Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Elza Leimane-Martinova: Vienīgā iespēja augt ir uz skatuves

Kustībām ir jāpiešķir saturs – saka Latvijas Nacionālā baleta māksliniece Elza Leimane-Martinova, kura dejoja titullomu Aleksandra Glazunova baleta Raimonda jauniestudējuma pirmizrādē Latvijas Nacionālajā operā

Elzu Leimani-Martinovu, kura šosezon ar jaunu elpu atgriezusies intensīvajā baleta solistes dzīvē, sastopu teātrī sestdienas pēcpusdienā. Viņai tā nav brīvdiena. Tikko beidzies kārtējais Aleksandra Glazunova baleta Raimonda skatuves mēģinājums. Izmantojot Mariusa Petipā horeogrāfijas motīvus, iestudējumu veido Aivars Leimanis. Izrādes komandā strādā muzikālais vadītājs Jānis Liepiņš, diriģents Farhads Stade, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja, gaismu mākslinieks Kārlis Kaupužs, horeogrāfa asistentes Irina Čistjakova, Inese Dumpe un Aiša Sila.

Pirmajās izrādēs Raimondas lomu atveidos Elza Leimane-Martinova, Baiba Kokina un Alise Prudāne. Gan bruņinieka Žana de Briena, gan saracēņu karavadoņa Abderahmana lomā iejutīsies Arturs Sokolovs, Sergejs Neikšins un Raimonds Martinovs. "Šobrīd uzstādu personiskos rekordus. Izrādes "caurlaidēs" vakar vakarā un šodien divdesmit stundu laikā nodejoti seši cēlieni, desmit variāciju," stāsta Elza Leimane-Martinova. Šosezon viņai nācies arī vienā dienā nodejot divus Riekstkožus. "Rit interesanta, piepildīta sezona. Ir daudz notikumu: viens beidzas, un nav pat laika par to papriecāties, pafilozofēt, sevī pārcilāt, jo uzreiz seko nākamais, milzīgiem malkiem. Tas ir ļoti labs restarts, kā kapitālais remonts ķermenī. Es jūtos nesalīdzināmi stiprāka, gudrāka un zinošāka par sevi un savu raksturu," baleta dīva saka par atgriešanos uz skatuves pēc zināmas pauzes.

Raimondas loma līdz šim bija vienīgā, kuras trūka pilnam klasiskā baleta repertuāra komplektam. Vai tā jums ir pie sirds?

Esmu pārsteigta, cik ļoti Raimondas loma man ir tuva, cik daudz tajā ir tēla dziļuma, kuru piepildīt. Ārkārtīgi palīdz Glazunova mūzika, un ir milzīga veiksme, ka bija iespēja šo lomu gatavot ne tikai ar mūsu mīļo repetitoru Modri Ceru, bet arī ar Sanktpēterburgas Marijas teātra pedagoģi Irinu Čistjakovu. Viņa ir Uļjanas Lopatkinas pedagoģe un ar mums strādāja, kad iestudējām Bajadēru, taču šoreiz bija daudz drakoniskāka. Darbs ar rokām līdzinājās juveliera darbam. Bija tādi brīži, kad man gribējās apsēsties uz grīdas un saķert galvu vai vispār iet no zāles ārā. Ļoti, ļoti smalki, un tas viss vēl jāsavieno ar kājām un galvu, un jāatrod robeža, ka tu it kā dari maz, tomēr pietiek. Raimonda ir Petipā milzu radošā mūža – 43 oriģinālbaletu – vainagojums. Arī apjoma, tehnikas smalkuma, niansētības, horeogrāfiskās muzikalitātes ziņā šis balets ir viņa mūža secinājumi un pilnbrieds. Baletā ir ārkārtīgi skaistas liriskās vietas – īpaši Raimondas sapnis, kad viņa paliek viena. Burvīgs ir visā izrādē vienīgais brīdis, kad viņa ir divatā ar bruņinieku Žanu de Brienu, tur ir liela romantika.

Raimonda ir ārkārtīgi ciets rieksts. Mēs ar Baibu Kokinu abas jau esam izdejojušas teju visu klasisko repertuāru, taču šī ir virsotne, līdz kurai vēl jāpastiepjas. Raimonda ir jauna, labi audzināta un pilna gaidu. Tēla izaugsmei doti trīs cēlieni. Ļaunas priekšnojautas dažreiz mūsu zemapziņā izspēlē jokus – kad redzi sapnī to, kas vēlāk būs. Tā Raimondai sapnī parādās mistiskais Abderahmans, kurš uzrodas, kad de Briens ir prom, un piedāvā viņai visas savas bagātības. Manuprāt, šis balets ietver visu labāko, ko Petipā ir veidojis. Pateicoties viņam, izveidojās klasiskā baleta struktūra: kordebaleta un solistu attiecības, pas de deux uzbūve, "četrinieki", raksturdejas, variācijas. Šeit tā visa ir ļoti daudz. Cilvēkiem, kuriem klasika nav tik tuva, tas varētu būt liels pārbaudījums.

Pārbaudījums skatītājiem vai dejotājiem?

Es domāju, ka abiem, lai gan mūsu iestudējumā ir izņemtas nevajadzīgās pantomīmas ainas. Te nebūs garlaicīgas staigāšanas, kas baletu padara mazāk dinamisku un ne tik interesantu mūsdienu skatītājiem. Šodien bija īpaša diena, jo Jānis Liepiņš pirmo reizi diriģēja Raimondu. Ne katrs diriģents spēj izjust baleta specifiku un nianses. Bija liels satraukums un bailes, jo šajā baletā dejotājiem ir daudz variāciju un diriģentam ir ļoti viegli sagandēt izrādi. Jānim izdevās tik labi, ka pārsteigumā bijām mēmi. Tā ir liela veiksme, jo labu baleta diriģentu trūkums pasaulē ir problēma. Marijas teātra kulisēs vēroju Bajadēras izrādi, kurā mākslinieki lamādamies skrēja nost no skatuves. Dejotājs vēl ir lēcienā, bet diriģents jau liek orķestrim spēlēt nākamo takti. The New York Times recenzijā par Marijas teātra trupas viesizrādēm ASV tam veltīja veselu sadaļu.

Vai varat vienā vārdā raksturot Raimondas tēlu?

Es teiktu – poētiska. Tas ir īstais vārds. Agrāk man likās, ka Raimonda – tā ir klasisko variāciju plejāde. Bet nē! Ir arī tēla izaugsme, ilgas pēc mīļotā, kāzas un skaistais fināls. Man tā ir bijis ar visām klasiskajām lomām, arī Apburtajā princesē sev par pārsteigumu atradu ļoti daudz krāsu. Ir daudz vieglāk izpildīt klasiskos žestus un kanonus, ja saproti, ko tie nozīmē. Tad arī skatītājiem no tā ir jēga – tā vairs nav tukša pantomīma –, un tas sniedz citu gandarījumu. Kustībām jāpiešķir saturs. Lai perfektā tehnika ir tikai viens no izteiksmes līdzekļiem. Galvenais ir tēls, tava personība, mūzikas izjūta, attiecības ar partneri, maģija uz skatuves, emocijas.

Klasiskais repertuārs nav kā muzeja ekspozīcija kustībā?

Esmu sastapusies arī ar viedokli: "Kāpēc tas muzejs jāvelk uz skatuves?" Kas mūsdienās ir aktuāls bruņiniekos, princesēs, pasakās? Tas pats, kas glezniecības un mūzikas klasiķu, piemēram, Mocarta, darbos. Tas ir kaut kas ārkārtīgi līdzsvarots, sakārtots. Balstīts uz kaut ko dzidru un skaidru, kur ir iespēja veldzēt acis patiesā skaistumā, sakārtotībā. Kaut kas ētiski un estētiski skaists. Klasiskie baleti palīdz teātrim un dejotājiem noteikt savu statusu un rangu, jo, virzoties pa kāpnēm baleta struktūrā, saproti, kas tu šobrīd esi un ko tu vari. Diemžēl ar mūsdienu iestudējumiem, kaut arī tie ir nepieciešami un interesanti, to nav tik viegli noteikt.

Mūsu trupai Raimondas jauniestudējums nāk īstajā laikā, kā trūkstošais dārgakmens mūsu klasiskā repertuāra kronī, kurā jau ir visi lielie monumentālie baleti: Gulbju ezers, Apburtā princese, Riekstkodis, Bajadēra, Dons Kihots, Žizele, Kopēlija, Korsārs. Teātrī patlaban ir ļoti spēcīga jaunā paaudze – gan meitenes, gan puiši. Te ir tik daudz sieviešu variāciju, kurās balerīnas sevi lieliski var parādīt.

Pasaulē ir maz teātru, kuri ir spējīgi rādīt tādu baleta klasikas klāstu. Piemēram, Parīzes operā, kurā baleta trupas vadību pārņēmis gados jauns, ambiciozs horeogrāfs Benžamēns Milpjē – viņam ir sava vīzija. Taču realitāte ir tāda, ka Francijā – baleta dzimtenē! – galvenā operteātra repertuārā ir tikai trīs pilnmetrāžas klasiskie baleti: divi Nurijeva darbi – Bajadēra un Romeo un Džuljeta – un Žizele. Viss pārējais ir kaut kas cits. Tas tiek pamatots ar to, ka, jau sākot ar Saules karaļa Luija XIV laiku, horeogrāfa arodu uzskatīja par diženu, tāpēc arī tagad visa uzmanība ir atvēlēta horeogrāfiem. Protams, ir sapulcēti spēcīgākie vārdi, taču tendence nekultivēt un nekopt klasiku tur, kur tai ir tādas tradīcijas, šķiet dīvaina.

Mūsu spožākajām operzvaigznēm dažreiz pietiek ar dažām zelta lomām, lai apbraukātu visu pasauli. Kāpēc mūsu baleta mākslinieki neveido plašu starptautisko karjeru?

Mums ir cita specifika. Viena un tā paša baleta iestudējumi ir ļoti atšķirīgi: cita redakcija, citi muzikālie akcenti, mijiedarbība ar kordebaletu.

Izrāde, kuru tu dejo, ir jāpārmācās. Tas ir ļoti laikietilpīgi un grūti, jo ir jāaizmirst tas, kas sēž ķermeņa atmiņā. Tomēr aprīlī ar Arturu Sokolovu dosimies dejot Donu Kihotu Kairas operā. Citās trupās esmu dejojusi Romeo un Džuljetu, Žizeli, Jautro atraitni.

Ar labāku algu jūs nevar pārvilināt uz Eiropu, ASV vai Kanādu?

Latvijā ir tendence, ka tie, kuri aizbrauc, drīz vien atgriežas. Mūsu lielā veiksme šeit ir repertuārs un iespēja dejot. Runājoties ar dejotājiem Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā, uzzināju, ka gūzma mākslinieku iet no šī slavenā teātra prom. Brauc pat uz Rumāniju, kur teātrī tagad baletu vada Johans Koborgs, kurš pats ir bijušais Karaliskās operas premjers. Dejotāji saka – labāk braucu uz Rumāniju un tur dejoju vadošās lomas, nevis šeit gaidu, kad man beidzot iedos iespēju. Protams, skan labi – Koventgārdena operas mākslinieks –, bet realitātē nav iespēju izpausties. Vēl jo sāpīgāk tas ir mūsu profesijā, kurā skatuves mūžs nav garš.

Ir jāļauj dejot tad, kad spārni ir visplašāk izplesti. Tad apetīte un motivācija ir vislielākā. Vistrakākais, kas var būt: ja tevi pārāk ilgi marinē un zūd motivācija. Mūsu teātrī ļauj dejot ļoti agri, un es ceru, ka jaunie to neuztver kā pašsaprotamu un novērtē, jo vienīgā iespēja augt ir uz skatuves. Tā nebija paaudzei, kurā ir Lita Beiris un arī mana skolotāja Sarmīte Jakse, kura stāstīja, ka pirmo vadošo lomu nodejojusi aptuveni trīsdesmit gadu vecumā. Mēs šajā vecumā – man vasarā palika trīsdesmit – jau gandrīz visu esam izbaudījuši! Trīsdesmit gadu ir baleta mākslinieka pilnbrieds. Šie ir mūsu spēka gadi. Ir labi, ka mums šeit, teātrī, ir iespēja savas lomas dejot un pilnveidot vēl un vēl, nevis sagatavot, parādīt kompaktā izrāžu blokā un aizmirst. Vienā teātrī Londonā nedēļā varu noskatīties tikai vienu baletu vairākos izpildītāju sastāvos, pie mums Rīgā – vismaz divus dažādus baletus un operas. Zinu arī, cik tas ir nogurdinoši – visu laiku dejot tikai vienu, rītā un vakarā. Tā ir vieglāk no menedžmenta viedokļa, taču, ja neesi aizņemts šajā iestudējumā, tev ir triju mēnešu dīkstāve. Tu vienkārši gaidi.

Kādos teātros esat viesojusies, un kāda ir gūtā mācība?

Esmu daudz viesojusies galā koncertos. Esmu dejojusi ar Ballets Russes Londonā, tur mums bija Žizeles maratons – pat divas izrādes dienā –, Uļjanas Lopatkinas zvaigžņu trupas turnejās Krievijā un European Youth Ballet sastāvā koncertējusi Eiropā. Daudz esmu uzstājusies ar Keiptaunas un Johannesburgas baletu. Tas bija liels pārsteigums, jo pirms tam šķita – nu kāds Dienvidāfrikā var būt balets? Izrādās, viņiem ir spēcīgas baleta tradīcijas un dejotāji personības, kas veido spilgtus skatuves tēlus. Mums vajadzēja pacensties, lai tiktu līdz! Dienvidāfrikas horeogrāfei Veronikai Paiperei ir trīsdesmit pilnmetrāžas baletu, un man liekas absolūta netaisnība, ka viņa ir tik maz pazīstama pasaulē. Viņa ir cilvēks bez ambīcijām un nekad īpaši nav sevi bīdījusi, promotējusi. Viņas Romeo un Džuljeta, kurā dejoju, ir viens no loģiskākajiem, pamatotākajiem šī baleta iestudējumiem. Man tas bija jaunatklājums, jo biju jau pie mums dejojusi Vladimira Vasiļjeva iestudējumā. Brīnišķīgi viņai izdevies arī balets Jautrā atraitne ar Franča Lehāra operetes mūziku. Viņai ir arī Spartaks un Karmena.

Tas man lika aizdomāties, ka ne vienmēr tikai tie lielie nami, teātri – zīmoli tur tos labākos māksliniekus. Kaut kur citur pēkšņi atklājas varbūt nepazīstams izcils horeogrāfs. Bieži vien šiem talantīgajiem cilvēkiem nepiemīt vajadzīgā nekaunība sevi stumt. Arī horvātu horeogrāfe Valentīna Turku, kura šosezon Rīgā iestudēja jauno Romeo un Džuljetu, ir ļoti kautrīgs cilvēks, lai gan dejojusi pie Morisa Bežāra. Māksliniece ar tādu redzējumu un pieredzi, taču ar lielu bijību pret dejotājiem. Sarunās par šīs horeogrāfijas tapšanu viņa stāstīja, ka tobrīd viņai bijis ārkārtīgi nelaimīgs posms dzīvē. Romeo un Džuljeta, ko Valentīna Turku gatavojusi divus gadus, bijis viņas templis un glābiņš dziļā vientulībā. Kad pirmo reizi redzēju fragmentus, man likās, ka tieši tā un arī tik kompakti mūsdienās ir jārāda šis stāsts. Sākumā gan bija žēl, ka viss notiek divās daļās, katra – 45 minūtes.

Arī simfonijas tagad top krietni īsākas nekā pirms simt gadiem, jo mūsdienu publika vairs nespējot ilgstoši koncentrēties.

Vēsturiski pirmā baleta izrāde Katrīnas Mediči galmā ilga no desmitiem vakarā līdz pusčetriem rītā. Slavenais mūsdienu horeogrāfs Džons Neimeiers tēlu atklāsmei ņem ļoti daudz laika – pat četrarpus stundu.

Ja loma nepatīk, atsakāties? Cik liela ir balerīnas izvēles brīvība?

Mūsu profesijā tas nav iespējams. Tie ir reti gadījumi, kad dejotājs nespēj sadzīvot ar lomu un atsakās. Man ir bijusi viena izrāde – Kamēliju dāma Tīta Herma horeogrāfijā –, kurā es nevarēju piekrist tēla redzējumam. Arī tam, ka man obligāti jāraksta vēstule ar labo roku, jo blakus stāv vāze. Es esmu kreile un nevaru…

Ko jūs teiktu tiem, kuri klasiskajā baletā redz bezpersonisku absolūto skaistumu komplektā ar obligāto balerīnas smaidiņu?

Ir tradīcija un kanons, kas jārespektē, taču mani visvairāk piesaista dejotāji personības, kuri pat pilnīgā sastinguma brīdī spēj elektrizēt un piepildīt telpu. Kad tu jūti mūziku tā, ka tava klātbūtne uz skatuves ir visaptveroša.

Emocijas, psiholoģismu spilgtāk tomēr var atklāt modernajā baletā?

Laikmetīgais repertuārs tam ir pateicīgāks, jo var būt skarbāks, brīvāks. Viss tiek būvēts uz meklēšanu, urdīšanos sevī un skatītājos, bet tam ir citi uzdevumi. Klasika – arī citās mākslas jomās – ir tā, kas harmonizē, sakārto, turpretim laikmetīgā māksla uzdod jautājumus, jauc priekšstatus.

Tāds ir arī jūsu – šodienas horegrāfes, praktiķes – skatījums un kredo? Cik lielas ir jūsu horeogrāfes ambīcijas?

Mums, trim balerīnām – Jevgeņijai Trautmanei, Milanai Komarovai un man –, 30. aprīlī būs viencēlienu pirmizrāžu vakars Neiepazītās teritorijas. Mums ir dota absolūta brīvība tēmas, dejotāju, mūzikas, tērpu izvēlē. Bija grūti, jo rāmju nav un pašam jāsaprot, kur vēlies iet. Tomēr labi, ka tas tuvojas tieši tagad, kad pašai jādejo Raimondā. Kad sāku analizēt un pārāk uztraukties par vienu, varu pārslēgties un domāt par otru. Tas līdzsvaro. Vakara nosaukums Neiepazītās teritorijas ir ļoti precīzs, jo šie ir mūsu pirmie soļi, un jocīgs ir horeogrāfs, kurš jūtas par sevi pārliecināts. Arī slavenības vienmēr sevi apšauba. Ja ir tikai ambīcijas, tad pašā pamatā kaut kas nav kārtībā.

Kāda ir jūsu ideja un izvēle?

Darbs Tikko top sešiem dejotājiem – trim pāriem –, taču galvenais akcents ir uz meitenēm. Pašlaik strādāju ar meitenēm, un man gribas, lai viņām patīk un lai viņas jūtas labi. Es ilgi viņas vēroju pirms tam: kas ir viņu stiprās puses, kas vislabāk izskatās. Es baudu pašu procesu, vietumis domājam kopā. Vadmotīvs, lai gan necenšos to ilustrēt, ir sajūta, kas visu laiku caurstrāvo dejas profesionāļus: tu tikko esi pabeidzis skolu, tikko ienācis teātrī, tikko… Šī "tikko" sajūta ir vienmēr, taču vienam tas ir gads, citam – desmit gadu. Ceru, ka izdosies sievišķīgi juteklisks, plastisks, "kaķisks" darbs ar mainīgu dinamiku, kurā atvēlu daudz telpas sieviešu pasaulei un sievišķam spēkam. Arī laika dziedējošajam spēkam. Šobrīd man pašai, improvizējot un meklējot kustības, liels palīgs ir Instrumentu pēdējais albums Iekams – ak dievs, cik tas ir kreativitāti raisošs!

Iepriekšējās horeogrāfijas, arī spilgtos, ar humoru pasniegtos raksturus Jāzepa Vītola svītā Dārgakmeņi, veidojāt tandēmā ar Raimondu Martinovu. Kā tas ir – iestudēt divatā?

Elementāri. Sadalām uz pusēm! Sākumā tie bija mūsu eksāmenu darbi. Mūsu rokraksts un domāšanas veids ir līdzīgs, tāpēc pat nevar pateikt, kura ir mana un kura – Raimonda daļa.

Baletskolā visus jau pašā sākumā pieradina dejot un nerunāt, taču jūs vadāt LNO izglītojošos pasākumus, uzrunājat bērnus un viņu vecākus.

LNO izglītības programmā mums ir treniņstunda Baleta pasaulē. Tā ir interaktīva, ar video un šosezon rādīta jau desmit reižu. Jaunajā zālē meitenes vada treniņstundu, es tikmēr stāstu par baleta un kostīmu vēsturi, par puantēm un mūsu ikdienu. Tā bija mana iniciatīva beigās aicināt bērnus uz skatuves, lai viņiem balets neliktos kaut kas tāls un nepieejams. Tie ir brīži, kad mēs pašas kūstam: pienāk meitenīte pie Alises Prudānes, pastāv un tad pēkšņi uzguļas uz pačkas, pieglaužas: "Tu esi tik mīļa!"

Raimonda
10., 26.IV plkst. 19, 17.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–65

Neiepazītās teritorijas
LNO Jaunajā zālē 30.IV, 2.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–15

Top komentāri

EM
E
Paldies par pasākumu bērniem-Baleta pasaule. Kur gan meitenēm citur redzēt brīnišķo Princešu pasauli.Balestā-kustības, tērpi, mūzika! Žēk, ka teātra administrācija nav padomājusi par atlaidi biļetēm skolēniem. Pensionāriem, studentiem ir. Skolēniem nav!
'' H.T.Birzniece '' , '' A.Lember
&
Agrāk , kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas , nevienam baleta māksliniekam neienāca prātā ar ielas apaviem [ zābakiem ] ieiet baleta zālē vai uzkāpt uz skatuves ! Kā redzams fotogrāfijā , māksliniece tam visam ir uzspļāvusi virsū , vēl pastiprinot savu necieņu uzsēžoties uz stangas ..........................!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja