Viens un tas pats

Tavs viedoklis , Skaisle, ir veselīgs un dzīvelīgs. Bālā velkamiste margrieta Tev nestāv līdzās. Raksti tikpat sulīgi kā allaž !

Priekš tādas nabadzīgas valsts ar caurumiem visās kabatās kultūrai tiek tērēts ļoti daudz. es vienmēr esmu teikusi, ka kultūrai vajadzētu piešķirt procentu no IKP. Sak, esam kaut kādu ekonomisku vērtību radījuši, varam dot kultūrai vairāk. Neesam, sorry, dzied, danco, dzejo un glezno mazāk. Nevar lustēties ar tukšu vēderu, noplīsušās tupelēs un izbirušiem zobiem. Nēnu, var jau, bet tā dara bomži. reizēm Latvijas valsts savās izpausmēs un izdarības piekopj zināmu bomžu mentalitāti. Var jau teikt, vai jums žēl, ka saujiņai rakstnieku nodokļu maksātāji samet, var gadīties, ka no visa bara reizi 10 gados kāds tiešām arī kaut ko patiešām lab u uzrakstīs. Bet nu pagaidām ir sajūta, ka kvalitāte nekorelē ar piešķirtā finansējuma lielumu. Vēl viena smaga problēma ir tāda, ka apgādi ir izlutināti, viņi faktiski izdod tikai to, kam dabūts finansējums. Bet to dabon tikai praktiski pietuvinātie. Pastāv risks, ka ja tiešām uzradīsies kāds, kas uzrakstīs ko izcilu, viņu neizdos. Nav valsts finansējuma, ej ieskrieties. Iebāzīs cilvēks savu romānu vai stāstu krājumu atvilktnē, smagi nopūtīsies un dzīvos tālāk, strādādams darbu fiziskās eksistences nodrošināšanai, kamēr tie, kas savstarpēji čupojas turpinās baudīt savu radošo brīvību samērā ērtos apstākļos. Vienam otram, ja saskaita visus finansējumus, sanāk tāda aptuveni vidēja alga, kādu nopelna cilvēki, kas iet katru dienu uz darbu. Nav slikti, ja uzraksta vienu grāmatu gadā.

Visgrūtāk ir tikt galā ar panākumiem, tā Ikstena intervijā žurnālam Kas jauns. Bet kas interesanti, šūmēšanās ir bijusi pamatīga, jo Ikstena tajā pašā intervijā: Pēdējais gads man bijis graudu vētīšana no pelavām visās jomās. Milzīgais pacilājums ar Mātes pienu, tad – cilvēciska un profesionāla nodevība Latvijas Literatūras centra likvidēšanas sakarā. Tas man personīgi bija milzīgs trieciens, diemžēl nācās novērot gļēvuļus un divdabjus, kas aizmuguriski runā vienu, acīs – citu. Vīlos lielā daļā profesionālās vides, tās mugurkaula trūkumā. Inteliģence pirmā brēc, ja kādā uzņēmumā ir izsaimniekota valsts nauda. Bija jāatzīst, ka Literatūras centra skandāls ir tieši tajā pašā plauktā! ...Arī ar nozares cīņām vairs uz barikādēm neiešu un lielgabala gaļa nebūšu. To pagājušajā gadā sapratu skaidri un gaiši. Tādi interesanti secinājumi. Vai tad kādas citas strāvas arī rakstniekos parādījušās?

Protams, ka nodokļu maksātāji un Lembis. Nu jā, loģiski jau tā sanāk. Jautāju tāpēc, ka uzturēt tādu māju varētu būt dārgi, bet, kur tāda naudas pārpilnība, ka mājai vēl atļaujas piešķirt balvu fondu. Ir taču LaLi GaBa. Kā kultūras nauda tiek šķērdēta, mati ceļas stāvus.

Līdzīgi ir arī ar tulkojumiem. Nevies īstenībā tulkojumus neanalizē un nevērtē. Tulkojumu kritikas Latvijā nav kā žanra. Vispār. Nemaz. Bet ir neliels bariņš tulkotāju, kas, jā, tulko vai kādreiz ir tulkojuši ļoti labi (viens otrs sāk palaisties). neviens to tulkojumu pat atvēris nav, bet uz vākiem un reklāmās XXX IZCILAJĀ tulkojumā. Tu lasi un domā, kas tur tik izcils. Piemēra pēc (tas ir tikai piemērs) varam minēt M. Grīnbergu un G. Godiņu. Pirmā vienmēr būs izcila un slavēta, apbalvota, premēta un godalgota, vienmēr izvirzīta visām iespējamajām tulkošanas balvām, otrais ir vienkārši tulkotājs. Nemāk būt uzmanības centrā, negrozās attiecīgās aprindās. Kaut patiesībā ir tikpat labs, ja ne vēl labāks tulkotājs no tās pašas valodas. Tā kaut kā drusku negodīgi, vai ne? Līdz ar to balvas man personiski nav nekāda kvalitātes zīme. Ne vienmēr tās piešķir tiešām tiem izcilākajiem.

Kā tev liekas, kas uztur Ventspils rakstnieku māju. Raktsieki vai ta? Protams, ka nodokļu maksātāji un Lembis. Parasti šādās mājās uzturas raktsnieki no ārvalstīm un tulkotāji, kas tulko no attiecīgās valodas. Tad tam ir jēga, sak, kontakti, iedvesma, dzīvā valodas vide. Bet tā kā no latviešu valodas neviens īpaši neko tulkot negrib (un nav jau arī īsti ko tulkot, būsim godīgi), tad tur tusē vietējie. Kāda no tā jēga, nesaprotu. Nēnu, mājās ietaupās ūdens, elektrība, wc papīrs. tak jau atspaids. Par Ikstenu... Tas viss jau sen atgādina sliktu komēdiju. Ikstena ir tās pašas līgas rakstniece, kas Monika Zīle. Praktiski vienāds līmenis, tā pati fanu bāze. Kas lasa Zīli, tas lasa arī Ikstenu. Tikai Monika raksta par savu naudu, izdevniecības viņas grāmatas izdod bez līdzfinansējumiem, Monika neiztaisās par nez kādu smalko rakstnieci, nekādas balvas neviens viņai nedod. Savukārt Ikstena ir pareizajās aprindās, kas spītīgi viņu bīda un mēģina mums visiem iestāstīt, ka viņa ir kas vairāk par lubeņu dricētāju. Pat it kā sakarīgi cilvēki (tas pats Uldis Bērziņš) iesaistās spēlē un rotaļākas līdzi. Ikstenas zemākais punkts, protams, ir Amour Fou. Viņai vajadzēja beigt rakstīt vēl pirms šīs grāmatas. Bet viņa nebeigs nekad, jo kāpēc, lai beigtu, ja viņas skrībājumi ir praktiski apzeltīti (VKKF nauda iedvesmas ķeršanai, nauda uzrakstīšai, nauda izdošanai, nauda popularizēšanai, tai skaitā tālās ārzemēs, balvas ar diezgan normālu naudas piešprici). Tā nu kultūradministrācija spītīgi turpina mums iebarot vienus un tos pašus, kurus mēs sen jau egribam ne lasīt, ne redzēt. Aļa ikstenas, bankovskus un veselu baru dzejnieku.

Domāju, ka A.Hermanim ir savs viedoklis par bēgļu tēmu, jo viņš nu jau ilgstoši dzīvo Rietumos un uz savas ādas ir izbaudījis ne tikai bēgļu problēmas, bet arī terorisma draudus. Tāpēc pieļauju, ka viņam var būt savs viedoklis, un būs lietderīgi ar to iepazīties mums Latvijā ar to. Pieļauju, ka A.Hermaņa izrāde būs tikai viedoklis (viens no) un nav jāgatavojas uz to, ka A.Hermanis pēkšņi visu saliks pa plauktiņiem un visu atrisinās un pateiks un atradīs absolūto patiesību. Vai vispār pasaulē ir kāds, kas saprot 100% to, kas notiek? Piekrītu: Ne velbeks, ne hermanis, ne skaisle, ne daudzi citi neredz un nesaprot, ka tas, kas notika francijā un briselē, bija ilgi krāta milzīgas sociālas un etniskas grupas izmisuma izpausme. Uz izmisumu nevar atbildēt ar dunkām, iedzīšanu vēl dziļāk stūrī un ņirgāšanos, tas nav risinājums. Atceros, A.Hermanis reiz kādā intervijā, šķiet, IR pirms kāda laika atzinīgi atsaucās par A.Merkeli, kad viņi bija pusdienojuši kopā, runājuši par politiku, bet tas, manuprāt, bija tuvāk Ukrainas notikumiem. Pieņemu, ka tagad A.Hermanis diez vai domā tāpat, būtu interesanti dzirdēt, kā viņš tagad vērtē to. Saprast laiku, cilvēkus, to jau parādīs arī A.Hermaņa izrāde, cik viņš dziļi to un pamatīgi spēs. Bet par balvām (Vai tas, ka "Mātes pienam" tik daudz balvas padara to par augstvērtīgu vai pat tikai puslīdz ciešamu literatūru?) precīzi teikts. Soduma balva, ko paši Soduma balvas dibinātāji sev piešķīra (Marī izraksts no Ikšķiles pašvaldības jau to apstiprināja) tagad tiek papildināta ar Ventspils mājas balvu. Ventspils māja, acīmredzot, ir naudīga iestāde, un rakstnieki par naudas trūkumu vairs nesūdzas, interesanti, vai valsts to uztur?

Svena tā sauktā recenzija ir smieklīga. Velbeks tomēr ir Gonkūra prēmijas laureāts, savukārt, Alvis Hermanis ir Eiropā atzīts režisors, kamēr Svens Kuzmins šobrīd ir vien labvēļu virzīts jauns censonis, kuram sakāpis galvā. Lemberga stipendiju patiešām ne kurš katrs spēj izpelnīties. Jāsaka tā kā Kuzmins raksta par Velbeku, tas nav visas Latvijas viedoklis, vien labi apmaksātu censoņu domas.

"Tā tiešām nav recenzija, bet gan kaut kas līdzīgs ievadam Padomju laikā izdotajām Rietumu grāmatām, kur obligāti bija jānorāda, ka autors nav pareizi izpratis vēsturi virzošos procesus un vietām pārāk aizrāvies ar dekadentu ideālismu. Pārmetumus sociālā reāisma un strādnieku cīņas pietiekamā neatspoguļošanā šeit aizstāj norādes par to, ka Velbeks ir novirzījies no vienīgā Rietumu-Islama attiecību skaidrojošā modeļa, proti, šlāpiniskas lamentācijas, ka visi tie, kuri kritizē Islamu, ir bailīgi, nejauki un neiecietīgi."