Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Antans Sutkus: Mīlestības resursi nav neizsmeļami

Beidziet, tik un tā nesanāks labāk kā jaunībā! Izcilais lietuviešu fotomākslinieks Antans Sutkus stāsta, kāpēc viņš vairs nefotografē

Vasarā Antans Sutkus svinēja 75 gadu jubileju. Viņš to atzīmēja ar izstādi Viļņas galerijā Vartai – ekspozīcijai meistars bija atlasījis iepriekš neredzētus darbus no sava arhīva. Antans Sutkus aktīvi strādāja no pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz XXI gadsimta sākumam. Viņš pārstāja fotografēt ne tikai veselības problēmu dēļ: fotomākslas klasiķis atzīst, ka vairs nespēj atrast savu varoni. Vide ir kļuvusi agresīva: "Cilvēki arvien biežāk vēlas sadauzīt tavu kameru, nevis prasa, lai tu viņus nofotografē."

Antana Sutkus leģendārie darbi ir iekļauti ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam, viņa daiļrade ir pārstāvēta prestižākajos krājumos visā pasaulē: Francijas Nacionālajā bibliotēkā Parīzē, Eiropas Fotogrāfijas namā Parīzē, Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, Fotomākslas muzejā Odensē, Stokholmas Moderna Museet, Maskavas Fotogrāfijas namā/ Multimediju mākslas muzejā, Prāgas Fotogrāfijas namā, Somijas Fotogrāfijas muzejā Helsinkos, Starptautiskajā fotogrāfijas centrā Ņujorkā, Čikāgas Mākslas institūtā, Bostonas Mākslas muzejā, Mineapolisas Mākslas institūtā un citur. Antans Sutkus ir sarīkojis vairāk nekā 120 personālizstāžu. Viņa starptautiski slavenākais cikls, kas joprojām regulāri tiek eksponēts visā pasaulē, ir 50 darbu sērija, kas veltīta Žana Pola Sartra un Simonas de Bovuāras vizītei Lietuvā 1965. gadā; šā cikla daļa ir arī ABLV Bank kolekcijā.

Interviju KDi Antans Sutkus sniedza Viļņas mākslas gadatirgus ArtVilnius laikā.

Ko ir sarežģītāk uzņemt – pirmo fotogrāfiju vai pēdējo?

Protams, pēdējo. Pirmā fotogrāfija ir kā... bērna ieņemšana. Viens, divi – un ir. Tas ir vienkārši. Savukārt par pēdējo tu nekad skaidri nezini, ka tieši tā būs pēdējā.

Jūs jau sen nefotografējat.

Jā, pagājušā gadsimta beigās sāku atvadīties no fotogrāfijas. Enerģijas kļūst arvien mazāk. Man ir liels arhīvs, un pēdējos gados visu savu laiku es veltu darbam ar arhīvu. Pašlaik man ir interesantāk izvilkt no tā interesantas pusgadsimtu vecas fotogrāfijas nekā uzņemt jaunas. Gribas tajā materiāla daudzumā kaut ko atrast, atdzīvināt to laiku – man tā ir iespēja atgriezties jaunībā un atlasīt vērtīgus kadrus, turklāt es to daru ar šodienas aci, ar šodienas fotogrāfijas konteksta sapratni.

Es pārstāju fotografēt arī tāpēc, ka sabiedrībā ir notikušas pārmaiņas un ne viss mani apmierina mūsdienu situācijā, šajā mežonīgajā kapitālismā. Es domāju, ka notiek jebkādu mākslas un kultūras autoritāšu iznīcināšana. Varbūt jums vēl Raimonds Pauls ir palicis. Tik un tā viņš ir palicis, jo ir bagāts. Tagad pār pasauli valda bagātnieki, savukārt mākslas cilvēki nav pārāk vajadzīgi.

Protams, mēs esam ieguvuši pārvietošanās brīvību – tu vari rīkot izstādes visā pasaulē, un to es arī daru. Pēdējos trijos gados man bijušas 13 izstādes Brazīlijā.

Vai jūs jūtaties kā autoritāte Lietuvas kultūrā?

Nē. Bez komentāriem.

Kas tad ir autoritātes Lietuvas kultūrā?

Tādi cilvēki ir, taču pamazām viņi aiziet aizmirstībā. Kultūras lauks viņus izspiež. Pagaidām vēl turas literatūra. Mums ir ļoti talantīgi rakstnieki, viens no tiem – Romualds Granausks. Viņa grāmatas es uzskatu par šedevriem. Pašlaik garīgo spēku es smeļos mūsdienu lietuviešu literatūrā. Jaunībā lasīju klasiku, vecumdienās dodu priekšroku laikabiedru darbam. Literatūra mums ir augstā līmenī.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par iemesliem, kāpēc XX gadsimta beigās nolēmāt vairs nefotografēt.

Tas bija faktoru kopums. Turklāt es pieļāvu muļķību, kad atgriezos vadīt Lietuvas Fotomākslinieku savienību. Tas bija 1996. gadā. Es to vadīju 13 gadu. Labāk būtu strādājis ar savu arhīvu! Tolaik enerģijas bija vairāk, pašreiz veselība nav tik laba. Esmu aktīvs divas stundas dienā, un tas ir ļoti maz. Nepietiek. Laiks strauji aiziet.

Kas vēl ir svarīgi – lai fotografētu cilvēkus tā, kā es vienmēr esmu darījis, viņi ir jāmīl. Tāda ir bijusi mana metode. Mūsdienu sabiedrībā es mīlu katru atsevišķi, bet kā sabiedrību kopumā... Ne pārāk. Varbūt esmu pazaudējis spēju mīlēt visus cilvēkus.

Kā ir mainījušies cilvēki, kuri varētu kļūt par jūsu darbu varoņiem?

Jā, tie, kuri varēja kļūt par maniem varoņiem, ir stipri mainījušies. Tie, kuri dzīvo pilsētās, ir bankrotējuši. Laukos – nodzērušies. Daudzi papildinājuši bezdarbnieku, sabiedrības nabadzīgākās daļas rindas. Fotografēt trūcīgos un padarīt viņus par... Es jūtu viņiem līdzi. Var teikt, ka esmu sociāli angažēts – es morāli atbalstu trūcīgos, pensionārus, visus, kuri saņem minimālo algu, taču man neceļas roka viņus fotografēt. Viņiem ir jāpalīdz. Ja tu nespēj palīdzēt, nefotografē viņus.

Kā jūs palīdzējāt cilvēkiem, kurus fotografējāt 60.–80. gados? Jau tolaik jūsu varoņi bija gan pensionāri, gan provinces iedzīvotāji.

Tajā laikā mēs visi bijām vienlīdzīgi. Mēs varējām atrast kopīgu valodu. Manu darbu varoņi nebija turīgi, un es arī nebiju turīgs. Padomju sistēmā mēs bijām vienādi, taču nemirām bada nāvē. Es uzskatu, ka mūsu sabiedrība no brīvības āķa diemžēl norija lielu patērētājkultūras tārpu. Mēs patērējam pārāk daudz, mēs ēdam pārāk daudz, mēs iegādājamies pārāk daudz apģērba. Pārāk bieži mainām automašīnas, taču pārāk reti apmeklējam koncertus, izrādes, izstādes un pērkam pārāk maz grāmatu. Es būtu priecīgs, ja mēs patērētu vairāk literatūras.

Pirms diviem gadiem jūs tomēr piekritāt piedalīties starptautiskā projektā Londonā, kas notika vasaras olimpisko spēļu laikā. Kāpēc?

Mani uzaicināja, un bija neērti atteikties. Es teicu projekta iniciatoriem, ka jau dažus gadus neesmu fotografējis. Viņi atbildēja – ļoti labi, nu tad atkal pamēģināsiet! Viņi gribēja, lai es uzņemu tādu portretu, kādus visu mūžu esmu taisījis. Man pat nācās nopirkt jaunu fotokameru. Pasūtītāji bija ļoti apmierināti ar rezultātu, samaksāja labu honorāru. Taču ar šo kameru es nevienu citu fotogrāfiju vairs neesmu uzņēmis. Tā ir diezgan smaga, kur es ar to iešu, turklāt es pārvietojos ar kruķiem.

Es atsakos no visiem piedāvājumiem. Man ir fiziski sarežģīti fotografēt. Tas nav iespējams. Taču, ziniet, kad es lidoju uz Brazīliju un bija pārsēšanās, tur lidostās starp reisiem tev iedod ratiņkrēslu un ved uz lidmašīnu. Kā es apsēdos tajā ratiņkrēslā, tā man uzreiz tik ļoti sagribējās fotografēt! Tu sēdi, tevi visur ved un pieved, kur vajag, tu vari ātri – čik! čik! – pat ar digitālo ierīci kaut ko uzņemt.

Man ir jāiziet cauri savam arhīvam, daļai vēl pat neesmu pieskāries. Tas ir mans pienākums. Neviens cits šo darbu nedarīs un arī nespēj. Tikai es pats varu atrast labākās, interesantākās bildes. Fotografēt mūsdienu dzīvi var citi – mums ir daudz meistaru, kuri to lieliski dara. Romualds Požerskis, Aļģimants Aleksandravičs, Arūns Baltēns un daudzi citi.

Kurus ārzemju kolēģus jūs turat augstā godā?

Ukrainas fotogrāfu Borisu Mihailovu, čehus Jozefu Kudelku un Jindržihu Štreitu. Es vispār mīlu Čehijas fotogrāfiju. Man patīk tas, ko dara čehu fotogrāfs Vladimirs Birguss un viņa audzēkņi – viņi jau stāv gandrīz uz viena pakāpiena. Labs ir tas pasniedzējs, kurš studentiem sniedz iespēju nostāties sev blakus.

Vai jums ir audzēkņi?

Nē. Viņi neatzīstas. Patiesībā es nekad neesmu nodarbojies ar fotogrāfijas pasniegšanu. Dažkārt ārzemēs bijušas tikšanās un meistarklases. Mācīt ir smags darbs. Mani aicināja uz Maskavu, taču es sarēķināju, ka tas man būs pārāk dārgi, vēl pašam nāksies piemaksāt par dzīvošanu un visu pārējo. Tāpēc nolēmu, ka pasniegt fotogrāfiju Maskavas augstākajai sabiedrībai uz sava rēķina es nevēlos. Tiesa gan, tas bija pirms desmit gadiem – es biju kustīgāks un vīnu vēl varēju iedzert.

Pastāstiet par savu saikni ar Brazīliju. Kāpēc tieši tur jūs esat kļuvis tik populārs un pieprasīts?

Tā ir Dieva griba. Pirms kāda laika man piezvanīja brazīliešu pianists Luiss Gustavo Karvaljo un labā krievu valodā pajautāja: vai gribat sarīkot izstādi Brazīlijā? Es nodomāju, ka mani kāds izjoko. Prasīju viedokli sievai. Viņa teica – kāpēc ne? Luiss Gustavo Karvaljo atbrauca pie mums iepazīties. Skatos – nopietns cilvēks, inteliģents, intelektuāls, saprotošs. Kopā ar viņu un Tulūzas fotomākslas galerijas Le Château d’Eau – Pôle photographique de Toulouse direktoru Žanu Marku Lakabu atlasījām materiālu izstādei gan Tulūzā, gan Brazīlijā. Mana pirmā izstāde tur notika Oskara Nīmeiera muzejā Kuritibā, tika izdots pamatīgs katalogs. Izstādei bija lieli panākumi – sākotnēji bija plānots, ka tā ilgs divus mēnešus, pēc tam to pagarināja vēl par diviem mēnešiem, tad atkal vēl par diviem ar pusi. Kopumā ekspozīcija bija skatāma sešus ar pusi mēnešus. Uz to visu laiku brauca skolēnu pilni autobusi. Brazīlijā ir izplatītas šādas izglītojošas programmas – bērnus māca caur mākslu. Kamēr skolēni interesējas par izstādi, to neslēdz ciet. Tas nav tā kā pie mums: visi bērni sēž pie datoriem, un kontakta ar mākslu viņiem nav.

Es jau trīs reizes esmu bijis Brazīlijā, man apmaksā biznesa klases biļeti. Sasodīti dārga biļete! Man bija iespēja pabraukāt pa valsti. Esam tur sarīkojuši 13 izstāžu. Mani fascinē brazīlieši, viņos savienojas trūcība un lepnums. Un kas notiek ar mums?! Kad Latvijā tika atcelta dzimtbūšana? Lietuvā to atcēla 1863. gadā. Mēs esam dzimtcilvēku mazmazmazmazbērni. No kurienes tad mūsos lai rastos brīvības un demokrātijas gars? Savukārt brazīlieši dzīvo ar šo brīvības izjūtu – viņi ir nabadzīgi un lepni.

Jūs vienmēr esat uzsvēris, ka fotografējat tikai Lietuvā un nekur citur. Kāpēc tas jums bija tik svarīgi?

Šādā veidā allaž esmu centies nostiprināt lietuviešu nacionālo identitāti. Mūs – tāpat kā jūs – bieži jauca ar krieviem. Man un maniem draugiem kolēģiem bija mērķis – radīt tādu fotogrāfiju, kura nostiprinātu mūsu nacionālo identitāti un kuru nejauks ne ar vienu citu. Mums izdevās – vairs nejauca. Šis darbs ir jāturpina, jo mums draud globalizācija. Viss atkal jāsāk no gala. Kādreiz cīnījāmies pret Padomju Savienību, tagad būs jācīnās pret dažām Eiropas Savienības idejām. No vienas puses, ES atbalsta Ukrainu, ievieš sankcijas pret Krieviju. No otras – Francija pārdod Krievijai karakuģus Mistral. Es atvainojos – kas tas ir? Tur tiek nogalināti cilvēki, un viena valsts pārdod otrai militāro tehniku. Kas tie ir par darījumiem? Vairs nav nekādu ideālu. Kā tas savienojas ar Francijas sludinātajiem brīvības, vienlīdzības un brālības ideāliem?

Māksla Eiropas līmenī ir aizmirsta. Mākslinieks pašlaik nav pat vidusšķira. Viņš ir zemāk, tāpat kā inteliģents. Ko tad mēs gribam sagaidīt, ja skolotājiem tiek maksāta tāda alga, ka bērni par viņiem smejas, jo skolotāji neģērbjoties moderni. Ja skolēns redz, ka valsts neciena skolotāju, viņš to arī necienīs.

Tagad visi fotografē, izmantojot mobilos telefonus, aipadus, datorus. Attēli uzreiz nonāk internetā. Vai tie kļūs par vēsturisku liecību un fotomākslas faktu?

Visas mūsdienu ierīces ir brīnišķīgi komunikācijas līdzekļi, ar kuru palīdzību daudzi cenšas radīt laikmetīgo mākslu. Taču es neesmu pārliecināts, ka šī māksla izturēs laika pārbaudi un pēc desmit gadiem tai būs kāda vērtība. Turklāt es domāju, ka lielāko daļu no šīm fotogrāfijām neviens nesaglabās. Ražotāji ir ieinteresēti nepārtraukti tirgot arvien jaunākas ierīces, lai cilvēki tās pirktu. Pēc 20 gadiem nebūs ne aifonu, ne aipadu, būs kaut kas līdzīgs mazai viedkartei, kura ļaus darīt pilnīgi visu – fotografēt, filmēt, skenēt. Jau tagad visi jaunieši dzīvo virtuālu dzīvi – cilvēcisku attiecību nav, sarunu nav, rakstīt neprot. Visi skatās datorā vai telefonā. Pat bibliotēkās grāmatas neviens nelasa, visi skrien pie datora. Taču mūsu pasaule nav virtuāla!

Protams, tehnoloģijas palīdz. Es arī gribu nopirkt jaudīgu mobilo telefonu, kurā varētu glabāt un nēsāt līdzi visu savu izstādi. Es jums uzreiz to varētu parādīt!

Šajā digitālajā laikmetā, kurā visu nosaka neierobežota datu plūsma, notiek attiecību devalvācija. Kapitālisma pakāpe, kuru esam sasnieguši, visspēcīgāk iedragājusi mūsu savstarpējās attiecības. Visas tikšanās ir lietišķas. Apkārt tikai bizness, visi kaut kur skrien, nevienam nav laika atnākt uz izstādi, apsēsties un mierīgi apspriest redzēto. Nekā tāda šeit vairs nav. Savukārt Brazīlijā tas ir, un tieši tur es atrodu savu skatītāju. Ja es justos veselāks, es tur lidotu uz katras savas izstādes atklāšanu. Brazīlijā ir gandrīz 200 miljonu iedzīvotāju! Tur ir kur izvērsties, vēl daudz izstāžu var sarīkot. Tagad vienlaikus tur notiek četras manas izstādes – un atrod savu skatītāju.

Vai Brazīlijas ceļojumos jūs nefotografējāt?

Nē. Es apzinos, ka esmu izsmēlis savas spējas fotografēt. Man ir pārāk augstas prasības, un es tām nespēšu atbilst.

Vai varat nosaukt šīs prasības?

Tās ir grūti formulēt. Fotogrāfijas neatkārtojamība, noteikta asociatīva rinda. Fotogrāfijai ir svarīga nejaušība. Gadījums. Man arī jāmīl cilvēki, kurus es fotografēju. Izrādās, mīlestības resursi nav neizsmeļami. Fotogrāfam ir daudz jālasa. Vispār vecumdienas nav labākais dzīves posms šai nodarbei. Es vienmēr saku saviem kolēģiem vienaudžiem, kuri joprojām fotografē: ko jūs ņematies, beidziet, tik un tā nesanāks labāk kā jaunībā! Kāpēc jūs joprojām fotografējat? Uz ko jūs cerat? Turklāt šī fotogrāfija nevienam vairs nav vajadzīga. Nezinu, kā pie jums, taču Lietuvā par to nav nekādas intereses. Pat ja ir interese, cilvēki vēlas, lai tu strādā gandrīz par brīvu. Ja tev par vienu attēlu piedāvā 20 latu, gribas teikt: piedodiet, man šīs fotogrāfijas druka izmaksāja 100 latu.

Kas jūs saista ar Rīgu?

Mani darbi ir ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam. Es sadarbojos ar Toma Zvirbuļa galeriju Birkenfelds. Mani iemīļotākie latviešu fotogrāfi ir Inta Ruka un Andrejs Grants, taču neesam tikušies jau piecus septiņus gadus. Man patīk Māra Brašmane. Gunārs Binde, protams, nepadodas. Pats Rīgā nekad neesmu fotografējis. Arī Viļņā sen jau nefotografēju. Pamēģiniet tagad fotografēt ielās vai, teiksim, kafejnīcās! Kāds mans paziņa, krievu fotogrāfs, tika nošauts. Viņš fotografēja kādā kafejnīcā un nejauši nobildēja kādu noziedznieku. Drīz uz viņa laboratoriju atnāca viesi, paņēma filmu un fotogrāfu nogalināja. Vairs nevar justies droši.

Ja kāds nevēlas, lai viņu fotografē, tās ir viņa tiesības. Taču, ja man visur jāstaigā ar notāru un advokātu, kāda var būt runa par mākslu? Ja tev, pirms tu nofotografē cilvēku, jāsaņem un jāapstiprina viņa atļauja, no tā nekas nesanāks. Māksla dzimst daudz ātrāk: tu ieraugi cilvēku un fotogrāfijā, kurai jātop acumirklī, atklāj viņa personību – līdzīgi, kā Kolumbs atklāja Ameriku. Visu izšķir pirmie pieci kadri. Tie ir paši galvenie. Ja tu cilvēkam jautāsi, vai viņu var nofotografēt, kamēr viņš padomās, maģiskais mirklis būs pagājis, viņam vairs nebūs dabiskas, nepastarpinātas attieksmes pret tevi.

Laiks visu saliks savās vietās. Par maniem darbiem interesējas ārzemēs, tiem ir vērtība, un tās ir fotogrāfijas, kuras tapušas pirms 50 gadiem. Tāpēc es pieļauju, ka par tām interesēsies arī pēc 50 gadiem. Iedomājieties, kas būtu, ja mans arhīvs, kurā ir vairāk nekā 500 000 vienību, būtu digitalizēts. Viss mainās: datori, diski, programmas nodrošinājums, nesēji, formāti. Neviens neko nepārrakstītu ik pēc desmit gadiem.

Jūs gribat teikt, ka jūs visu pazaudētu?

Protams. Man vairs nebūtu arhīva. Lai atbrīvotu vietu diskos, es būtu dzēsis ārā gigabaitiem informācijas. Tas ir tāpat, kā mēs uzreiz izdzēšam no digitālās kameras to, kas šodien mums šķiet neinteresants un nesvarīgs. Tas ir sava veida aborts. Tu izdzēs nezinot. Gadu vēlāk tu varbūt sapratīsi, ka esi izmetis vislabāko un to vairs nevar atgūt. Es neko neesmu metis ārā. Skaidrs, ka man ir 200 000 neinteresantu kadru.

Vai jūs joprojām vērojat cilvēkus fotogrāfa acīm?

Es viņus vēroju normāli, cilvēciski. Taču dažreiz redzu labas fotogrāfijas. Galvā kaut kas pārslēdzas, un man šķiet, ka fotografēju. Kāpju ārā no mašīnas, skatos – milzīga gaiša siena, pie kuras sēž divi cilvēki. Es uzreiz redzu bildi. Fotografēju ar acīm, taču otru dzīvi neviens nedos, tāpēc jānosargā tas, kas jaunībā izdarīts. 

Top komentāri

Igo
I
Pārsteidza viņa "iemīļotie" latviešu fotomākslinieki. Visu cieņu Grantam un Rutkai tomēr tie no viena plauktiņa... V.Mihailovskis piemēram ir citas raudzes, arīdzen laika, tas gan...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja