Pirms dažām nedēļām Kongresu namā uzstājās Indijas klasiskās mūzikas pārstāvis Ustads Amdžads Ali Hāns. Reklāma pirms koncerta mudināja mūs izmantot "vienreizējo iespēju Latvijas mūzikas dzīvē – klātienē baudīt diženu mūziku, ko atskaņo mūsdienu visslavenākais sārodists"; "Iespēja ko tādu dzirdēt klātienē tiek dota tikai reizi dzīvē, un to nevajag laist garām. Ar viņa koncertiem ir atklātas ANO asamblejas, Olimpiskās spēles, Nobeļa prēmijas ceremonijas... ". (Saglabāta reklāmas valoda un pareizrakstība.)
Būtu jābūt vemjošam un pie gultas piesietam, lai neapmeklētu šādu pasākumu. Es laikus ieņēmu vietu zālē, lai vērotu publikas pulcēšanos. Nebija pārsteigums, ka koncerta sākumā manā priekšā kā zemūdenes periskopi iznira pāris viedtālruņu, kuri filmēja uz skatuves notiekošo. Varēju aizvērt acis, bet arī tad nevarēja nejust, ka daļa publikas drīz sāka meklēt ceļu uz vestibilu, lai parunātu pa telefonu, savukārt citai klausītāju daļai sāroda vibrācijas izraisīja steidzamu vajadzību aizskriet pačurāt un atskriet atpakaļ vēl pirms rāgas beigām. Jo dziļāk koncertā, jo biežāk klaudzēja zāles durvis, un Ziemeļindijas tradīciju apcerēšanas vietā mans prāts mēģināja izrēķināt, vai zāles durvis klaudz tāpēc, ka tām ir pielikta atspere vai arī izļurkājušies stiprinājumi.
Savādu izpratni par publiku ieviesa pats meistars – kādā atkāpē viņš atminējās pirmo vizīti mūsu reģionā; tās bija Indijas un PSRS draudzības dienas Maskavā 1987. gadā, un tur viņš bija dzirdējis neaizmirstamu melodiju. Ar sirsnīgu smaidu veroties publikā, Ali Hāns sāka spēlēt padomju hitu Podmoskovnije večera, pie kura puse publikas sajūsmā sāka kliegt un aplaudēt, bet otra puse ar akmens cietiem ģīmjiem izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Ar to es nevēlos spekulēt, kura auditorijas daļa nemierīgi filmē un skrien uz tualeti, bet uzsvērt, ka, parādoties maģiskajiem vārdiem "visslavenākais", "reizi dzīvē" un kronis visam – "Nobela prēmija" –, visām sabiedrības kārtām iestājas nesaturēšana un eksistenciāla vēlme pieskarties daļiņai no mūžības.
Kopš pagājušās nedēļas zinām, ka Nobela prēmijas laureāta Brodska dzejas vibrācijas vieno Valsts prezidentu, bijušo aktieri ar iesauku "tu zini, kas es esmu?" un publiku spīdīgos uzvalkos, interneta portālos dēvētu par sabiedrības krējumu. Cilvēkā nekas nav mainījies – saplaisājušās viduslaiku gleznās Jēzus zīdaiņa apgraizīšanas rituālā vai svētā mocekļa pirksta pārvešanas ceremonijās bieži ir iemūžināts sabiedrības zieds – no kardināliem un mecenātiem līdz tirgoņiem ar zelta ķēdēm un jaunām sievām pie sāniem. Tas ir mēģinājums pieskarties oficiāli atzītām mūžīgajām vērtībām, apliecinājums, ka izrādes viesis ir bijis kopīgās dzīrēs ar laiku un gravitāciju uzvarējušiem titāniem. Atšķirībā no 500 gadu izturējušām gleznām mūslaiku ciparu formāta foto nevarēs atvērt jau tuvākajā nākotnē, tādējādi tiks izdzēstas liecības par Brodska spiritisma seansiem Rīgā. Tāpēc saglabājiet ielūgumus un biļetes, tās var kļūt par svarīgām liecībām par ierakstu nemirstības grāmatā. Ali Hāna koncerta biļeti es rūpīgi ielīmēju atmiņu albumā.