Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Dot iespēju ģerbonim runāt. Intervija ar mākslas zinātnieci Ramonu Umbliju

Mākslas zinātniece Ramona Umblija stāsta, kāpēc mūsu laikabiedri šodienas Latvijā veido savu dzimtu ģerboņus un ko mums nozīmē Eiropā jau 800 gadu senais, bet Latvijā joprojām jaunais fenomens.

Ģerbonis ir morālo vērtību simbols – tik kodolīgi ģerboņu jēgu raksturo mākslas zinātniece Ramona Umblija. Viņa ir veidojusi pagājušā gada nogalē iznākušā fundamentālā izdevuma Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā 2000–2020 koncepciju un saturu. Autoru kolektīva radītajā izdevumā ir divi sējumi. Pirmajā grāmatā Dzimtu ģerboņi pirmo reizi Latvijas heraldikas vēsturē apkopoti 97 dzimtu un septiņu reliģisko personu ģerboņu apraksti un to attēli heraldiskajās krāsās, kā arī heraldikas terminu vārdnīca, tādējādi ir radīta iespēja plašākai sabiedrībai iepazīt heraldiskās valodas un tās gramatikas savdabību. Šie apraksti tulkoti arī angļu valodā.

Savukārt izdevuma otrā grāmata Dzimta un ģerbonis metas iekšā pašā dzīvē. Pirmajā grāmatā noteicošais ir attēls, kas runā caur vizuāliem tēliem, otrajā noteicošais ir stāsts, kurā runā teksts un valoda, bet attēls ir tikai papildinājums. Dzimtu pārstāvju izstāstītie 60 īsie stāsti atklāj saknes, no kurām prāta konstrukcijas auglis – ģerbonis – izaudzis. Tā ir reālā dzīve, kuru caurvijis lepnums un skaudras sāpes, savstarpēja cieņa, mīlestība, smiekli un zaudējumi un vienlaikus – mērķtiecība, cieša apņēmība būt kaut kam vairāk, nekā esi. "To varētu dēvēt par sirds ceļu, ko nogājis ikviens, kurš uzticējis dziļi personisko darīt pieejamu publiski," saka Ramona Umblija. 

Valsts heraldikas komisijā, kas apstiprina Latvijā tapušos ģerboņus, Ramona Umblija strādā jau 32 gadus – kopš komisijas izveidošanas. Viņa uzsver: "Ģerboņu vēsture Eiropā ir vairāk nekā 800 gadu ilga, taču Latvijā dzimtu ģerboņu veidošanās ir XXI gadsimta fenomens, jo sākas ar 2000. gadu. Mūsu izdevums ir unikāls, jo aizraujošais process, kas pašlaik risinās Latvijā, ir nevis dzimtu ģerboņu atdzimšana, bet piedzimšana uz senu tradīciju bāzes."

Kāpēc ir vajadzīgas šādas grāmatas?

Izdevuma mērķis bija iegrāmatot Valsts heraldikas komisijas apstiprinātos dzimtu ģerboņus, gan popularizējot pašus ģerboņus, gan parādot ģimenes saišu stiprināšanas simbolus un to svarīgumu. Interesanti, ka Latvijā dzimtu ģerboņi sāka rasties tikai XXI gadsimtā – 800 gadu vēlāk nekā citur Eiropā. Lai atspoguļotu šo parādību, tika nolemts veidot izdevumu un attēlot tajā visus jau apstiprinātos ģerboņus.

Otrs uzdevums bija kliedēt sabiedrības pieņēmumus, ka dzimtu ģerboņi pieder tikai aristokrātijai, t. s. zilajām asinīm. Jau kopš XII gadsimta, kad bruņniecības laikā radās arī ģerboņi, paralēli bruņniecībai un reliģiskajām personām tika veidoti arī civilie ģerboņi dažādām amatnieku brālībām un amatniekiem – no paša sākuma ģerboņi bija visdažādāko sociālo slāņu pārstāvjiem, arī pilsoniskajai kārtai.

Kāpēc tad, kad Latvijas teritorijā (tolaik – Livonijā) ģerboņi jau pastāvēja, tādu nebija latviešiem? Uz šo jautājumu izdevumā atbild mākslas vēsturnieks, heraldikas speciālists Imants Lancmanis un filosofijas zinātņu doktore Daina Teters. Latvijas teritorijā gadsimtiem pastāvēja dzimtbūšana: dzimtcilvēki un dzimtkungi. Tie, kuriem piederēja ģerboņi, bija svešie: vācu baroni, Krievijas impērijas valsts pārvaldes sistēmā – Krievijas muižniecība. Ir viens izņēmums – kuršu ķoniņi, kuri tika pasludināti par brīvcilvēkiem. Viņiem ir bijuši savi ģerboņi, taču ļoti īpatnā veidā – tie vairāk bija saimei vai ciemam, un tos izmantoja daudzi.

Mūsu izdevumā to interesanti ir aprakstījuši Peniķi, kuri ir kuršu ķoniņu dzimtas turpinātāji. Lai arī pasaulei pastāstītu par procesu, kas notiek mūsu zinātniskajā, teorētiskajā un praktiskajā heraldikā, tika nolemts, ka nozīmīgākie teksti tiks tulkoti angļu valodā.

Valsts heraldikas komisijā savus ģerboņus apstiprinājušas arī septiņas reliģiskās personas. Sešas personas ir saistītas ar Romas katoļu baznīcas tradīcijām, viens ir evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga ģerbonis. Šie ģerboņi ir īpaši, vizuāli atšķirīgi no dzimtu ģerboņiem. Informācija par tiem un paši ģerboņi ir ievietoti atsevišķā nodaļā.

Cik dzimtu ģerboņu Latvijā vispār ir?

Dzimtu ģerboņu veidošanās pēdējos gados ir ļoti aktīva. Kad sākām darbu, bija ap septiņdesmit dzimtu ģerboņu, bet grāmatā ir ievietoti jau 104 ģerboņi. Kopš novilkām sarkano līniju materiālu iesniegšanai, kādi desmit ģerboņi, kuru šajā grāmatā nav, ir nākuši klāt.

Daudziem ģerbonis joprojām šķiet vien krāšņas vēsturiskas bildītes.

Tā tikai liekas, ka galvenais ir skaistais, krāšņais attēls, kurā atļautajā krāsu gammā (tās ir sarkans, zaļš, zils, melns, purpurs, kā arī divi metāli – zelts un sudrabs) bieži attēlota saule vairogos, lauvas, brieži vai citi dzīvnieki, dažādi augi un citas figūras. Būtībā galvenais ir ģerboņa heraldiskais apraksts jeb blazonējums. Šis apzīmējums nāk no vācu un franču valodas, kurā "blazonēt" nozīmē "pūst". Senlaiku bruņinieku turnīros vispirms tika iepūsts taurē, un īpaša amatpersona – herolds – ziņoja publikai, kas ir šie bruņinieki, tulkoja īpašo zīmju un simbolu nozīmi, aprakstīja katra bruņinieka ģerboni. Vēstījumu saprata tikai tie, kuri zināja šo valodu. Mūsu izdevumā pirmoreiz Latvijas heraldikas vēsturē šie heraldiskie apraksti ir tulkoti arī angļu valodā.

Kāpēc galvenais ir tieši heraldiskais apraksts?

Bruņiniekam bija ar ģerboni rotāts vairogs – aizsardzības līdzeklis, kas kļūst arī par aizsargzīmi. Fizisko vairogu līdz ar ģerboni jebkurā brīdī varēja iznīcināt. To varēja sašķelt ar zobenu vai sadedzināt. Lai ģerboni varētu atjaunot, bija vajadzīgs tā apraksts. Tāpēc zinātniskajā (teorētiskajā) heraldikā vienmēr primārais ir heraldiskais apraksts. Tam ir sava gramatika un terminoloģija, kas Latvijā heraldikas komisijā tika izstrādāta, sākot ar atmodas laiku un deviņdesmitajos gados. Pirms tam Latvijā oficiāli apstiprināta heraldikas terminoloģija neeksistēja. Izdevuma pirmā grāmata ir sava veida dzimtu ģerboņu katalogs, kurā atbilstoši heraldikas kā zinātnes nosacījumiem ir strukturēti dzimtu ģerboņi, kas apstiprināti līdz 2020. gada jūnijam.

Grāmatai topot, heraldisko aprakstu tulkojumus uzņēmās veikt profesors Armands Vijups. Tas prasīja gadu. Tie ir it kā īsi teksti, taču tos nevar vienkārši pārlikt no latviešu valodas angliski, jo tie saistās ar angļu un franču valodas arhaiskajām formām. Pat ģerboņu turētājiem nereti radās jautājumi par heraldisko aprakstu specifisko terminu valodu. Tāpēc nolēmām pirmās grāmatas beigās ievietot īsu heraldisko terminu vārdnīcu. Arī tā Latvijā ir izdota pirmoreiz.

Aizraujoša lasāmviela šķiet tieši izdevuma otrā grāmata ar īstiem, dzīviem dzimtu pārstāvju, to vidū sabiedrībā pazīstamu cilvēku, stāstiem un vēsturiskām fotogrāfijām no ģimenes arhīva.

Ilgus gadus strādājot heraldikas komisijā un sastopoties ar cilvēkiem, kuri vēlas izveidot dzimtas ģerboni, parasti jautājam, kāpēc viņi izvēlējušies konkrētos simbolus. Tad viņi nedaudz pastāsta par dzimtas vēsturi, tradīcijām un arodiem. Garāks stāsts izpaliek. Man radās doma, ka līdzās pirmajā grāmatā atspoguļotajai zinātniskajai heraldikai būtu svarīgi dot iespēju ģerbonim runāt. Citādi ir tikai attēls, kas klusē. Otrajā grāmatā dzimtu pārstāvji stāsta, kāpēc dzimtai ir bijusi nepieciešamība veidot tieši šādu ģerboni un kas tajā ir būtisks.

Bija arī cilvēki, kas nāca, vēl īsti nezinot, ko attēlot dzimtas ģerbonī. Viņiem ieteicām pamatu meklēt dzimtas vēsturē. Tajā atklāsies daudz kas tāds, kas varētu kļūt par zīmēm vai simboliem ģerbonī. Otro izdevuma grāmatu nosaucām Dzimta un ģerbonis, bet es šo grāmatu gribētu dēvēt par dvēseļu revīziju.

Ne jau domājot par dvēseļu revīziju jeb cara laiku tautas skaitīšanu?

Diezgan daudzi dzimtu pārstāvji stāstos par dzimtas vēsturi atsaucas uz dvēseļu revīziju. Dvēseļu revīzijas – būtībā tautas skaitīšana, lai varētu ievākt nodokļus, – Latvijas teritorijā tika veiktas sešas reizes, Krievijas impērijā – pat desmit reižu. Es šo jēdzienu lietoju daudz plašākā nozīmē, jo dzimtu vēstījumi pastāsta, ka ceļš līdz ģerbonim nepavisam nav bijis īss. Pētīta vēsture, daudz būts arhīvos. Vairākas dzimtas ir pašas izdevušas savas grāmatas – hronikas piecu, sešu un vairāk paaudžu garumā.

Dzimtas pētniecība attiecas uz vēsturi, bet cilvēks, kurš pasūta ģerboni, dzīvo šodien. Viņam ir radi, dzimtas locekļi vairākās paaudzēs, un viņiem nākas savā starpā vienoties par to, kas ir vērtīgākais, svarīgākais. Kādas ir svarīgākās tradīcijas, kas ģerbonī parādītos. Kādas ir viņu ētiskās un morālās vērtības. Lūk, to es gribētu saukt par dvēseļu revīziju.

Kā vienoties, ja daudzas dzimtas un ģimenes ir izkliedētas plašajā pasaulē?

Vieni dzīvo Latvijā, citi Īrijā, Lielbritānijā, ASV, Krievijā un citur. Viņi dzīvo dažādās kultūrtelpās, bet viņiem savā starpā ir jāsazinās un jāizlemj, kas ir vienojošais. Šis ir tas burvīgais stāsts, kura rezultātā nonāk pie atsevišķiem, pavisam nedaudziem simboliem. Tā ir kopīgo vērtību, tradīciju un darbošanās principu atrašana un spēja izvērtēt, kas no vēsturiskā mantojuma būtu paņemams līdzi un nododams nākotnei.

Ko vēstī fotomateriāli?

Līdzās tekstuālajiem stāstiem ir gan vēsturiskas fotogrāfijas no ģimeņu fotoalbumiem, gan fotosesijas, kuras no 2019. gada līdz 2020. gada martam fiksējušas ģimeni vai dzimtu konkrētā brīdī. Tas ir būtiski, jo paies gadi desmit un arī šis foto iekļausies dzimtas albumā. Bieži ir redzami kāzu foto, kas vizualizē gan konkrētā laikmeta modi, gan sociālo aspektu, gan konkrētās dzimtas gājumu cauri desmitgadēm. Interesanti ir dažādu sadzīvisku brīžu, piemēram, lauku darbu dažādos gadalaikos un novados, pirmo uzņēmējdarbības veidu fiksējumi Rīgā vai kādā citā Latvijas pilsētā. Šie attēli ir kā atgādinājums dzimtas nākamajām paaudzēm – darbs ir veids, kādā iegūti naudas līdzekļi attīstībai.

Kuras tad ir galvenās, visbiežāk godātās vērtības?

Galvenā vērtība ir izglītība. Diezgan daudzos tekstos lasām: mana vecvecmāmiņa skolā nav gājusi, jo viņai bija jāiet kalpot muižā, lai palīdzētu saviem vecākajiem brāļiem vai māsām. Kad viņai radās pašai savi bērni, viņa uzskatīja, ka galvenais ir dot viņiem izglītību. Tikai izglītības, zināšanu uzkrāšanas rezultātā tiek iegūtas iemaņas, kas palīdz iegūt arodu, ar kuru vari pabarot, apgādāt ģimeni un kurš ļauj veidot dzīvi atbilstoši saviem morāles un ētikas kritērijiem. Tieši zināšanas ir tās, kas veido savstarpējās attiecības. Tā ir vienotība, empātija, gribēšana un varēšana vienmēr, lai cik grūtos un sarežģītos laikos, atrast iespēju palīdzēt savējiem.

Daudzi likteņstāsti ir līdzīgi. Tie gājuši cauri dzimtļaužu attiecībām, Pirmajam un Otrajam pasaules karam, izsūtījumiem, bēgļu gaitām. Stāstos atklājas, cik liela nozīme šajos sarežģītajos, fiziski un psiholoģiski grūtajos brīžos ir bijusi dzimtai, radniecīgām asinīm.

Kas vērtību skalā seko izglītībai?

Dzimtās tēva mājas, orientēšanās uz vietu – no kurienes es nāku. Līdz ar Latvijas neatkarību cilvēki atguva savus īpašumus. Dzimtu stāstos ir rakstīts arī par to, kas ar labi iekoptajām saimniecībām notika padomju laikos pēc Otrā pasaules kara. Atgūtie īpašumi tiek atjaunoti un ir vērtība, ar kuru lepojas. Tiek atjaunotas ne tikai dzimtās tēva mājas, bet arī vietējās baznīcas.

Tie, kas to dara, nav tikai ļoti bagāti cilvēki. Mūsu izdevums pierāda, ka daudzi lauku ļaudis, kuri mīl zemes darbus un prot prasmīgi saimniekot, vēlas kopt savu ģimenes dzīves telpu, savu dzimtu kā īpašu vērtību. Tā aug pašapziņa: es un mani bērni esam dzīvē kaut ko sasnieguši! Dzimtas ģerbonis ir pateicība, paklanīšanās priekštečiem un vēstījums pēcnācējiem, tam piemīt īpaša, vien savējiem saprotama noslēpumainības burvība.

Vai jums pašai arī ir dzimtas ģerbonis un apzināts dzimtas koks?

Nav, tāpat kā kurpniekam, kuram nav kurpju. Esmu dzimusi rīdziniece, bet pa tēva līniju mani raduraksti aiziet igauņos. Radiniece, kas bija zinošākā, viena pati dzīvoja tālos laukos pie Igaunijas robežas. Reizēm vasarās ciemojos pie viņas mana tēva mājās Kalnājos. Klausījos stāstus par to, kā mans vecvectēvs vienā no kalna nogāzēm stādījis eglītes, lai pasargātu augļu dārzu no ziemeļu vējiem, un vienlaikus acīm skatīju staltu, tumši ēnainu egļu audzi. Tā jau no bērnības mācījos ieraudzīt, ko nozīmē laiks... Mana māsīca no dzīves aizgāja ātrāk, nekā paspēju visu pierakstīt. Tā nu tas viss dzīvo tikai nostāstos.

Kas jūs motivēja jau 1988. gadā, kad vēl dzīvojām brūkošajā Padomju Savienībā, mesties iekšā jaunizveidotajā Heraldikas komisijā?

Unikāli ir tas, ka Valsts heraldikas komisiju apstiprināja Latvijas PSR Augstākā padome 1988. gadā. 

Atmodas procesu gaitā atdzima nepieciešamība pēc pilsētu un valsts vēsturiskā ģerboņa atjaunošanas. Latvijas laikā daudzām pilsētām bija ģerbonis, kuru tās gribēja atjaunot, bet nebija nevienas institūcijas, kas varētu ar to nodarboties. Tad Džemma Skulme Mākslinieku savienības vārdā rakstīja vēstuli LPSR Augstākās padomes prezidijam, ka ir vajadzīga institūcija, kas nodarbotos ar vēsturisko ģerboņu atjaunošanu.

Mani uzaicināja ekspertu komisijā kā mākslas vēsturnieci. No pirmās komandas tagad esam palikuši divatā ar heraldikas komisijas priekšsēdētāju Laimoni Šēnbergu. No pirmās dienas līdz 2018. gadam komisijā strādāja arī Imants Lancmanis.

Rīgas pilī esmu kopš 2007. gada, kad tika pieņemts Likums par ģerboņiem. Līdz tam strādājām kā brīvprātīgie, bet kopš 2007. gada eksperti saņem atlīdzību. Esam vienīgā pastāvīgā komisija Valsts prezidenta kancelejas ietvaros, kuras dibināšanu un kompetenci nosaka īpašs likums. Komisija neatkarīgi no prezidenta un politiķiem pieņem lēmumus. Kopš 2007. gada esmu komisijas priekšsēdētāja vietniece administratīvajos jautājumos un vienīgā štata darbiniece. Komisijā darbojas deviņi eksperti, to vidū arī jurists. Komisijas sēdes notiek reizi mēnesī (tagad – tiešsaistē), taču starplaikā, izmantojot digitālos saziņas līdzekļus, sniedzam konsultācijas, risinām mākslinieciskus un juridiska satura jautājumus.

Darba loks ir diezgan plašs, jo heraldikas komisija nodarbojas ne tikai ar ģerboņu apstiprināšanu. Atbilstoši likumam vērtējam arī pašvaldību un valsts institūciju apbalvojumus. Mūsu kompetencē ir arī jautājumi, kas ir saistīti ar otru valsts simbolu – karogu. Diezgan ilgi strādājām, lai tiktu papildināts likums par valsts karogu, jo ļaudis sūdzējās par "viltotiem" karogiem, tādiem, kuru krāsa neatbilst likumā noteiktajai – karmīnsarkanajai. Ja šo toni aizvieto vai tas vides apstākļu dēļ iegūst sarkanu nokrāsu, karogs kļūst līdzīgs Austrijas karogam.

Latvijā karoga audums netiek ražots, to iepērk ārzemēs, galvenokārt Ķīnā. Ja audums ir ļoti plāns un caurspīdīgs, karmīnsarkanais tonis iegūst pilnīgi citu nokrāsu. Tagad tiesību akti nosaka ne tikai Latvijas valsts karoga auduma krāsu toņu kodus, bet arī izmantojamā auduma materiālu, biezumu, virsmas blīvumu, krāsnoturību, aušanas tehnoloģiju.

Kādi bija lielākie pārsteigumi ģerboņu grāmatu tapšanas gaitā – gan zinātniskie, gan cilvēciskie?

Lai gan man Mākslas akadēmijas diplomā ir ierakstīts, ka esmu mākslas zinātniece, es neesmu zinātnieka tipa cilvēks. Man patīk mākslas stāsti. Esmu mākslas stāstniece. Mani vairāk interesē ne tikai – kas, bet kāpēc ir noticis. Mani interesē cilvēks.

Galvenie pārsteigumi bija emocionāli psiholoģiski. Es, svešs cilvēks, tikos ar dzimtas pārstāvjiem un vēlējos dzirdēt atklātus, dzīvus stāstus. Biju pārsteigta, ka cilvēki man ārkārtīgi uzticējās. Reizēm šie stāsti bija dramatiski un pat traģiski. Reizēm tie turpinājās vairākas stundas. Noklausījusies braucu pie jūras un ilgi staigāju, lai emocionāli distancētos un pēc tam saprastu, kā dzirdēto padarīt lasāmu.

Varbūt vajadzēja lūgt, lai paši uzraksta?

Daudzi jau uzrakstīja, bet nereti tās bija tādas kā tēzes, biklums un šaubas par uzrakstītā derīgumu... Būtību nācās pamazām lobīt ārā. Cilvēks atveras pakāpeniski. Šeit ir pārstāvēti arī vairāki citlatvieši (Dainas Teters termins) – krievi, poļi un citi –, kuriem ir savas nacionālās heraldikas tradīcijas. Poļiem tās ir ļoti specifiskas. Uzzināju daudz ko jaunu. Ļoti interesants stāsts grāmatā nonācis pastarpināti ar arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Viņa māsīca, kura veidojusi šīs dzimtas stāstu, raksta, ka tas ir vēstījums par Latvijā ienākušo poļu kopienu vispār. Citlatviešu stāsti atklāj, kādi ir bijuši viņu likteņi un kā tie saistījušies ar Latviju.

Ļoti interesants aspekts, ar kuru biju sastapusies jau agrāk: ir tādas ģimenes, kuras nav veidojušas vēsturisko dzimtas koku, bet pasludina sevi par nulles līmeni – mēs esam sākums un veidojam ģerboni kā dāvinājumu saviem bērniem un mazmazbērniem, tādējādi dodot viņiem savas vērtības. Tas ir skats uz nākotni. Viņi apzinās pašu sasniegto un to, ko novēl īstenot nākamajām paaudzēm.

Ko savs ģerbonis nozīmē šodienas cilvēkam?

Zināmā mērā tā ir sargzīme ģimenei. Būtiski, ka tieši tagad, kad Latvijā sākas lielās diskusijas par to, kas ir ģimene, mūsu izdevums apstiprina klasiskas ģimenes vērtības, kuras ir mūsu valsts pamats. Tas bija viens no šo grāmatu uzdevumiem. Saņemot izdevumu, Imants Lancmanis to nosauca par absolūtu ūnikumu, jo ne frančiem, ne angļiem, ne vāciešiem, kuriem ir simtiem tūkstošu dzimtu ģerboņu, nav tik ekskluzīva izdevuma, kurā būtu dzimtu ģerboņu attēlu katalogs kopā ar dzimtu stāstiem. Tāda precedenta nav. Sākot veidot šo izdevumu, nezināju, kā tas beigsies. Tikšanās ar cilvēkiem un viņu stāsti ļoti daudz pateica priekšā.

Iepazīstiniet ar, jūsuprāt, visinteresantāko stāstu!

Katrs ir interesants. Piemēram, Blažēvicu dzimtas ģerbonī redzam palēkušos zelta zirgu. Vairoga centrā ir redzams saslējies zirgs, virs tā – divas pūces. Pamatojums: "Tēvs un vectēvs Vladislavs Blažēvics bija zirgu vārdotājs. Savukārt mamma un vecmamma Marija Blažēvica visu mūžu īpaši rūpējusies par bērnu un mazbērnu izglītību. Ģimene visos laikos bijusi ļoti ticīga. Vladislavs un Marija ar bērniem katru svētdienu brauca uz baznīcu. Vladislava dēliem spilgti palicis atmiņā kāds notikums, kas raksturo tēva īpašo aizrautību un prasmi apieties ar zirgiem. Reiz braucot no baznīcas, pajūgi, kas garā rindā devušies mājup, apstājušies. Neviens nekust no vietas un neviens nesaprot, kāpēc tā. Pēc kāda laikā priekšējos ratos sēdošie saukuši pēc Vladislava: viņš esot nepieciešams. Vladislavs devies uz pajūgu rindas priekšgalu, kur, izrādās, viens no zirgiem nokritis zemē un nekustas. Vladislavs noliecies pie dzīvnieka, vairākkārt noglaudījis tam galvu, kaut ko pačukstējis ausī, tad iebēris zirgam mutē nedaudz sāls. Mazbērni atceras, ka vectēvam kabatā vienmēr bijusi sāls. Dzīvnieks uzslējies kājās. Pajūgi ceļu turpinājuši. Svarīgi pieminēt: Vladislavs nekad nav ņēmis samaksu par palīdzēšanu zirgiem. Vārdus, ko čukstēja zirgiem, tēvs iemācījis arī saviem dēliem." 

Vairogi, ķiveres, brieži, vilki ir tipiski, bieži izmantoti simboli, bet kā ģerbonī ir nonākušas pogas?

Tas pieder Bogdanu dzimtai. Ģerboņa vairoga zaļajā laukā ir attēlots augšupvērsts sudraba pakavs un zelta galvā trīs melnas pogas. Dzimtas pārstāvis par to stāsta: "Zaļā krāsa un pakavs norāda uz mana tēva radu turīgumu: gan nodarbošanos ar zirgu audzēšanu, gan senču saistību ar zemkopību. No mammas puses senči divās paaudzēs bijuši mežsargi. Zelta krāsa atgādina par labības vērtību. Devīze ar melnu uz sudraba lentes – Familia, opus, honestas (Ģimene, darbs, godīgums). Tēva tēvu, kurš bijis skroderis, no drošas nāves izglāba arods. Koncentrācijas nometnē tas palīdzēja izdzīvot, jo virsniekiem tika darināti uzvalki un viņu sievām šūtas kleitas. Līdz ar to mazāk nācās strādāt smagajos darbos. Pogas vairogā – piemiņa vectēvam. Stāsti par senčiem ir sava veida laika mašīna. Tie mums dāvā gan atmiņas, gan sapņus."

Interesants ir arī stāsts par to, kā radies Bogdanu dzimtas uzvārds. Ciltsmātei, vecvecmāmiņai, bijis jāstrādā muižā, kur, kā tolaik mēdza būt, gadījies bērns. Kristībās, konstatējot, ka nav ne tēva, ne vārda, mācītājs noteicis – bog dal (Dievs deva), un no tā vēlāk izveidojies Bogdanu uzvārds. Bogdani savu dzimtu ir pētījuši ilgi un pamatīgi: izdotas divas dzimtas grāmatas, katra vairāk nekā 150 lappušu biezumā – viena par mammas dzimtu, otra par tēva dzimtas senčiem. Tajās ir apkopoti katra radinieka dzīves fakti no dzimšanas līdz miršanai, spilgtākie stāsti un neaizmirstamākās atmiņas. Fotogrāfijās ir iemūžinātas gan senču mājas, gan kapavietas, lai informācija saglabātos. Bogdanu ciltskokā iekļauti 463 radinieki – 195 no mātes puses un 268 no tēva puses. Mārtiņa Bogdana dzimtas salidojumā 2016. gadā sapulcējās 153 radinieki. Kad pētnieciskais darbs Dzimtas grāmatas un ciltskoks tuvojies nobeigumam, radusies arī ideja par dzimtas ģerboni.

Lakonisku, ģeometrisku ģerboni – kā dimantu – izvēlējies ilggadējais LTV Panorāmas žurnālists Jānis Dimants, kurš savulaik ļoti daudz un interesanti vēstīja par lauku dzīvi. 2019. gada rudenī Jānis un Veronika Dimanti svinēja savas kopdzīves 60 gadu jeb dimanta jubileju. Šis fakts, kā arī vēlme godāt senčus, atcerēties vēsturi un kopīgās vērtības viņus pamudinājis radīt dzimtas identitātes zīmi – ģerboni. Protams, tas ir dimants. Kuplās dzimtas fotosesija notika Jāņa un Veronikas Dimantu dimanta kāzās viņu mājās ar nosaukumu Dimanti. Ģerbonis tika izgatavots lielizmērā un piestiprināts pie mājas fasādes kā izgaismota vitrāža.

Žurnālista meita Džineta Dimanta raksta, ka ik gadu Jāņos dzimtas mājās pulcējas kupls līgotāju pulks. "Jau vairāk nekā desmit gadu daži sportiskāk noskaņotie dzimtas entuziasti skrien uz Jāņa Pliekšāna – Raiņa dzimto māju Tadenavā, lai aiznestu Jāņu sveicienus no Dimantiem. Daugavu šķērsojam, izmantojot netālu esošo pārceltuvi. Skrējiena garums – 22 kilometri."

Latvijas eksprezidentes Vairas VīķesFreibergas un kādreizējā premjera Māra Gaiļa ģerboņi un stāsti ir īpaša izdevuma rota?

Tikai prezidentiem ir tiesības izmantot figūras, kuras ir arī valsts ģerbonī. Tāpēc Vairas Vīķes-Freibergas ģerbonī izmantots gan lauva, gan grifs. Vaira Vīķe-Freiberga par savas dzimtas (pa tēva līniju) ģerboni raksta: "Savu gaitu dzimtas ģerbonis uzsāka 2009. gadā, pāris gadu pēc tam, kad bija beidzies mans Valsts prezidentes astoņu gadu darbs. Ģerbonis tapis sadarbībā ar profesionāļiem Ilzi Lībieti un Juri Ivanovu, kuri jau gadu desmitiem darinājuši lielu daļu no Latvijas pašvaldību un arī dzimtu ģerboņiem. Ģerbonī apvienoti simboli, kas balstās uz svarīgām manas dzīves norisēm. Vārdiski tas formulēts devīzē Labor, amor, veritas – darbs, mīlestība, patiesība. Šo savas dzimtas identitātes zīmi izmantoju ar prieku, gandarījumu un lepnumu gan vizītkartēs, gan apsveikumos, gan ex libris."

 Liecība par kādreizējo amatu atspoguļota arī Māra Gaiļa ģerbonī, kura devīze ir Un mente et corde – ar prātu un sirdi. Viņš par to vēstījis lakoniski un konkrēti: "Vairogu rotā t. s. kantons Latvijas valsts karoga krāsās – norāde, ka esmu bijis Latvijas Ministru prezidents. Savukārt pāļa mezglā sasietā virve, kas veido Andreja krustu, simbolizē mīlestību pret jūru un burāšanu. Gailis kā vainagojums ģerbonim norāda uz uzvārdu." Šie ir stāstošie ģerboņi: Gaiļu dzimtai attēlots gailis, Bebru dzimtai – bebri. Izdevuma iniciatora mecenāta Valērija Belokoņa ģerbonī ir redzams sudraba zirgs ar sauli.

Vai, aplūkojot ģerboņus, varam arī tos "iztulkot", izskaitļot būtisko?

Daļēji jā. Piemēram, Grēviņu dzimtā ir pieci rakstītāji, tāpēc ģerbonī ir redzamas piecas spalvas. Uz to norāda arī poētiskā devīze: "No manis uz tevi pa sapņiem ik nakti zelta brieži staigā." Citas dzimtas ģerbonī Māras krusts norāda uz mātes latvisko izcelsmi, savukārt pusmēness ar astoņstaru zvaigzni – uz tēva azerbaidžāņu saknēm. Vienā ģerbonī attēlots pat latvānis, jo dzimta būs tikpat neiznīcināma!

Mūziķu Sējānu ģerbonī par viņu nodarbošanos vēstī kokle. Ļoti svarīgas ir arī četras ģerbonī redzamās zemenes, jo tie ir četri brāļi: Andris, Leons, Juris un Jānis. Sējānu dzimta ir jūrmalnieki četrās paaudzēs, un zemeņu lauki tikuši iekopti, nolīžot Mellužos mežu. Lai uzsvērtu to, ka visi četri brāļi ir vienlīdzīgi, visas četras zemenes novietotas blakus, vienā līnijā, nevis kādā citā kompozīcijā. Īpaša Sējānu dzimtas Jāņu svinēšanas tradīcija joprojām ir lāpu gājiens uz jūru un ugunskrusta palaišana jūrā – krusteniski salikti dēļi un vidū aizdegta svece.

Dzīvojam laikā, kad dzīvesveids un vērtības atkal tiek pārvērtētas, apšaubītas un mainās. Globalizācija ietekmē arī ģimenes un dzimtenes jēdzienu.

Pievērs uzmanību – ko redzam Ozoliņu dzimtas fotogrāfijā? Meita, kas dzīvo Īrijā, ir apprecējusies ar afroamerikāni, un Ozoliņu dzimtai pievienojas tumšas ādas krāsas pārstāvji. Šajā fotogrāfijā ļoti svarīga ir arī māja ar skanīgo nosaukumu – Džindžas. Ozoliņu dzimtas saiets notika Džindžu māju 110. jubilejā. Tā būvēta no sarkaniem ķieģeļiem, kurus vectēvs pircis no muižkunga. Šīs dzimtas devīze ir – Spēks zīlēs. Fotogrāfijā Justa Karlsona un viņa kundzes Danas Beldimanes īpašumā Rūmenes muižā pie sienas ir redzams Danas ģerbonis. Viņa nāk no rumāņu prinčiem.

Ir arī gadījumi, kad ģerbonis satuvina dzimtu vai kādu tās paaudzi, kaut arī ļaudis jau sen devušies uz dažādām debespusēm un gadu gaitā atsvešinājušies. Vienas dzimtas atzari bija gan Latvijā, gan Norvēģijā. Ģerbonis bija gados jauno pārstāvju iniciatīva, un jaunieši pirmoreiz satikās fotosesijā.

Ģimenes vērtība dzimtu stāstos tiek uzsvērta kā viena no būtiskākajām, kas cilvēkam liek apzināties savu "es" pārējo vidū – kā daļu no kaut kā lielāka, radnieciska, tuva un atbildīga. Šī ir viena no galvenajām grāmatas papildu vērtībām. Latvijā ir daudzas dzimtas, un ir svarīgi uzsvērt šo ģimeņu nozīmi valstiskā līmenī – to, ka tās ir mazas kopienas, kuras uztur atbildības, savstarpējas cieņas garu un – es gribētu teikt – arī klasiskas ģimenes vērtības. Jāpiebilst, ka ģerboņi tiek mantoti pa tēva līniju.

Nenoliedzami vēstures gaitā vērtību kritēriji mainās. Tā jau daudzkārt ir bijis visos laikos. Mēs galu galā dzīvojam diezgan izteikta liberālisma apstākļos, kur tiek pieļauta dažādu vērtību pastāvēšana – līdzās viņa patiesībai var pastāvēt mana patiesība. Pastāv dažādas patiesības un dažādi kritēriji. Personu grupām – dzimtām un ģimenēm – ir savas vērtības, un tās šīs vērtības uzturēs un cienīs. Tas būs atkarīgs no tā, kā šīs vērtības tiks nodotas tālāk no paaudzes paaudzē. Viens turpinās dzimtas klasiskās vērtības, savukārt cits būs pasaules cilvēks, un tā būs viņa identitāte. Tāpēc ir svarīgi ievērot toleranci – cienot citus, cienīt sevi.

Kad ģerbonis ir apstiprināts heraldikas komisijā, tas nonāk valsts aizsardzībā. Uzskatu, ka arī jēdzieni Satversme un Tautas fronte, kurai pateicoties notika atmoda un mēs nonācām pie atjaunotas Latvijas valsts, būtībā ir tādi paši valstiskuma simboli kā karogs, ģerbonis un himna un tie būtu pelnījuši aizsardzību. Politikas viendienīši šobrīd šos jēdzienus zaimo. Par valsts simbolu zaimošanu ir krimināla atbildība!

Kāpēc visas fotogrāfijas, arī pēdējos gados uzņemtās, ir melnbaltas?

To jautāja arī dzimtu pārstāvji: dažiem šķita, ka tas ir drūmi. Uzskatu, ka melnbaltais attēls atsijā visu lieko, krāsaini nebūtisko. Tas ir dokuments un tēls vienlaikus. Negribot iznācis, ka mūsu izdevums iemūžina situāciju, kad vēl varējām tikties kuplā pulkā. Lielās dzimtu fotosesijas varēja notikt līdz 2020. gada pirmajiem mēnešiem, kamēr Latvijā vēl nebija konstatēts Covid-19.

Visbeidzot – ko visvairāk vēlaties sagaidīt 2021. gadā?

Vispirmām kārtām es gaidu profesionāli un tālredzīgi izlemtu jautājumu par koncertzāli Rīgā. Vēl gaidu, kad atkal tiks atvērtas koncertzāles un teātri. Zinu, ka Dailes teātrī ir sagatavotas trīs brīnišķīgas izrādes: Smiļģis, izrāde pēc Regīnas Ezeras romāna Zemdegas motīviem un, kas mani interesē īpaši, – modernā kustību un scenogrāfijas izrāde Ļoti labas minūtes, kas balstīta uz vācu domātāja Valtera Benjamina Maskavas dienasgrāmatas materiāla. Gaidu šos teātra mākslas darbus, atcelto Latvijas Radio kora jubilejas koncertu un – tāpat kā visi – gaidu, kad beigsies šis kovidlaiks.  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja