Snieg sniegs

starp citu - jaunajā Pastaigā ir intervija ar Gerkānu - tik atklāta, kādu laikam var atļauties tikai tādi kā viņš. Un Pētera baznīcā vēl šonedēļ ir apskatāma viņa skiču un zīmējumu izstāde.

marie claire februāra numurā ir publicēta tāda neliela kampaņa- kādas 5-6 dāmas stāsta no kā viņas apņēmušās atbrīvoties un kāpēc. Viena negrib vairs baidīties, ne par ko, cita apņemas tikt vaļā no islamofobijas, vēl cita no naida utt. Mani "aizķēra" - vismaz uz brīdi tā, kura apgalvoja, ka viņa jau ir tikpat kā atbrīvojusies no like atkaribas. Ka nav jātērē ne laiks, ne enerģija ,lai visur - sarunās, soctīklos utt. - apliecinātu savu patiku. Kā reiz vakardien noskatījos Dreiera 1928.gada filmu par Žannu d Arku. Rakņājos jūtjūbī un pēkšņi -šī filma. Domāju - skatīties negribu, bet to aktrises, vai Žannas seju vēlreiz kādu mirkli tikai pavērot. Izrādījās,ka kāds šai mēmajai filmai bija pievienojis skaņu celiņu un tas mani tā aizrāva, ka uzreiz mainīju savus plānus, visu atliku malā un nodevos filmai. Izcila , baigi labā - filma. No raudāšanas aizgāju gulēt ar sāpošu galvu. Bet - par ko ir stāsts - ka pēc filmas iesāku lasīt komentārus un mani patiesi pārsteidza kritika par mūziku - ka tā galīgi nevietā, ka riebīgāka nav dzirdēta utt. Man bija tieši otrādi - var teikt - tieši mūzikas dēļ šo ļoti "smago" filmu skatījos vēlreiz. Ja 1x. filmu skatoties - pilnīgā klusumā, man bija diezgan liela klātbūtnes sajūta, tad tagad - mūzika man it kā deva starptelpu , kurā es varēju sevi nodot emocionālai līdzpārdzīvošanai - it kā sevi pasargājot no līdzdalības atbildības. Jā, bet ne par to ir stāsts. Pati sāls ir tā, ka es izjutu svētu pienākumu reģistrēties jūtjūbī un ierakstīt komentāru,ka man gan mūzika ļoti ļoti patika un paldies autoriem. Un tas ir tas fenomens - tas niķis - visur paust savu patīk nepatīk, pat ja neviens tev to neprasa un pat ja kādā brīdī pats - pati saproti - cik cilvēku - tik viedokļu un pat lielai vienprātībai nav objektivitātes garantija. Tā kaut kā. Man ir interesanti lasīt Zībartes un Sveces, Vēja rakstīto. Ne vienmēr viņiem piekrītu, dažreiz viņi nokaitina ta,ka kļūstu rupja, bet tā jau tikai mana - ne viņu problēma.

Ja kādam nepatīk,var nelasīt, visiem mīļš nebūsi nekad... Bet man bija tikšanās ar Hermani, kad operā iestudēja Uguni un nakti. Uzvaicāju, kā viņš, režisors būdams, skaidro sieviešu korim pirmajā ainā, ka dziedošas mammas savas dejojošās meitas novēl raganām? Viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu neārstējami stulbs. Kopš tā laika es viņu tā vērtēju, par darbiem nerunājot. Bet vēl man iepatikās viena prātula - ja tu pasaki ko sliktu par ebreju, esi anticionists, ja pasaki ko sliktu par bēgļiem, esi rasists, ja pasaki ko sliktu par gejiem, esi homofobs. Bet, ja pasaki ko sliktu par latvieti, tad esi drosmīgs pilsonis...

Kā man ir apnikušās šīs blogotājas histēriskās, haotiskās un iešņauktās piezīmes. Nekas cits, izņemot "prezentāciju", viņu neinteresē. Un stiliņš tāds vecmodīgi asarains... FUI, PĒ, KAKA šis rakstiņš. FUI, PĒ, KAKA šis rakstiņš. FUI, PĒ, KAKA šis rakstiņš. FUI, PĒ, KAKA šis rakstiņš.

Viedokļu pircēji vaļā acīm sapņo par "internetu sauc par jauno laiku absurdu un domā, ka viss tūlīt beigsies un atkal pirksim avīzes". Ja tā būtu, tad stāsti par Ķelni un citiem musulmaņu noziegumiem būtu kļuvuši tikai par urbānajām leģendām un to pārstātītājus sauktu par paranoiķiem un konspirācijas teoriju izplatītājiem.

Aizmirsts Rīgā sniegs bez sāls, īsu brīdi redzējām. Tad nokaisīja. Aizmirsti karā kritušie, 9. maijā tikai uzvaras sāli kaisa un kritušos dala pareizajos un nepareizajis. Aizmirsta krievu paruna: "Кровь людская - не водица". Sen aizmirsta. Vēl jau pasaules kara nav, tikai tīksmināšanās par slaktiņu.

Skaislei šizofrēnijas lēkme? Var jau būt, ka šo to sakarīgu arī uzrakstījusi, bet teksta apmēri neko labu gan neliecina!

Paldies Ievai Zībartei par kārtējo rakstu. Mani tie vienmēr ārkārtīgi nomierina, Gaidu viņas domas. Vēlu, lai viņai dzīvē veicas.