Jēkabpilī šajā nedēļas nogalē jau trešo gadu pēc kārtas viesojas Krievijas Valsts kamermūzikas teātris Sanktpēterburgas opera, kas Krustpils saliņas estrādē sestdien, 26. jūlijā rādīs V.A. Mocarta operu Dons Žuans. Taču Dienu šoreiz ieinteresēja fakts, ka 10. jūlijā šajā operteātrī notika pirmizrāde operai Krima, kas veidota, atklāti atbalstot Kremļa politiku Ukrainā. Šobrīd, kad ažiotāžu izraisījis ārlietu ministra Edgara Rinkēviča lēmums neielaist mūsu valstī trīs krievu estrādes māksliniekus – konkursa Jaunais vilnis viesus, Diena uzskata par svarīgu uzzināt motivāciju, kāpēc Sanktpēterburgā tapis šāds skandalozs uzvedums.
Kas jūs piesaista Jēkabpilij laikā, kad līdzās Sanktpēterburgas operas vadīšanai un iestudējumiem dažādās valstīs, pat izveidojāt operteātri Astanā (Kazahstanā)un atjaunojāt operu Petrozavodskā, Karēlijā?
Pirmkārt, cilvēciskais faktors. Jēkabpils pilsētas mērs un pašvaldības kultūras darbinieces. Tās ir ļoti siltas cilvēciskās attiecības. Laikā, kad ne viss izdodas ārpolitikas līmenī, glābj "cilvēciskā politika". Man bija ļoti svarīgi saglabāt šīs viesizrādes arī pašreizējā starptautiskā situācijā Ukrainas un Krievijas kontekstā. Tas, ka esam Jēkabpilī un sestdien rādīsim vienu no savām vislabākajām izrādēm, Mocarta Donu Žuanu, apliecina, ka esam atraduši īstos draugus. Publika Jēkabpilī ir brīnišķīga. Tas atstāj sirdī ļoti pozitīvu zīmogu.
Kā jūs personiski ietekmējusi spriedze Krievijas un Latvijas politiskajās attiecībās?
Manas attiecības ar cilvēkiem Latvijā tas neietekmē. Vienīgi pasu pārbaude Rīgas lidostā šoreiz bija ilgāka, mums uzdeva dīvainus jautājumus, sajutām ciešāku skatienu. Es saprotu - situācija pasaulē ir sarežģīta, taču šis nav ne Latvijas, ne Krievijas, ne Ukrainas jautājums. Izšķirošās ir attiecības ar ASV. Ja spēsim vienoties ar ASV, tad visi lokālie konflikti tūlīt noklusīs. Bet tas nav vienkārši, jo visā pasaulē notiek ģeopolitiskas pārmaiņas. ASV nevar diktēt noteikumus visai pasaulei.
Pats politikā neiesaistāties?
Esmu Sanktpēterburgas gubernatora pilnvarotā persona: 14. septembrī būs vēlēšanas, un es pārstāvu mūsu šā brīža gubernatoru Georgiju Poltavčenko. Viņš mani lūdza kļūt par savu pilnvaroto personu. Kāpēc gan ne? Savu iespēju robežās es to darīšu. Man galvenais ir stabilitāte. Es vadu teātri un vēlos, lai mēs justos stabili, tāpēc arī nedaudz nodarbojos ar politiku. Atbalsta vēstuli Putinam gan neesmu parakstījis, jo nemēdzu parakstīt kolektīvas vēstules, vēlos par visu atbildēt pats.
Kas jūs motivēja veidot iestudējumu Krima, kura pirmizrādi 10. jūlijā Sanktpēterburgas operā, kas nodēvēta par skandalozāko sezonā?
Esmu sapratis, ka dokumentālās hronikas cilvēkus vairs neuzrunā. Nāvju daudzums pārsniedzis visas iespējamās robežas un cilvēki pie tā jau sākuši pierast. Izmantojot Mariana Kovaļa operas Sevastopolieši (1946.) mūziku, vēlējos parādīt kara šausmas ar mākslinieciskās jaunrades līdzekļiem, ar teātra spēku. No lielās četrcēlienu uzvaras operas ar Staļinlaika ampīra pazīmēm – lozungiem, slavinājumiem, pateicībām – izveidojām stundu garu literāri muzikālu viencēlienu par cilvēku pārdzīvojumiem karos. Ne pret vienu nenostājamies: ne pret Maidanu, ne Ameriku. Vienkārši parādām cilvēku ciešanas. Piedalās arī liels bērnu kolektīvs, teātris Zilais putns, jo Ukrainā iet bojā arī bērni. Šajā izrādē paužu savu pilsonisko pozīciju, jo nevaru klusēt. Bet liberāli demokrātiskā inteliģence klusē, nogaida. Reakcija bija uzbudināta: kam jums tas? Jums ir veiksmīgs teātris, kāpēc lienat politikā? Tā nav politika. Tā ir mana attieksme pret šobrīd notiekošo.
Tomēr tā novērtēta arī kā politiskā konjunktūra.
Tad jājautā, vai tā arī bija konjunktūra, kad Dmitrijs Šostakovičs 1941. gadā, Ļeņingradas blokādes laikā rakstīja savu 7. simfoniju Ļeņingrada?! Viņš nevarēja nerakstīt. Saņēma arī Staļina prēmiju. Domāju, visšausmīgākais ir vienaldzība. Mūs nebombardē, pie mums neviens neiet bojā – tad jau labi! Impulsu man deva notikumi Odesā, kad tur iestudēju Donu Žuanu. Viss bija lieliski, bet kad man parādīja degošo namu, no kura bēga cilvēki, sapratu – tā ir katastrofa. Diriģents stāstīja, ka ielās ir tik bīstami, ka uz teātri viņš brauc tikai ar taksometru. Nākamais iestudējums man bija plānots Doņeckā… Šajā pasaulē viss ir saistīts, izrāde Krima paliks mūsu teātra vēsturē kā sāpju kliedziens, kura nevarēja nebūt. Tajā ir trīs satura bloki: pirmais Krimas karš 1854. gadā, Lielais Tēvijas karš un tas, kas notiek tagad. Man bija pilsoniski svarīgi par to runāt. Izvēlējos jaunu iestudējuma formu: opera — mītiņš. Lakonisku, plakātisku, bez dekorācijām. Izrāde risinās zāles vidū, iesaistot arī publiku un rosinot tiešas emocijas - kaut vai kliedzienu.
Ne pret vienu nevēršaties, tomēr izrādē skan uzsaukums: "aizokeāna ļaunprātībām – nē!" Tātad - ārējais ienaidnieks?
Atkārtošu, ka vaina nav Ukrainā. Kamēr nebūsim atrisinājuši problēmas aiz okeāna, drudzis visā Eiropā turpināsies. Lieliski saprotu, ka viss nav tik vienkārši, un politika ir netīra. Mēs nelienam politikā. Rādām, par ko domā cilvēki. Protokolžurnālā jeb "rezolūcijā", kurā skatītāji ierakstīja savu attieksmi, vienīgais negatīvais viedoklis bija ar parakstu "Katrīna II".
Personāžā "cilvēks no teātra" visi nemaldīgi atpazina Vladimiru Putinu, kurš parādīts kā vienīgais glābējs…
Bet Putins tur nemaz nebija domāts. Tas ir mūsu laikabiedrs pārdomās par to, cik tālu var aiziet asinsizliešanā, cik tas ir šausmīgi.
Tiesa, ka vēlaties vērienīgu Krimas izrādi Maskavas Sarkanajā laukumā?
Operai – mītiņam vajag lielas masas, kamerteātris ir tikai radošā laboratorija. Jau personiski uzrakstīju vēstuli Vladimiram Putinam, jo vēlētos, lai viņš pats izrādes kulminācijas brīdī iznāktu Sarkanajā laukumā un atbildētu uz jautājumiem. Tā būtu ļoti spēcīga akcija. Atbildes pagaidām vēl nav, valsts "mašīna" strādā lēni.
Kā jūsu ideju uztvēra teātra mākslinieki?
Piedalās visa trupa. Atteicās tikai viens ukraiņu izcelsmes mākslinieks. Atbildēju, ka respektēju viņa nostāju, taču viņam jāciena mūsējo, jo to atbalsta vairākums. Viņš turpina strādāt teātrī, saņēma prēmiju kā visi un dziedās Dona Žuana viesizrādē Latvijā.
Krimu jūsuprāt varētu rādīt arī Baltijas valstīs?
Kāpēc ne? Izrāde nevienu neaizskar. Runājam tikai par cilvēku ciešanām. Domāju, ka arī Latvijā cilvēkiem sāp notiekošais Ukrainā. Saprotu, ka Latvijā, kura vēl pavisam nesen atguva neatkarību, cīņas par teritorijas atgūšanu ir jūtīga tēma. Taču es zinu, ka Krievijai agresīvu nodomu nav. Izolējot Krieviju, Rietumi pieļauj lielu kļūdu, jo tas mums liks strādāt pa īstam, attīstīt ražošanu. Ja Krievija ar saviem resursiem un talantiem vēl sāks arī strādāt, strīdēties ar mums jau kļūs grūti.
Intervijās lasāms, ka izrādē vēršaties tieši pret "ukraiņu fašistiem".
Tādi ir arī Krievijā, taču pie mums viņi nevar pat pacelt galvu, atklāti demonstrēties un maršēt. Par fašistiem Ukrainā gan nobalsoja tikai pusotrs procents, taču tie ir 300 000 cilvēku. Varat iedomāties visus sapulcējušos vienuviet?!
Laikā, kad arī kultūru mērķtiecīgi izmanto informācijas karā, nebaidāties, ka ar jūsu darbu var manipulēt?
Es saprotu, ka ziņas ir iestudētas un atšķiras katrā valstī. Jāskatās abas puses. Gatavojot iestudējumu, pats aizbraucu uz bēgļu nometni Rostovā. Atgriezos teju slims, jo tur, vairāk kā 30 grādu svelmē, teltīs nīka sievietes ar bērniem, kuri spēj pateikt vien pāris vārdus, pirms sākas asaras, raudas un kliedzieni. Puse bērnu tikai nervozi stostās. Ko tādu vēl nebiju redzējis. Viņi jūtas laimīgi, ka vismaz palikuši dzīvi. Kā to var izlikies nezinām? Eiropas Savienība tik saka: pretterorisma operācija. Bet kāpēc jācieš šiem cilvēkiem?! Pateicu tā: ja rīt man pateiks, ka Ukrainā viss ir kārtībā, es svinīgi noņemšu izrādi no repertuāra. Bet ja karš turpināsies, mēs to rādīsim. Man tā ir viscilvēciskākā izrāde, ar situācijām, kādas nevarētu rasties "normālā" izrādē. Ar bērniem, kuri teātrī strādāja savās brīvdienās un bez atlīdzības, mēģinājām bēgļu ainu, kad ienāca kolēģis: tikko ziņots, ka Ukrainā bojā gājuši jau 40 bērni. Iestājas klusums… Mēs esam teātris, māksliniecisks organisms, veidojām iedarbīgu mākslas darbu. Cilvēki raud un pateicas, ka esam sākuši par to runāt. Cilvēcību diemžēl ir aizsegušas politiskās drazas.
Pierādījām, ka aizmirstībai nolemtajā Mariana Kovaļa operā Sevastopolieši, par kuru visi tikai smīkņāja, ir lieliska mūzika. Vairāki žurnālisti, kuri to nievāja, paši izrādi nemaz nav redzējuši. Cilvēki nosoda to, ko nezina. Politika mums nebija galvenais. Pret izrādi attiecāmies kā pret mākslas parādību, pat izveidojām jaunu instrumentāciju. Es uzskatu, ka sociālistiskais reālisms, kurā balstīta Kovaļa opera, ir devis izcilus paraugus literatūrā, glezniecībā un mūzikā. Arī rietumos ir liela interese par "socreālisma" mākslu, kurā ir nevis "piga" kabatā, bet gan cilvēciskas emocijas. Šī māksla guva panākumus 50. un 60. gados, un cilvēki arī šodien vēlas godīgu sarunu un cilvēcisku seju, nevis kubus un kvadrātiņus. Viņi grib skatīties nevis Malēviča Melno kvadrātu, bet Šiškinu. Šo mākslu nedrīkst vienkārši izsvītrot no dzīves. Es esmu profesionālis un zinu, ka sociālistiskā reālisma pārstāvjiem bija asas diskusijas ar Prokofjevu un Šostakoviču. Rezultātā Prokofjevs uzrakstīja melodisku, visiem saprotamu operu Stāsts par īstu cilvēku, par padomju kara lidotāja Alekseja Meresjeva varoņdarbu. Tieši šo operu drīz gatavojos iestudēt, tā ir ģeniāla mūzika.
Uzsverot, ka Kovaļam bija divas Staļina prēmijas, piemirst, ka Prokofjevam to bija veselas sešas. Savu 1942. gadā saņemto Staļina prēmiju – 250 000 rubļu – Kovaļs ziedoja Aizsardzības fondam. Tā bija liela nauda, par to varēja uzbūvēt lidmašīnu. Prokofjevs gan pēc nāves atstāja tikai parādus.
Ko sakāt par to, ka Latvijā liegts iebraukt trim Krievijas estrādes māksliniekiem, kuri te plānoja ierasties uz festivālu Jaunais vilnis?
Tā ir muļķīga rīcība, Valērijai tas ir tikai labs PR, jo viņa nonākusi labā kompānijā. Kāda jēga apvainot Kobzonu, deputātu un mākslinieku cienījamā vecumā? Nevajag darīt muļķības, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis festivāls Latvijai ienes labu naudu. Ja nebūs Jaunā Viļņa ar ko to aizstās? Uz visu vajag raudzīties plašāk.
Jūsuprāt Krimu vajadzēja iekļaut Krievijā?
Ukraina Krimai neko labu nav izdarījusi, tikai saņēma maksu, simt miljonus gadā, par jūras kara bāzes izīrēšanu Krievijai. Krima, kur pats bieži atpūtos, bija pārvērtusies par nožēlojamu, nolaistu vietu ar netīrām, smirdīgām pludmalēm un šaušalīgām viesnīcām. Tur nebija nekādas infrastruktūras. Vienkārši ateja. Konflikts ir izprovocēts. Taču to izstrēbt nākas vienkāršajiem iedzīvotājiem.
Šodienas dzīves aktualitātes atbalsojas arī Dona Žuana iestudējumā, ko rīt rādīsiet Jēkabpilī?