Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +12 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. oktobris
Ninona, Ņina, Antoņina, Oksana

Divi milimetri līdz Džoisam. Intervija ar režisoru Pēteri Krilovu

"Sapratu, ka tagad par to onkuli interesēšos visu mūžu," – režisors Pēteris Krilovs par agrā jaunībā diennakts laikā izlasīto Ulisu un kaifošanu, ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem iestudējot izrādi Dublinieši Miera ielā.

Jaunajā Rīgas teātrī ir tapusi izrāde Dublinieši Miera ielā, kuru, par spīti iespaidīgajam garumam, jau pēc aplausu izskanēšanas gribas redzēt vēlreiz. Jo tā ir nevis vienkārši briesmīgi gara izrāde, bet trīs stundas un 45 minūtes bezgala skaistas un teatrāli ielīksmojošas pieskaršanās dzīvei un mākslai, majestātiski un reizē dulli pārplūstot vienai otrā. Asprātīgi, smeldzīgi, pašironiski, ļoti personīgi un godīgi. Sen nebija nācies redzēt izrādi, kura, šķiet, materializējas un kļūst par dzīvu būtni. Tā piedzimst no visa sadzīvotā – skatiena, vārda, žesta, sniega smaržas un kā tik vēl ne. Kā laika skaņa to pavada nemitīgā kafijas automāta šņākšana (Pēteris Krilovs smejas, ka aktieri varēs strādāt par baristām).

Vēlams nepaskopoties un iegādāties programmiņu, jo tajā lasāms ne mazāk "garšīgs" režisora Pētera Krilova teksts par izrādes tapšanas impulsiem: "Mūs visus vadīja cirka iluzionista kaifs un ekstāze ar elementārām rumpja un psihes kustībām ieiet tēlā un negaidīti ar plunkšķi no tā izkrist. Bet viegli, smaidot, ņirdzot un mānoties, kā to dara šuleri uz tirgus laukuma. Sen."

Izrādes dramatizējumā izmantoti daži īru rakstnieka Džeimsa Džoisa stāsti no krājuma Dublinieši, prozas darbi Mākslinieka portrets jaunībā un Uliss.

Intrigai – kafejnīcai Grauzdētava droši vien pieaugs apmeklētāju skaits, jo kurš gan pēc Dubliniešiem Miera ielā negribēs tur iedzert kafiju.

Šovakar būs otrā izrāde? (Intervija notiek 12. septembrī.)

Trešā. Vai tev nav bail, ka…

No kā?

No tā, ka nesaslēgsies viss sastrādātais?

Nē, tā es vairs nebaidos. Mēs nenormāli ilgi strādājām. Daudz kas ir pārbaudīts. Ar publiku jau būs ceturtā izrāde, jo mums bija arī ģenerālis. Bija ļoti laba publika – jaunieši. Es domāju, ka svarīgākais ar aktieriem ir noticis, bet man jau patīk vēl un vēl kaut ko slīpēt un pamainīt nianses. Bail man nav, bet fatālas lietas mēdz notikt, ka kaut kas aiziet pa pieskari un nav glābjams.

Kā tu domā, ar ko tu savā milzīgajā pieredzē atšķiries no jaunajiem aktieriem, kas spēlē savas pirmās lomas?

Man nekas nav mainījies – kā esmu učuks, tā arī esmu učuks. Saprotu, ka ar studentiem ir jāstrādā mazliet citādi nekā ar profesionāliem aktieriem, bet atšķirības ir ļoti niansētas – kaut kur ir jāpabaida, kaut kur ir jāparedz, kaut kur jāpiedāvā rikošeta spēle, kur atsitienā viņš izdarīs to, ko man vajag. Katra paaudze jau atšķiras, šie ir ļoti normāli, talantīgi jaunieši. Ar viņiem strādāt bija interesanti. Viņi nav izlutināti. Kvalitātes latiņa ir uzlikta ļoti augstu.

Vai atceries dienu, kad sēdēji Miera ielas kafejnīcā Grauzdētava un tev piešķīlās ideja, ka Dubliniešiem Miera ielā ir jānotiek šeit?

Jā. Tas, man liekas, bija dienā, kad notitka Alvja čekas maisu izrāde. Tajā laikā strādāju Valmierā. Atbraucu, bija stunda laika, aizgāju uz Grauzdētavu iedzert kafiju. Tur es pēkšņi sapratu – o, te tas ir jātaisa! Tajā brīdī vēl stipri neskaidra bija dramaturģijas kompozīcija. Ideja par Grauzdētavu ietekmēja dramaturģiju, kuru sākām piemērot kafejnīcai. Ja tas notiek kafejnīcā, tad kas tur var notikt un kā tur var notikt. Piemērojām epizožu secību un montāžu. Izvēle diktēja tālāko. Man vienmēr ļoti palīdz, ja es ieraugu bildi. Tas man ir primāri. Saturiskā lieta pakļaujas.

Man kā skatītājai bija tāda emocionāla sajūta, ka jauniestudējuma matēriju netieši veido arī tavas senās studentu izrādes – Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa, Velni, Brāļi Karamazovi… Tikai šiem studentiem jau piecdesmit un mācītāju, skolotāju, tēvu, māšu un večuku lomas… Vai tev pašam arī bija šāda nostalģija?

Nu, protams, aktieru dēļ bija. Es pat nobijos – sapratu, ka ar Ģirtu Krūmiņu sadarbojos kopš 1984. gada, tad, kad viņš mācījās Rīgas kinoaktieru studijā. Pa vidu viņš vēl bija kaut kādā armijā. 1986. gadā tieši tajās dienās, kad bija Černobiļas sprādziens, Mākslas darbinieku namā izlaidām Rīgas kinostudijas diplomdarbu – Ķiršu dārzs. Ģirts Krūmiņš spēlēja Gajevu. Tā bija ļoti jauka izrāde. Maksis (Andris Makovskis – U. A.) spēlēja Lopahinu. Bija brīnišķīgas meitenes – sociālā skandāliste Līga Krapāne bija Aņa. 1986. gads, vai tu vari iedomāties?! Tas jau liekas pirms Kristus dzimšanas. Un tagad tu ar viņu strādā, un tev liekas – vai nu ar tevi kaut kas nav labi, vai ar pasauli, ka tā nemēdz būt, bet tā ir. Apzinātas reminiscences nav. Viena gan ir – ar Melot?!.

Kaspara Zvīguļa monoizrādē Melot?! Nacionālajā teātrī pēc Denī Didro darba Paradokss par aktieri tu principu, ka miksē aktieru personas ar lomām, jau izmēģināji, tikai mazākā mērogā – ar vienu aktieri.

Jā. Tagad varu teikt, ka esmu drusku sašutis par to, ka tā izrāde bija ļoti maz novērtēta. Nedomāju par slavināšanu vai neslavināšanu. Melot?! zināmā mērā bija mana darba manifests, kur es parādīju ļoti daudz ko. Droši vien kritiķiem likās – ai, Didro, aizpagājušais gadsimts, nav ko rakstīt. Tas, ko es daru, tur bija parādīts viens pret vienu, un šajā izrādē mēs to zināmā mērā turpinām.

Vai vari atklāt dažas tēzes no sava manifesta?

Tur bija izvirzīts jautājums – cik daudz aktieris melo tad, kad viņš spēlē sevi? Cik daudz viņš spēlē sevi, un kā viņš sevi izmanto? Didro ir izstāstījis kā mācību grāmatā. Tā ir problēma, kas vienmēr aktierus ir nodarbinājusi. Esmu runājis ar aktieriem, kuri ir teikuši, ka pēc Didro viņi ir ļoti pārdomājuši savu tehniku, nosaukuši citos vārdos to, ko viņi dara. Es nekad nerakstīšu zinātniskus rakstus, grāmatas vai memuārus, bet izrādē bija mana pārliecība. Protams, tas ir Didro rāmītis – ja jūs melojat, tad melojiet pārliecinoši. Tad, kad taisīju dramatizējumu, es rēcu un smējos, jo zem katra Didro vārda es varu parakstīties. Ar Zvīguli runājām par savas fantāzijas izmantošanu – kā tas notiek, kad esi pieslēdzies pareizajai kodu sistēmai lomā, tev iedarbojas iekšējās rezerves, tava iekšējā fantāzija tevi baro, un tev gandrīz par to nav jādomā, intuīcija pati grūž ārā kaut kādas refleksijas. Protams, pēc tam tās ir jāpatur un jānofiksē. To var tikai tad, kad esi apzināti atbrīvojies no sevis. Kad aktieris nāk uz skatuves, viņam aizkulisēs ir jāattaisa krāniņš un jāizlaiž ārā viss savs mentālais saturs, un jābūt tukšam, un pēc tam var iepildīt iekšā to, kas ir saistīts ar savu priekšstatu par lomu.

Izrādē esat izvēlējušies skatītājiem aizraujoši vērojamu, bet aktieriem – ekstra sarežģītu uzdevumu – lēkāt no lomas it kā uz sevi.

Jā, mēģinājumos aktierus mocīju. Sākumā viņi bija mazliet rezervēti – es taču neesmu tāds, kā tur ir uzrakstīts. Teicu – nu, attaisno, ja tu man atnesīsi citu risinājumu, es labprāt piekritīšu. Neko nemainījām. Pēkšņi aktieri saprata, ka to var spēlēt. Aktieri visu laiku prasīja – ko es spēlēšu – sevi vai personāžu? Cītīgi stāstīju, sarakstījāmies e-pastā. Vienā brīdī teicu – ziniet, ejiet tur un tur, es jums vairs neko nestāstīšu, paši labi zināt gan problēmu, gan personāžus, paši jutīsit, ko jūs spēlējat. Tagad problēmu nav. Visi laiž tā, ka nu! Pie tam tur, kur viņi spēlē it kā sevi, ir viens formāts, kur personāžu – nedaudz cits, teatrālāks.

Un vai nospēlēt "Gunu vai Vili kā sevi" nav visgrūtāk?

Protams.

Vai tu varētu nospēlēt Pēteri Krilovu?

Vairākās vietās liku spēlēt sevi, jo nojaušu, ka to, kas eksemplārā ir rakstīts, es daru. Protams, es nezinu, kā tas izskatās no malas.

Jūs diezgan drosmīgi cits citu ķircināt. Tas vēlreiz apliecināja, cik kolosāla ir šāda brīvība un pašironija.

Jā, Vilis Daudziņš sevišķi dabū.

To piedāvāja Matīss Gricmanis, ar kuru kopā veidoji dramatizējumu?

Viņš piedāvāja, bet mēs visi kopā to radījām. Ir šausmīgi daudz mainīts. Dramatizējums tapa visai mokoši, bija tūkstošiem variantu. Sākumā nebija domas, ka iegrābsimies Ulisā, bet iegrābāmies. Montāža bija ļoti sarežģīta. Es savā eksemplārā nekad neko nepierakstu. Tas ir balts kā nevainīga meitene. Kā es to izdrukāju, tā man eksemplārs stāv tukšs. Visu turu galvā. Tekstus labo izrāžu vadītāja, bet bieži vien viņa arī nepaspēj visu ielabot. Aktieri jau sen ir nofiksējuši citu variantu. Piemēram, Džoisa vēstuli puisis pats atrada (Matīss Ozols, kuram izrādē ir Stefana Dedala loma – U. A.). Es devu, devu, devu viņam visu ko angliski lasīt. Beigās vajadzēja būt ainai starp Stefanu un Polliju, bet man nepatika, ko Gricmanis bija uzrakstījis. Sāku pats mainīt, tas arī man nepatika. Teicu Matīsam – izdomā, ko šajā ainā varētu darīt. Viņš man atnesa to vēstuli, pats bija pārtulkojis no angļu valodas pieklājīgā, ļoti labā valodā. Kā viņš pirmoreiz nolasīja, es apstulbu. Tā ir tik ļoti atklāta un seksīga vēstule. Matīss tik skaisti to nolasīja. Es vēl pasaucu Keišu, Gunu, prasīju – var atļauties uz JRT skatuves tādu vēstuli lasīt, nav zaimošana? Var, viss ļoti labi – viņi teica. Un tad sākām šo epizodi apstrādāt. Izrādē ļoti daudz ir šādu iniciatīvu. Brīnišķīgākā vieta, kur man pašam kūst sirds, ir, kad Regīna stāsta atmiņas par savu ģimeni. Balles ainā viss kaut kas gāja ņigu ņegu, un vienā brīdī es teicu – paklau, Regīna, tu taču esi katoliete, nu izstāsti, kā jūs svinējāt Ziemassvētkus. Kad to dzirdēju pirmoreiz, gandrīz apraudājos. Sapratu, ka tas ir emocionālais centrs. Vēl klāt dziesma Meita no Augrimas. Bet tā nāk no Džoisa, stāsts Mirušie turas uz šīs dziesmas. Līdz Džoisam tur ir divi milimetri. Viņam tās tantītes Dublinā ir līdzīgi dzīvojušas. Noskatījos ļoti daudz filmu. Starp citu, īriem ir nenormāli daudz Džoisa darbu ekranizāciju. Mirušie, man liekas, ir inscenēti kādas septiņas reizes. Tāpat Uliss. Viņi taisa kaut kā vienkārši. Džoisa gars tur, protams, ir iekšā.

Ja nu kāds kautrējas, ka nav neko no Džoisa lasījis, bet vēlas redzēt tavu izrādi, var taču nākt arī bez priekšzināšanām? Izrāde dzīvo pati savu dzīvi?

Absolūti. Mēs parūpējāmies, lai izrāde nebūtu pārslānīta.

Esi meklējis arī kopīgus saskares punktus Īrijas un Latvijas vēsturē.

Mums ir nedaudz citādas attiecības ar krieviem nekā īriem ar angļiem, bet angļu vardarbības nebūt nav bijis mazāk. Patiesību sakot – vairāk. Īru valodu angļi ir gandrīz iznīdējuši. Saimniecību iznīdējuši. XIX gadsimtā ekonomikas dēļ viņiem izdevās gandrīz visus īrus nomirdināt badā. Šausmīgi daudz cilvēku nomira badā. Viņi visi turējās galvenokārt uz kartupeļiem. Visā Īrijā piemetās nenormāls kartupeļu mēris un vairākus gadus nebija neviena kartupeļa. Līdz pat kanibālismam, ko viņi izrādē piedēvē latviešiem. Dzīvoja šausmīgi. Mēs Ģirta Krūmiņa Heinzu no Ulisa izmantojām mazliet kā saistvielu. Tā viņa lekcija ir ārprātīga, bet Šekspīra aina jau arī ir ārprātīga, ka vari pazaudēt struktūras sajēgu. Bet tas ārprāts ir asprātīgs. Nesaproti – ko, kas, kam –, bet notiek! 

Šķiet, Ulisa izlasīšana katram dzīvē ir īpašs notikums, kas detalizēti iespiežas prātā – kad, kur un kā romāns lasīts. Kāda ir tava pieredze?

Man liekas, ka tas bija 1966. gadā. Tas ir mans vidusskolas beigšanas gads. Varbūt 1965. gadā. Vācu filoloģijas profesore Dzidra Kalniņa grāmatu iedeva uz vienu diennakti.

Tas tiešām ir iespējams?

Nu, es izlasīju! Tas ir fakts, tā nav leģenda. Neaizgāju, kur man bija jāiet, un lasīju visu nakti. Neatceros, vai vēl mācījos vai jau biju skolu beidzis. Man liekas, tas bija pavasarī, iespējams, neaizgāju pat uz skolu. Tas mani satrieca. Arī Sodums ar savu valodu. Sapratu, ka es tagad par to onkuli visu mūžu interesēšos. Tobrīd nezināju, ka visu mūžu, bet tā sanāca. Es jau skolā krieviski lasīju absolūti brīvi, jo man patēvs bija krievs un mājās mēs slīdējām abās valodās, bet, mācoties Maskavā, vēl vairāk es lasīju ļoti labus krievu tulkojumus – literatūras zvaigznes – Selindžeru, Folkneru, Apdaiku. Maskavā ievēroju, cik ļoti labi krievi tulko angļu un amerikāņu literatūru, Latvijā to nedarīja. Tulkotāji varbūt bija, bet nebija kultūrpolitikas, ka tas ir vajadzīgs. Maskavā bija kāds gadījums, kas mani mentāli pilnīgi satrieca. Ievēroju, ka angļu literatūru ļoti labi tulko Rita Raita-Kovaļova. Viņa bija tulkojusi gan Uz kraujas rudzu laukā, gan Folknera darbus. Vienreiz kāds maskavietis man metro parādīja – re, kur Raita-Kovaļova brauc. Tur stāvēja noplukusi, ļoti nabadzīgi ģērbta sieviete, kurai bija klasiskais tīkliņš ar krējuma burku. Pēkšņi sapratu tā laika vērtību diapazonu. Un šī sieviete ir tulkojusi visu karalisko literatūru?! Es tajā metro gandrīz nomiru. Sapratu, štrunts par visu bagātību, ja tu vari tādu darbu darīt, tas jau vien Dieva priekšā… Studiju laikā parādījās arī ļoti labi Džoisa krievu tulkojumi. Tie zināmā mērā atšķīrās no Soduma versijas, bija citādi akcenti. Kad es Maskavā beidzu Kino institūtu un atbraucu atpakaļ uz Latviju, man bija līdzīgi kā Dedalam – no tā, kā viņi uz mani skatās, es jūtos kā cietumā. Aizbraucu strādāt Rīgas kinostudijā, man ātri iedeva labus darbus, sāku rullēt, bet man pēc Maskavas intelektuālā klimata bija tāda sajūta, ka esmu mežā.

Atkritiens?

Šausmīgs atkritiens – runas, saturs, viss. Es Matīsam stāstīju tieši šo piemēru. Es domāju – ko lai tagad dara? Kā es izdzīvošu? Pilnīgi bija sajūta, ka trūkst vitamīnu. Tad es ļoti nežēlīgi izdomāju tādu teikumu – vienalga, es jūs visus pārdzīvošu. Jūs visi nomirsit, es dzīvošu un turēšos. Un tā bija programma (iesmejas).

Izrādes centrā ir jauna cilvēka, mākslinieka, tapšana. Viņš saceļas pret visu, kam pats netic. Vai tev arī, līdzīgi kā Stefanam Dedalam, bija raksturīgi kādi dumpnieciski žesti, kad biji divdesmitgadīgs jauns mākslinieks? Kādas bija lielākās cīņas, ko izcīnīji?

Man sanāca diezgan vienkārši. Rīgā paveicās, ka mani, pilnīgi jaunu čali, pielika kā palīgrežisoru pie Borisa Frumina, varēju strādāt pie smagas, sarežģītas filmas. Man apkārt bija klimats, kas turēja perifērijā no esošās kultūras. Taisīju filmas arī Maskavas televīzijai. Saturiski sapratu, ka ir vēl kur augt, bet es sāku strādāt ar jaunajiem aktieriem un veidot savu izpratni par aktierspēli. Un par to mani arī slavēja. To es sapratu jau institūtā, ka māku strādāt ar aktieriem. Man visās filmās izaicinājums bija radīt citādu aktierspēli – dabisku, organisku, patiesu, ar foršu ironiju. Man bija diezgan slavena filma Mana ģimene, kurā spēlēja Uldis Dumpis un Helga Dancberga, starp citu, arī par pusaudžiem. Man teica – eu, šitā Latvijā neviens nespēlē! Maskavas televīzija sāka man pasūtīt darbus, jo saprata, ka mans darbs ar aktieriem viņiem ir O.K. Saturiski nē, bet profesionālajā piegājienā, es domāju, Rīgas kinostudijā biju diezgan separāts. Tālāk sāku darboties ar Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas kinoaktieru studiju, un tad jau viss aizgāja. Ja, beidzot institūtu, man teiktu, ka tā būs, es teiktu, ka tās ir aplamības un alošanās, bet laikam biju pieķēries pie pareizā baļķīša, un aktiermeistarība kļuva par manu lietu. Tā mani nesa uz priekšu pa straumi.

Rīgas kinostudijā ir bijuši ļoti dažādi periodi. Tad, kad sāku tur strādāt vēl pirms institūta, bija ļoti jauki laiki – ārkārtīgi liberāli un radoši. Tapa Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli un Es visu atceros, Ričard!. Protams, hronikas sektors, kurā mani arī pieņēma kā savējo. Tad, kad es atnācu pēc institūta, jau bija stagnējošais Brežņeva laiks. Rīgas kinostudijā vienmēr ir bijusi spriega atmosfēra – dažādas gaumes, dažādi piemērošanās līdzekļi. Tu nevari muļķim pasūtīt taisīt kaut kādu ideoloģisku idiotismu, viņš to nevarēs. Bija jāpasūta profesionālim. Ja pasūti profesionālim, viņš vairāk vai mazāk godprātīgi tomēr nedarīs to, ko viņam klaji liek darīt. Tajā pašā laikā kinostudija pieradināja pie kapitālisma. Kad nebija darba – nemaksāja. Bija jārūpējas, lai būtu pieprasīts, reitingā. Bet kino – tie jau tagad liekas aizgājuši laiki, pirms plūdiem…

Par to droši vien, gaidot tramvaju pieturā, varētu burkšķēt arī Andra Keiša Jāņonkuls. Kā tev ienāca prātā uzpotēt Džoisa tekstiem padzīvojuša latviešu vīra apziņas plūsmu?

Uztaisīju ar Mariju Bērziņu Molliju (monoizrāde Nacionālajā teātrī Mollija saka jā! – U. A.). Daudz ņēmāmies ar apziņas plūsmu. Es domāju, ka atradu pareizo variantu. Ne jau pieturzīmju un lielo burtu trūkums Džoisam ir vienīgais noteicošais. Domas lēkā, mainās, kaut kādas asociācijas iespaido, tās pārtrūkst – tas ir psiholoģiskais ceļš, ko literatūrā ir maz mēģināts attēlot. Kad uztaisījām ar Mariju izrādi, sapratu, ka šitā var darīt. Mēs paši arī tā plūstam savās domās, tikai nekad nepiefiksējam, plūdums neiegūst formu. Kad uz kādu cilvēku skaties pa gabalu un sāc domāt, ko viņš domā, ja tu viņu labi vēro, tad jau vari kaut ko rekonstruēt. Tā ir aktiermeistarības problēma – vajag ļoti uzmanīgi vērot cilvēku, un tad tu sapratīsi, kas ar viņu notiek. No tā vienmēr var paņemt mikrodramaturģiju.

Džoisa romāna Mākslinieka portrets jaunībā beigās Stefans Dedals 26. aprīlī piefiksējis: "Māte kārto manas tikko pirktās lietotās drēbes. Viņa saka, ka lūdzoties, lai es savā dzīvē, prom no mājām un draugiem, saprastu, ko nozīmē sirds un ko tā jūt." Kāda, tavuprāt, aktiermākslā ir sakarība starp jūtošu sirdi un kailu tehniku? Vai pasekls, egocentrisks cilvēks, kuru pārāk neinteresē, ko jūt citas sirdis, var būt labs aktieris, vispār mākslinieks?

Domāju, ka ne. Starp citu, man gandrīz gatava ir ļoti dīvaina dokumentālā filma Hekabes jautājums. Tā ir par līdzjūtību kā parādību. Viena novele ir par Ilonu Balodi un Ūdrīti, kā Ilona viņu kopj pēc avārijas. Otra – par sievieti no Vācijas, kura atbrauca uz Latviju un vairākus gadus strādāja ar Rīgas prostitūtām. Vēl viena novele ir par Danu Kalniņu-Zaķi, kura strādā Stradiņa slimnīcas paliatīvajā aprūpē. Ir novele arī par aktieriem. Paņēmu Kasparu Zvīguli un Daigu Kažociņu, kuri izstāsta, kā viņi strādājuši pie Sarunas kaimiņistabās pēc Dostojevska Nozieguma un soda. Velku paralēles starp aktiera darbu kā profesiju un līdzjūtību. Tas ir tas, ko tu prasi. Zvīgulis apgalvo, ja cilvēks nav līdzjūtīgs, viņš nevar spēlēt. Viņš saka tā – es nevis pats priekš sevi radu līdzjūtību, bet gribu, lai publika zālē pret manu varoni izjustu līdzjūtību. Tā ir provokācijas problēma. Zvīgulis saka – es pats uz šo cilvēku varu skatīties ļoti racionāli un vēsi, bet man ir jāmāk radīt līdzjūtību skatītājos. Un tad mēs izmantojam Šekspīra jautājumu – "kas viņam Hekabe, un kas viņš tai". Tā nav sentimentāla sirds līdzjūtības problēma, tas ir tāds darbs. Piemēram, tajā skatā, kur Znotiņš sāk tēlot tēvu, aina turas uz tā, ka viņš satiek čali, kurš ne pārāk grib interesēties par savu tēvu, jo viņš ir dzērājs. Kasparā pēkšņi rodas sašutums pret jauno aktieri, kurš tādā veidā izsakās par viņa vai vecākas paaudzes nodzērušos tēvu – alkoholiķi, neveiksminieku, lūzeri, kāds bija arī Džoisa tēvs. Viņš cīnās, lai tajā jefiņā radītu mazliet pat aizvainojumu un pēc tam – līdzjūtību. Kaspars rāda, kāds tas tēvs ir, lai dēls viņu pieņem. Tajā slēpjas viss aktiermeistarības fenomens – viņš nedrīkst izpušķot – lai tas otrs iemīl (eksaltēti pārspīlētā intonācijā – U. A.). Viņš rāda, kāds es esmu, ar visiem trūkumiem. Tā ir ļoti skaista un grūta epizode. Znotiņš spēlē pavecu onkuli, kurš saprot, ka viņš ir norakstīts – vai viņš dzīvo vai nedzīvo, visiem ir pie kājas. Tēvu vada reizē divas emocijas – kā tu, mazais dirsiens, nesaproti! Un – pažēlojiet mani! Tur ir divi milimetri līdz asarām.

Dublinieši Miera ielā
JRT Lielajā zālē 12., 13., 14.X plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja