Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 28. marts
Ginta, Gunda, Gunta

Eņģeļi un dēmoni. Intervija ar aktrisi Žiljetu Binošu

"Kad esi kameras priekšā, tu nezini, kurp dodies. Nezini, cik dziļš ir bezdibenis, kurā meties iekšā," saka franču aktrise Žiljeta Binoša, kura tikko saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu par īpašiem nopelniem.

Eiropas sasniegumi pasaules kino – tāds ir Eiropas Kinoakadēmijas īpašās balvas nosaukums, kuru 7. decembrī ceremonijā Berlīnē saņēma aktrise Žiljeta Binoša. No 26. decembra Rīgas art house kinoteātros tiks izrādīta japāņu režisora Hirokadzu Koreedas filma Patiesība/La vérité, kurā viņa spēlē kopā ar Francijas leģendu Katrīnu Denēvu. Šajā drāmā Žiljeta Binoša ir meita scenāriste, savukārt Katrīna Denēva – māte aktrise. Darbība notiek radošā vidē, un dāmu attiecības ir gana sarežģītas. Patiesība Žiljetas Binošas karjerā ir 72. filma.

Aktrises filmogrāfija ir iespaidīga – viņa ir kļuvusi par mūsdienu franču kino vispazīstamāko seju. Pirmās lomas Žiljeta Binoša nospēlēja 80. gadu sākumā, ugunskristības viņa piedzīvoja radikālā klasiķa Žana Lika Godāra filmā Sveicināta, Marija!/Je vous salue, Marie (1985). Aktrise ieguva atpazīstamību, sadarbojoties ar Leo Karaksu, vienu no Francijas "jaunā jaunā viļņa" režisoriem.

Ar režisoriem ir noticis daudz kas – daži radikalizējušies, daži komercializējušies, bet Žiljeta Binoša ir radoši ir pārspējusi viņus visus. Iespējams, tas noticis, pateicoties viņas daudzpusībai, spējai izpausties dažādos kultūras kontekstos, strādāt daudz un nevairīties no riska. Viņa ir viena no retajām Eiropas aktrisēm, kura ir ieguvusi ASV Kinoakadēmijas balvu Oskars (par lomu Entonija Mingelas drāmā Angļu pacients/The English Patient, 1996). Oskaram viņa ir bijusi nominēta arī par lomu Lases Halstrema filmā Šokolāde/ Chocolat (2000).

Arī divas pēdējās desmitgades nav bijušas mazāk intensīvas lomu piedāvājumā – vidēji Žiljeta Binoša filmējas trijās četrās filmās ik gadu, turklāt regulāri gūst panākumus uz teātra skatuves un eksperimentē ar laikmetīgo deju.

Saruna ar aktrisi notiek īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas – Žiljetas Binošas sejā ir gluži cilvēcīgas noguruma pēdas, kuras drīz vien prasmīgi tiks notušētas, lai uz skatuves aktrise iznāktu nevainojami glamūri. Balvu viņa saņēma no franču režisores Klēras Denī rokām, viņas filmās Žiljeta Binoša pēdējos gados spēlē daudz un pārgalvīgi, piemēram, drāmā Vīrieši viņas dzīvē/Un beau soleil intérieur/Let the Sunshine In (2017) un Augstākā sabiedrībā/High Life (2018).

Jūsu sasniegumi pasaules kino ir nenoliedzami. Vai Eiropas Kinoakadēmijas piešķirtā balva, kas tos akcentē, jums ir būtiska?

Nezinu, vai tā ir būtiska balva (smejas). Man būtisks ir jēdziens "gods", "godāt", un, saņemot balvas, es jūtos pagodināta. Protams, es pati sev uzdodu jautājumu, ko nozīmē sasniegumi. Cilvēkam, māksliniekam ir nemitīgi jāattīstās, jāpilnveidojas. Man būtiska ir tagadne, šis mirklis, darbs, ko daru tieši tagad. Ir jēga koncentrēties uz tagadni, uz konkrēto lomu un darbu, un no šī aspekta jēdziens "sasniegumi" jau izklausās nedaudz savādi, jo tas liek fokusēties uz pagātni. Taču es jūtos pagodināta par to, kas man ir bijis dots, par iespēju strādāt ar izciliem režisoriem, par iespēju izdzīvot dažādas pieredzes, pabūt dažādās valstīs. Varu pateikties saviem eņģeļiem, spēkiem, kas mani atbalsta, vada un ļauj pieņemt pareizos lēmumus. Šie iekšējie sargeņģeļi ir ļoti nozīmīgi, kad nākas izvēlēties dažādus projektus. Tie rāda ceļus, pa kuriem iet, un durvis, kuras vērt, lai piedzīvotu unikālu pieredzi. Man ir jāpateicas ne tikai maniem eņģeļiem, bet arī maniem dēmoniem, kas neļauj man apstāties, kas vienmēr liek man meklēt kaut ko jaunu un augt. Svarīgs ir līdzsvars starp eņģeļiem un dēmoniem, un manā dzīvē tāds ir. 

Vai varam precizēt, kas ir šie eņģeļi un dēmoni? Par ko mēs īsti runājam? Vai tie ir cilvēki, intuīcija vai vēl kas cits?

Tas ir labs jautājums. Tas ir mans iekšējais spēks, varam to saukt par intuīciju vai sajūtām. Kad esi kameras priekšā, tu nezini, kurp dodies. Nezini, cik dziļš ir bezdibenis, kurā meties iekšā. Manā dzīvē vienmēr ir bijuši svarīgi mani eņģeļi, jā, varam tos nodēvēt arī prozaiskāk – par intuīciju, sajūtām, kas neļauj kļūdīties. Protams, manā dzīvē ir arī īsti eņģeļi – cilvēki, ar kuriem strādāju kopā gadiem ilgi un kuri mani atbalsta tajā, ko daru. Asistente, ar kuru strādāju jau 26 gadus, manu bērnu auklītes – es varu nosaukt visu auklīšu vārdus – un mani bērni, kuri ir ļoti pacietīgi, un mani dzīves draugi... Arī kolēģi filmu uzņemšanas laukumā, un viņu ir daudz. Sarakstu var turpināt – tie ir režisori, ar kuriem esmu strādājusi, producenti un daudzi citi.

Tas, ko tu sasniedz kā aktieris, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā režisors un operators tevī klausās, kā uz tevi skatās... Ja kamera aktieri mīl, ja autors uzņem filmu, mīlot aktieri, arī aktieris ir spējīgs darīt brīnumus. To noteikti jūt arī skatītājs. Esmu pārliecināta, ka visi, kuri piedalās filmēšanā, ir vienlīdz svarīgi. Man neeksistē hierarhija filmas uzņemšanas grupā – visi un ikviens ir svarīgs. Tas ir noslēgts organisms, kuram ir jāfunkcionē nevainojami. Ir gadījumi, kad nav viegli panākt, lai filmēšanas grupa funkcionētu kā vienots organisms. Katram no mums ir savi ieradumi, katrs no mums nāk ar savu pieredzes bagāžu, bet ir nepieciešams radīt sapratni un kopēju radošo enerģiju.

Man ir bijusi arī slikta pieredze. Piemēram, pirmajā filmēšanas dienā uzņemšanas grupas tehniskie darbinieki sēž, gremo un baksta savus telefonus, un tas notiek, kad mēs filmējam emocionālu ainu. Nevaru pārtraukt šo procesu ar vārdiem, lūdzu, izbeidziet, mani jūsu gremošana traucē, jo tas nav veids, kā es vēlos komunicēt ar kolēģiem uzņemšanas laukumā. Vienīgais risinājums ir spēlēt tā, lai viņi atrautos no savām nodarbēm un telefoniem, lai viņiem rastos līdzpārdzīvojums... Tas arī ir labs veids, kā "izmērīt", cik labi es tēloju un vai varu ar savu tēlojumu saslēgt visu uz laukuma esošo enerģiju kopīgā laukā, kur rotaļas ar mobilo telefonu kļūst liekas.

Mēģinu neapvainoties, neizrādīt, ka man nepatīk, ja kāds ēd sviestmaizi tajā laikā, kad man ir jāspēlē kameras priekšā. Man ir savāds ieradums – man patīk ierasties uzņemšanas laukumā ļoti laikus. Tad, kad vēl tiek būvēta dekorācija, kad tehniskie darbinieki vēl tikai rada vidi, kurā būs jāfilmējas. Es mēģinu variēt ierasto situāciju, ka tehniskie darbinieki vēro aktieri, man patīk vērot arī to cilvēku darbu, kuri uz ekrāna nekad neparādīsies. Šajā procesā notiek enerģijas apmaiņa un rodas sajūta, ka mēs tiešām strādājam kopā.

Jūs bieži ceļojat, par to liecina jūsu Instagram konts. Ko jūs gūstat no ceļojumiem?

Ceļojumi ir nozīmīga manas dzīves daļa, es taču neesmu tikai aktrise, esmu cilvēks, kurš nācis pasaulē, lai to iepazītu. Jo dažādāka ir mana pieredze un iespaidi, jo bagātīgāks ir materiāls, ko varu izmantot kā aktrise. Man vienmēr ir paticis novērot, man patīk vērot citu cilvēku dzīvi, to, kas tajā notiek.

Jūs laiku pa laikam sniedzat arī meistarklases. Kas jūs mudina to darīt?

Man tas patīk, īpaši, ja varu strādāt ar profesionāļiem – aktieriem, režisoriem. Ja tā ir profesionālā vide, šajās nodarbībās tiek uzdoti precīzi, profesionāli jautājumi, un tas rada iespēju runāt par amata niansēm dziļi un pamatīgi.

Ja jums būtu jāizvēlas aktieris, pie kura mācīties, kurš tas būtu?

Dzīvs vai miris?

Kā nu jums tīk...

Es ietu pie Līvas Ulmanes un Džīnas Roulendsas.

Kāds būtu jūsu padoms jaunajiem aktieriem, kuri tikko ienākuši profesijā?

Meklēt, meklēt, meklēt. Riskēt, riskēt, riskēt. Baudīt, baudīt, baudīt. Cīnīties, cīnīties, cīnīties...

Viena no jūsu jaunākajām filmām ir Patiesība, kas septembrī atklāja Venēcijas kinofestivālu. Jūs tajā spēlējat kopā ar Katrīnu Denēvu. Kāda ir pieredze, strādājot kopā ar viņu?

Domāju, ka mēs abas izjutām prieku no iespējas strādāt kopā, galu galā mēs pat daudz smējāmies. Jā, Katrīna Denēva arī man ir teikusi "būū", izrādījusi neapmierinātību, bet tas ir normāli, viņa pret visiem sākotnēji demonstrē savu nepatiku. Filmā viņa spēlē manu māti, tāpēc tas, ka mums brīžam nebija tik ideālas attiecības, lieliski atbilst filmas stāstam. Viss izvērtās gluži jaukā pieredzē, par spīti visam. Domāju, ka esmu viņu iekarojusi (smejas).

Pēdējā laikā nerimst diskusijas par sieviešu īpatsvaru kino, nepieciešamību dot balsstiesības sievietēm režisorēm. Vairākas Eiropas valstis ir ieviesušas īpašus noteikumus, kuri režisoram ir jāievēro filmēšanas laukumā, lai nepakļautu aktrises dažāda veida riskiem. Kāda jūsu attieksme pret šo tendenci kino industrijā?

Es nepārzinu šos noteikumus, bet arī īsti neticu šādu metožu efektivitātei. Ja es būtu režisore un man būtu jāfilmē noteiktas ainas, vai būtu jēgpilni, ja es nemitīgi pārlasītu noteikumus, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt? Man liekas, esam iestūrējuši galējībās. Aktierim un režisoram ir jāstrādā kopā tikai tad, ja viņi spēj uzticēties viens otram. Pretējā gadījumā nekas labs nevar sanākt. Režisoram ir jāprot izskaidrot aktierim, kāpēc ir nepieciešams tieši tāds un ne citāds konkrētas epizodes risinājums.

Esmu pieredzējusi daudz ko. Ja tu uzticies režisoram un šī uzticība ir abpusēja, var izrunāt visas detaļas un aktierim nebūs jāuztraucas par to, ka viņš tiks izmantots pret savu gribu. Nereti esmu strādājusi ar kautrīgiem režisoriem un tieši es, aktrise, esmu piedāvājusi atklātas, riskantas epizodes. Piemēram, Filipa Kaufmana filmā Nepanesamais esības vieglums/The Unbearable Lightness of Being (1988) un Luija Mala filmā Postījums/Damage (1992) es biju tā, kas mudināja režisoru nekautrēties un uzņemt ainas, kas ir nepieciešamas filmas stāstam. Gan Filips Kaufmans, gan Luijs Mals bija pārāk kautrīgs, lai to ierosinātu pirmais.

Un kā ar izaicinošo ainu Klēras Denī ekstravagantajā filmā Augstākā sabiedrība? (Šajā filmā kosmosa stacijas iemītnieki, viņu vidū arī Žiljetas Binošas varone, ir lemti mūžīgai rotācijai izplatījumā. Viņu dzīvē ir tikai daži prieki, tajā skaitā savdabīga "mīlas kaste" ķermeniskām baudām – D. R.)

Mums bija lieliska pieredze, uzņemšanas laukumā bijām tikai daži cilvēki – Klēra Denī, operators un mana grima māksliniece. Šī filma ir tikpat traka kā Klēra Denī, kuru es ļoti cienu un mīlu. Taču ir bijis arī citādi. Piemēram, Andrē Tešinē filmā Alise un Mārtins/Alice et Martin (1998) bija aina, kas man nepatika. Man nepatika veids, kā viņš to filmēja, un es to viņam pateicu. Andrē Tešinē atbildēja: nofilmēsim, kā es gribu, pēc es tev parādīšu ainu, un, ja tev tā liksies pārāk atklāta, filmā tās nebūs. Diemžēl režisors neturēja vārdu un aina filmā bija. Man bija jāpieliek daudz pūļu, lai tā nepaliktu filmas galīgajā versijā.

Jūs esat strādājusi ar izciliem režisoriem klasiķiem – Kšištofu Keslovski, Abāsu Kiarostami un daudziem citiem. Vai ir kāds režisors, pie kura jūs noteikti gribētu filmēties?

Nesaukšu konkrētus uzvārdus, jo vēlmei strādāt kopā ir jābūt abpusējai. Tikai tā var veidoties radošā alķīmija. Es mēdzu teikt režisoriem – man patīk jūsu darbi, un es gribētu ar jums strādāt kopā –, bet es nekad neforsēju. Ja būs lemts, mēs strādāsim kopā, ja ne – tad ne.

Man patīk strādāt ar režisoriem, kuri nāk no citām kultūrām. Man patīk piedzīvot savstarpējās adaptācijas, pielāgošanās procesu, kas ir nepieciešams, lai varētu strādāt kopā. Katram ir atšķirīgs darba stils un ritms – ir aktieri, kuri ir lieliski pirmajos dublos, ir tādi, kuri uzmirdz tikai pēc vairākiem mēģinājumiem. To visu ir iespējams atklāt darba gaitā, un mani aizrauj šis process.

Amerikā diskutē par vienādu samaksu aktieriem un aktrisēm. Kāda ir situācija jūsu, Eiropas aktrises, pieredzē?

Samaksai ir jābūt vienādai, bet kā jūs to pārbaudīsiet? Kā panāksiet caurskatāmību? Holivudā vienmēr ir dominējuši vīriešu stāsti, sižeti, kuros vīriešiem ir centrālās lomas. Jā, pēdējā laikā tie tiek mazliet atsvaidzināti, izdaiļoti arī ar sieviešu lomām, tāda ir laika prasība. Taču neticu, ka ir iespējamas radikālas pārmaiņas. Industrija vienmēr kaut kā pamanīsies samaksāt aktierim vīrietim vairāk neatkarīgi no publiskiem paziņojumiem.

Jūs nevairāties no sociāli trāpīgiem paziņojumiem, esat runājusi par migrācijas tēmu. Vai ir padomā arī kāda filma par šo tēmu?

Tas, kas notiek pasaulē, ir nepanesami. Jau kādu laiku meklēju scenāriju, kurā tiek runāts par šo tēmu, bet līdz šim neesmu to atradusi. Pagaidām scenāriji, ko esmu lasījusi, mani nav pārliecinājuši. Tiem pietrūkst patiesības raudzes. Mani vienmēr ir interesējušas nopietnas sociālās tēmas, taču mums pašiem ir jāmainās. Dzīvnieciskais, kas ir katrā, mūs degradē, rauj pie zemes. Pasaule, sabiedrība ir slima, domāju, jūs man piekritīsiet. Esam dziļā krīzē. Atliek cerēt, ka tas ir ceļš nevis uz iznīcību, bet uz garīgu atjaunošanos.

Francijā decembris ir trauksmains – nerimst streiki...

Diemžēl cilvēki mēģina savām problēmām atrast ārējo risinājumu un nav spējīgi mainīt sevi, savus paradumus. Tas mani ļoti satrauc. Ir jābūt spēkam, lai atrastu līdzsvaru, lai nekristu panikā, lai nemeklētu tikai ārējus risinājumus. Domāju, mēs dzīvojam ļoti egoistiski, patērējoši. Mēs nevaram tā vairs ilgi turpināt, bet, lai kaut ko mainītu, jāmainās ir katram. Diemžēl cilvēki nav gatavi mainīties, un tas ir biedējoši. Es, piemēram, mēģinu dzīvot vēsākā dzīvoklī, lai netērētu tik daudz enerģijas. 

Top komentāri

Itamars Toledano
Eņģeļu Žulijā nav. Ir tikai dēmonu leģions, jo šis ganāmpulks rūpīgi kopts, un auklēts, un to nevar nepamanīt. Galu galā, Binoša nav ne Džūdija Bovkere, ne Džūlija Endrjūsa.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja