Cīņa ar sevi. Intervija ar dziedātāju Innu Kločko

Piektdien, 21. februārī, Latvijas Nacionālajā operā (LNO) notiks Riharda Štrausa Salomes pirmizrāde, ko veidojis diriģents Mārtiņš Ozoliņš un režisors Alvis Hermanis. Stāsta darbību Alvis Hermanis ir pārcēlis uz nākotnes Izraēlu. Divās pirmajās Salomes izrādēs – 21. un 23. februārī – titullomu atveidos vācu soprāns Astrida Keslere, kura šajā sezonā to dzied arī Antverpenē un Palermo. Plānots, ka Inna Kločko šajā partijā būs dzirdama 2. un 20. martā. Jauniestudējumā piedalīsies latviešu dziedātāji Egils Siliņš (Johanāns) un Zanda Švēde (Hērodija), kā arī ievērojamais beļģu tenors Tomass Blondels (Hērods). Narabota lomu atveidos Raimonds Bramanis vai Artjoms Safronovs.

2015. gadā Inna Kločko absolvēja Krievijas Teātra mākslas universitātes (GITIS) Muzikālā teātra nodaļu. No 2015. gada viņa bija Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Maskavas Akadēmiskā muzikālā teātra stažiere, 2017.–2019. gadā – šī teātra soliste. Tajā laikā viņas repertuārā bija Pamina Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautā, Cerlīna Mocarta Donā Žuanā, Eiridike Kristofa Vilibalda Gluka Orfejā un Eiridikē, Mizete Džakomo Pučīni Bohēmā un Luīze Sergeja Prokofjeva Laulībās klosterī. 2018. gada vasarā Inna Kločko piedalījās Reinsbergas Operas festivālā, dziedot Agates lomu Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlniekā. Patlaban viņa mācās Daugavpils Universitātes Mākslu katedrā un iegūs akadēmisko Maģistra grādu mūzikā.

Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Inna Kločko ir guvusi lielus panākumus Leoša Janāčeka Jenūfas titullomā Alvja Hermaņa iestudētajā izrādē, kas ir atceļojusi no Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt. Rīgā viņa ir atveidojusi arī Elizabeti Valuā Džuzepes Verdi Donā Karlosā un Antoniju Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstos.

Vairāk par savu karjeras ceļu Inna Kločko stāsta sarunā ar KDi.

Kā jūs raksturotu sadarbību ar režisoru Alvi Hermani?

Pirmajā reizē, kad Latvijas Nacionālajā operā gatavojām Janāčeka Jenūfu, Alvis Hermanis darbu ar solistiem bija uzticējis savai palīdzei un pats ar mums nestrādāja. Jūtos pateicīga liktenim, ka Salomes sagatavošanas procesā strādāju kopā ar Alvi Hermani, jo man tā ir visa labākā kvintesence, kāda vien režijā ir iespējama. Alvim ir ideja, viņš ļoti skaidri zina, ko grib. Katram dziedātājam, skatuves māksliniekam ir savs raksturs, un viņš to jūt. Pats galvenais – viņš uzticas māksliniekiem. Visi režisori tā neuzticas mākslinieku dabai, bet viņš to dara. Viņš ļauj mums meklēt visatbilstošāko izpausmi, taču precīzi zina, kas ir vajadzīgs, un mūs vada. Šis nav tāds darba process, kura gaitā es kā aktrise varētu nostāties režisora vietā. Brīdī, kad jau esam kaut ko atraduši, mēģinājumu beidzam un nākamajā dienā, atsākot no tās pašas vietas, varam iet dziļāk.

Inna Kločko Leoša Janāčeka operas Jenūfa titullomā uz LNO skatuves. Foto – Agnese Zeltiņa

Kas īsti ir Salome, un kāda ir viņas rīcības motivācija?

Viņa ir jauniete, kura meklē Dievu. Salome nav parasta sieviete. Viņa ir ļoti gudra un tik viltīga kā dzīvnieks, kas dzen pēdas medījumam. Viņa grib zināt, kas ir Dievs, un liek lietā visus līdzekļus, lai to izzinātu.

Pastāstiet, lūdzu, kādi ceļi jūs ir atveduši uz Rīgu?

Kopā ar vīru tenoru Artjomu Safronovu, vēl dzīvojot un strādājot Maskavā, nolēmām pārcelties uz Latviju, jo gribējām bērnu un sapratām, ka negribam viņu audzināt Maskavā. Tas bija loģisks lēmums, jo Artjoms ir no Rīgas, bet man Rīga iepatikās jau pašā pirmajā reizē, kad te ciemojos pie vīra radiem. Tas bija 2016. gadā. Man ļoti patika arhitektūra, cilvēki – viss! Mans iemīļotākais rajons ir Āgenskalns. Mēs dzīvojam netālu no Āgenskalna tirgus, Liepājas ielā. Arī mūsu kāzas 2017. gadā notika šeit, Rīgā, un no 2019. jau esam rīdzinieki. Mums ir četrarpus gadus veca meita Emma. Es šeit jūtos laimīga, jo man ļoti patīk šeit dzīvot. Dziedu Latvijas Nacionālajā operā kā ārštata soliste, Artjoms ir štata solists.

Mēs iepazināmies Maskavā, kur Artjoms bija aizbraucis mācīties. Viņš ir beidzis Gņesinu Mūzikas akadēmiju, pēc tam – Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas aspirantūru, kur viņa profesors bija skatuves leģenda Zurabs Sotkilava. Mēs satikāmies, strādājot Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Maskavas Akadēmiskajā muzikālajā teātrī, kur, starp citu, esmu strādājusi kopā ar režisoru Andreju Žagaru, kurš iestudēja Riharda Vāgnera Tanheizeru un Žila Masnē Manonu. No Latvijas radošajā komandā bija arī kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.

Kur sniedzas jūsu saknes?

Esmu dzimusi Sibīrijā, taču dzīvojusi tur tikai pāris nedēļu, savas dzīves pirmos četrus gadus pavadīju Jakutijā, kur mani vecāki cēla namus strādniekiem, kas nodarbojās ar dimantu ieguvi. Kad man bija pieci gadi, pārcēlāmies uz Maskavu. Sākumā dzīvojām Piemaskavā, un tur amizantā veidā, man pašai to pat vēl nenojaušot, sākās mans ceļš uz Rīgu. Protams, tā bija tikai nejaušība, bet ļoti zīmīga, jo mēs dzīvojām nelielajā Šahovskas ciemā pie šosejas, kas veda Latvijas virzienā. Mēs tur dzīvojām Rīgas ielā! Nesen tēvs atsūtīja manas tālaika medicīniskās kartītes fotouzņēmumu. Tur tā arī rakstīts: Inna Kločko, Rīgas iela.

Maskavā mācījos mūzikas skolā, kas ir pie metro stacijas, kura ir nosaukta Rīgas vārdā (Rižskaja). Es turp braucu piecas reizes nedēļā kā uz darbu un tagad smejos, ka par tolaik bastotajām solfedžo stundām man Rīgā jādzied sarežģītā Salomes loma!

Tā visu manu līdzšinējo dzīvi man apkārt bija Rīga, Rīga, Rīga. Kad iepazinos ar savu vīru un 2016. gada vasarā devāmies atvaļinājumā uz Rīgu, es, sēžot mašīnā, apjautu, ka vēl taču nekad neesmu pa šo ceļu tikusi tālāk par Šahovskas ciematu un nu pirmo reizi šķērsoju Latvijas robežu. Rīgā mani izbrīnīja latviešu ikdienas kultūra: es uzreiz iemīlēju mieru un klusumu, kāds šeit valda. Man patīk, ka cilvēki nekliedz un neuzbāžas cits citam. Man patīk šāds dzīves stils: es tevi neaiztieku, un tu liec mierā mani. Biju tik pārsteigta, kad kāds jaunietis Vecrīgā, ieraugot uz ielas papīriņu, pacēla to un iemeta miskastē. Es arī ļoti mīlu Latvijas dabu. Tā ir tāda mīlestība pret savu pilsētu, kārtību un tīrību. 2019. gadā aizgāju no darba teātrī Maskavā un devos uz Rīgu.

Inna Kločko Elizabetes Valuā lomā Džuzepes Verdi operā Dons Karloss uz LNO skatuves. Foto – Kristaps Kalns

Devāties šurp ar domu šeit dziedāt Latvijas Nacionālajā operā?

Protams, aizgāju uz noklausīšanos Operā, un, kad jau biju bērniņa gaidībās, man vaicāja, vai es varētu sagatavot Lizas lomu Čaikovska operā Pīķa dāma. Tomēr mana debija LNO notika pēc ilgāka laika. Vispirms piedzemdēju meitu, tad bija pandēmijas laiks. Es visu šo laiku pavadīju mājās ar meitiņu un vīru. Tāpēc arī latviski vēl nerunāju tik raiti un brīvi, kā gribētos. Taču es visu saprotu. Man šeit ir arī draugi, piemēram, Irma Pavāre, kura brīnišķīgi runā piecās valodās.

Mana debija LNO notika 2023. gadā Leoša Janāčeka Jenūfas titullomā. Tas bija ļoti gaidīts projekts. Tas bija simtprocentīgs trāpījums mērķī, jo šī loma lieliski derēja un piestāvēja gan manai balsij, gan manai aktrises būtībai. Man ļoti patīk Alvja Hermaņa veidotais Jenūfas iestudējums. Kā jau teicu, ar mums Rīgā strādāja nevis pats režisors, bet viņa asistente no Briseles. Viņa ļoti rūpīgi un saudzīgi adaptēja šo iestudējumu Latvijas Nacionālās operas skatuvei un māksliniekiem. Tā ir ļoti skaista izrāde, un tajā viss ir savā vietā. Un kā Mārtiņš Ozoliņš strādāja ar orķestri! Viņš ļoti cītīgi izstrādāja katru fragmentu un katru frāzi. Ir gadījies iet garām pa gaiteni un brīnīties: vai tiešām tas ir mūsu Operas orķestris, kas tik labi spēlē? Muzikālajā aspektā labāk par visiem! Ar čehu valodas niansēm mums palīdzēja pedagoģe Jiržina Markova no Čehijas. Viņa ir arī dziedātāja, kura savā karjerā izdziedājusi visas sieviešu lomas, kādas vien ir Jenūfā. Viņa zina šo operu kā neviens cits un ir strādājusi ar visiem ievērojamiem Čehijas diriģentiem. Mūsu nodarbībās bija klāt arī Mārtiņš Ozoliņš, cik vien viņam bija laika to darīt. Mēs visu laiku kopā meklējām īsto intonāciju, īsto krāsu. Es ļoti priecājos, ka tagad atkal kopā ar Mārtiņu gatavojam Salomi.

Priecājos, ka kovida periodā biju gaidībās un dzīvoju Latvijā, jo es redzēju tik daudz skaistuma. Laikā, kad viss bija apstādināts un slēgts, mēs ar Artjomu mašīnā izbraukājām visu Latviju, nepaspējām aizbraukt vienīgi uz Ventspili un Rēzekni, neesmu vēl tur bijusi jaunajās koncertzālēs. Kad 2020. gada martā ieradāmies Ķemeros, bijām vienīgie visā lielajā Ķemeru purvā. Varat iedomāties – tikai divatā, un vairāk neviena! Tas ir neaizmirstami.

Inna Kločko Antonijas lomā Žaka Ofenbaha operā Hofmaņa stāsti uz LNO skatuves. Foto – Agnese Zeltiņa

Esat teikusi, ka jūsu ceļš mūzikā nav bijis vienkāršs. Kāpēc?

Es jau kopš agras bērnības gribēju dziedāt. Vispār uzskatu: tas, ka es dziedu, ir brīnums, jo nenāku no muzikālas ģimenes. Mājās neviens pat nemēģināja dziedāt. Vecāsmātes vecāki bija sibīrieši. Vienai no vecāsmammas radiniecēm bija dabas dota skaista balss, un viņu aicināja studēt konservatorijā. Taču mamma viņai nav ļāvusi tur mācīties, jo tolaik uzskatīja, ka mākslinieki ir vieglas uzvedības cilvēki un nav nopietni ņemami.

Radiniecei neizdevās, bet kā jūs īstenojāt savu sapni?

Cilvēkiem mūsu ģimenē ir raksturs. Varam paciesties, pacīnīties. Ja ir vēlēšanās un mērķis, traucēt sev to sasniegt vari tikai tu pats. Tā vienmēr ir cīņa ar sevi. Cīņa ar saviem nerviem, domām vai slinkumu. Lūdzu mammai, lai viņa mani laiž mūzikas skolā. Man bija augsta balss, taču korī gan nekad neesmu dziedājusi. Vienmēr esmu dziedājusi tikai solo. Vienā brīdī sadomājos, ka negribu nodarboties ar mūziku. Gribēju iegūt stabilu profesiju. Uz to mudināja arī tas, ka man labi veicās vispārizglītojošajos priekšmetos. Nodziedāju mūzikas skolas izlaidumā, taču sapratu, ka mūziķis, piemēram, mūzikas skolotājs, ir nabagu profesija. Ar to nevar nopelnīt naudu. Iestājos Tūrisma akadēmijā, jo man patika mācīties ģeogrāfiju un svešvalodas. Taču es to nepabeidzu, jo pati sev par brīnumu iestājos mūzikas vidusskolā. Tas notika tikai tāpēc, ka sieviete, pie kuras privāti mācījos klavieres, ievēroja manu balsi un, man nezinot, sarunāja noklausīšanos. Mani uzņēma vokālajā nodaļā, un tad jau dziedāšana mani ievilka pa īstam. Vienīgi solfedžo man nepatika. Pēc tam iestājos Krievijas Teātra mākslas universitātē, ko absolvēju 2015. gadā. Teātra universitāti izvēlējos tāpēc, ka gribēju iemācīties ko vairāk nekā tikai akadēmisko dziedāšanu. Sapratu, ka ar dziedāšanas meistarību vien operā šodien ir par maz, tāpēc gribēju apgūt muzikālā teātra aktiermākslu. Tagad operā ir mūsdienīgi, drosmīgi iestudējumi, kuros solisti nevis vienkārši stāv un dzied, bet aktīvi darbojas uz skatuves, tēlo un pat izpilda trikus. Tāpēc sajutu impulsu studēt tur, kur man būs jāizkāpj no komforta zonas, kur būs jālasa daudz zinātniskās literatūras par teātri, kur nebūs miera. Ja gribi strādāt uz operas skatuves, ir jābūt aktierim. Man tas bija pareizais ceļš.

Nevar gan teikt, ka agrāk nebija režijas. Skatoties Franko Dzefirelli izrāžu ierakstus, pārliecināmies, ka tās ir ļoti iedarbīgas. Neviens uz galvas nestāvēja, bet dramaturģija bija ļoti skaidra, viss bija saprotams, un leģendāro meistaru Marijas Kallasas, Mario del Monako, Tito Gobi un citu atveidotie tēli bija satriecoši. Taču šodien redzam, ka mūzikas augstskolu vokālo nodaļu absolventi nav gatavi lielajai mūsdienu teātra skatuvei. Lai varētu dziedāt mūsdienu muzikālajā teātrī, viņiem vajag vismaz trīs stažēšanās gadus. Teātra akadēmijā mēs apguvām skatuves kustību, skatuvisko cīņu, dejas – sākot ar baleta klasiku pie stieņa un beidzot ar flamenko un dažādu tautu dejām.

Vienīgais, kā augstskolā trūka, bija spēcīga vokālā katedra, bet man, par laimi, bija ielikti labi pamati. Sākot strādāt, protams, dabūju arī punus, jo mana vokālā skola nebija pilnīga. Latvijā atradu lielisku vokālo pedagoģi Emīliju Vasiļjevu. Viņai ir 86 gadi, viņa ir no Sanktpēterburgas un kopš trīsdesmit gadu vecuma dzīvo Latvijā. Viņa ir apguvusi itāļu vokālo skolu pie pedagoga Milānā, pie kura savulaik braucis leģendārais tenors Jānis Zābers.

Tagad es mācos Daugavpils Universitātes Mākslu katedrā un iegūšu akadēmisko maģistra grādu mūzikā.  

Salome
LNO 21.II plkst. 19, 23.II, 2.III plkst. 18, 20.III, 6.VI plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 20–55