā cilvēki redz. Atkal par Skaisli. Viņai taisnība par to,ka mākslai, kultūrai ir jābūt avangardā un atbildīgai. Tikko atļaujas pārdoties, tā uzrodas daudz pērkamākas un pārdodamākas ādiņas visos līmeņos.... Kurš skaļāks? Veiksmīgāks?

Ameba, esi, lūdzu, tik mīļa un, ja negribi saukt vārdā to "dūšīga auguma Kvazimodo tipa projektu piesūcināto", tad varbūt vari dot kādas pāris norādes, lai varētu saprastu, uz ko tieši Tu mērķē. Un Tu tiešām esi pārliecināta, ka tas konkrētais pasākumus, par kuru raksti, tiešām bija RD Kultūras departamenta rīkots? Vai varbūt tomēr nodibinājums "Rīga Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014", jo, tajās finesēs rūpīgi neiedziļinoties, vismaz es, piemēram, neatšķiru, kuras Rīgas kultūras aktivitātes iniciē kura no šīm struktūrām, bet tās nav viens un tas pats. Ne finansiāli, ne administratīvi. Personālijas gan var vietām pārklāties. Un e tagad nerunāju par to, ka nobinijājuma vadītāja Diāna Čivle kādreiz bija RD Kultūras departamenta direktore. Pagaidām no "Rīga 2014" man visstulbākais šķiet tās stalažas Raiņa pieminekļa priekšā (nezinu, cik tas prieks izmaksā, bet pieļauju, kas ar visām apgaismošanām utt., summa ir tāda, ka visiem Rīgas bērniem mūzikas vai deju nodarbības gadu varētu apmaksāt), bet labākais un līdz šim vērtīgākais - izstāde (nu jau laikam beigusies) Arsenālā "1914". Jācer vēl, ka koncerts "Dzimuši Rīgā" būs labs, ļoti uz to ceru. Bet visumā pagaidām izskatās, ka viss tendēts tieši tajā virzienā, ko Tu aprakstīji itin trāpīgi.

Palsasīju Skaisles rakstīto :)

No kurienes pārliecība, ka citi to nezin, nerisina, ka interneta komentāri ir vieta, kur šos jautājumus pacelt. Tavs netaktiskums ir apgrūtinošs, brīžiem vaļīgā intonācija liek domāt, ka esi apmaldījusies ne tikai portāla, bet arī savu patieso vēlmju formātā.

Solidaritāte ir samērā utopisks variants, taču kaut kāda, kaut ne visai laba miera, kas tomēr labāks par karu, pietiktu ar toleranci.