No sestdienas, 24. augusta, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā būs aplūkojama Andra Eglīša personālizstāde ar nosaukumu Izstāde. Dažādi iztēles un matērijas satikšanās gadījumi – atskats uz viņa divdesmit piecus gadus ilgā glezniecības procesa atklājumiem. Izstādē būs redzami mākslinieka jaundarbi, gleznas no agrāk īstenotiem cikliem, instalācijas un būvējumi, kā arī domubiedru darbi un liecības no Andra Eglīša dibinātās brīvdabas mākslas telpas Savvaļa. Ekspozīcija ir izpletusies pa visu LNMM apakšstāvu un citām muzeja telpām. Lielās izstāžu zāles centrā ir izvietota milzīga koka šķēle, kas piesaista nedalītu uzmanību.
Nevaru nepajautāt par koku. Kāds ir tā stāsts?
Šī darba nosaukums varētu būt Mēs nezinām, no kurienes rodas mūsu domas. Stāsts ir tāds, ka vairāk nekā pirms gada mana novadniece Guna Zariņa, kad nejauši satikāmies, sacīja, ka ir nogāzies ozols, un pajautāja, vai es varu atbraukt un apskatīties šo koku. Es domāju, kāpēc viņa man jautā?! Es taču neesmu nekāds mežcirtējs! Tas bija īsts milzis gravā. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā to dabūt ārā. Es par šo koku izstāstīju savam dēlam, kurš mācās par galdnieku. Kopā ar viņu izdomājām veidu, kā to zāģēt un ko ar to iesākt, proti, radās ideja par koka šķēles eksponēšanu muzejā. Nezinu, vai koks mani pasauca vai tās ir manas ambīcijas, kas to lika darīt. Es to pateicu Gunai Zariņai, kura atbildēja: "Tas ir izfiltrēts caur diviem, caur mani arī, kaut kas man lika uzrunāt tieši tevi."
Ja nebūtu koka, nebūtu darba. Cik jūs kā mākslinieks esat pakļauts šādām nejaušībām?
Es to gribētu saukt par sadarbību, nevis nejaušību. Uzmanīgi, nekāpjot pārāk dziļi ezoterikā, eju projām no antropocentriskā skatījuma un tieksmes visu kontrolēt uz sadarbību. Tādā pašā mērā, kā sadarbojos ar cilvēkiem šīs izstādes veidošanā, savos jaundarbos es sadarbojos ar aļģēm, dubļiem un sūnām un mēģinu atbildēt uz to žestiem ar glezniecības žestiem.
Dažas dienas pirms izstādes atklāšanas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir sajūta kā jūsu darbnīcā.
Nesen aizdomājos, ka es pret šīs izstādes iekārtošanu izturos kā gleznotājs: tu kaut ko iztēlojies un ieplāno, bet procesā glezna diktē savus noteikumus, kas bieži vien liek reaģēt un kaut ko mainīt. Piemēram, mana vēlme bija ļaut Lielajai zālei elpot un atstāt daudz brīvas telpas apkārt saviem darbiem. Uz muzeju tika aizvests krietni vairāk darbu, jau iepriekš zinot, ka būs jāveic pamatīga atlase, taču ar domu, ka tas notiks uz vietas, telpai un darbu savstarpējai kompozīcijai nosakot izvēli.
Kā sadzīvo telpas elpošana ar retrospekcijas aspektu?
Sākumā man nebija ne mazāko ambīciju veidot šo izstādi kā retrospekciju, bet procesā viss sāka virzīties uz to pusi. Lai Lielā zāle elpotu, ekspozīcija ir iegājusi arī līdz šim izstādēs neizmantotos koridoros un citās telpās.
Trešā stāva vestibilā aplūkojams viens no darbiem, kas tapa kā scenogrāfija komponista Jāņa Kalniņa operai Hamlets.
Pirms kāda laika veidoju scenogrāfiju operai Hamlets Latvijas Nacionālajā operā. Es nolēmu pārskatīt skatuves glezniecības iespējas mūsdienās, kāpēc ar to būtu jānodarbojas, ja ir tik dažādas attēla drukāšanas iespējas. Sapratu, ka glezniecības izmantošanas iemesls un spēks ir tās fiziskumā un materialitātē. Jau radot šos scenogrāfijas elementus, man bija sajūta, ka gribētos tos parādīt arī atsevišķi ārpus operas kā izstādi, kurā cilvēkiem būtu iespēja pieiet tuvumā un piedzīvot šo maģisko brīdi, kad attēls izšķīst abstraktā triepienā. Mēdzu teikt, ka lielformāta darbi prasa citas muskuļu grupas un uztveres orgānus gan tad, kad tie tiek gleznoti, gan tad, kad uz tiem skatās. Tas ir kā iekļūt milzīgā gleznā.
Vai atskatīšanās uz divdesmit pieciem gadiem ir raisījusi kādas domas?
Ir sajūta, ka ar šo izstādi būs noiets kaut kāds nogrieznis un tad būs jāsper nākamais solis. Vispār ir interesanti, jo man šķita, ka, veidojot šo izstādi LNMM, būs tāda atbildība, kas ierobežos, bet notika gluži pretēji. Šovasar es gleznoju ar milzīgu brīvību.
Vai ir bijuši tādi brīži, kuros ir notikušas būtiskas pārmaiņas jūsu daiļradē?
Gan senākajos, gan arī jaunākajos darbu ciklos es vienlaikus esmu strādājis dažādos virzienos, piemēram, cikls Cauri tumsai (2022) ir balstīts vērojumā, ar realitāti identificējamā jeb priekšmetiskajā glezniecībā, bet Lielajā zālē redzamie darbi ir krietni abstraktāki. Vienmēr esmu ļāvis sev doties tur, kur ved mana interese, un neesmu mēģinājis sevi ierobežot šaurā lauciņā. Savukārt saturiski es teiktu, ka tā ir spirālveida kustība. Es strādāju ar vienu domu vai tēmu, kas realizējas darbu ciklos un tiek izsmelta. Vēlāk varu pie tās atgriezties jau citā kvalitātē, pat ne citā kvalitātē – citā skatījumā. Nezinu, vai ar katru nākamo reizi tas ir kaut kas augstāks. Maniem agrīnajiem darbiem ir raksturīga neartikulēta vitalitāte un jaunuļa domas, kas ar laiku ir kļuvušas nobriedušākas. Kuras no tām ir labākas vai sliktākas, nav izsverams.
Pašreiz jūs to dienu darbus vairs nevarētu atkārtot.
Protams! Raugoties uz saviem agrīnajiem darbiem, esmu skaidri sapratis: esmu bijis tur, bet nekad tur vairs nebūšu. Tā ir interesanta sajūta.
Vai atceraties sajūtas, kas jums ir bijušas darbu tapšanas laikā? Vai atceraties to jaunuli?
Īstenībā jau ir tā, ka visu laiku šķiet, ka esmu tas pats, bet atskatoties saprotu: nē, es tomēr tagad esmu mazliet cits. Jā, es atceros.
Kādas tēmas jūs nodarbina jaundarbos, kas ir aplūkojami Lielajā zālē?
Lielās zāles ekspozīcija ir veltīta virzienam, kurā sadarbojos ar dabas spēkiem un materiāliem. Ne tikai šie darbi, bet visa izstāde runā par mūsu attiecībām ar vidi un telpu. Pasaule sastāv no materiālās un nemateriālās daļas, kas ir mūsu domas, attieksme un tamlīdzīgi lielumi, un abas kopā veido mūsu koordinātu sistēmu. Man patīk piesaukt angļu zinātnieku Džeimsu Lavloku, kurš norādīja, ka apgaismības laikmetā cilvēka priekšstatos eksistēja taisne: uz augšu ir tehnoloģijas, progress un nākotne, bet uz leju ir daba, primitīvisms un pagātne. Šī koordinātu sistēma ir sevi izsmēlusi, un ir jāmēģina radīt jauna kā aplis, kurā šīs lietas satiekas un cirkulē.
Vispārinot var teikt, ka mans interešu lauks ir meklēt atbildi, kā savienot mūsdienu tehnoloģijas un dzīvesveidu ar dabu, nenoliedzot ne vienu, ne otru.
Līdz tam var nonākt, dzīvojot laukos, nevis Rīgā?
Vide ietekmē mūsu domas, ķermeņa sajūtas un kustības. Pēdējā laikā aizvien vairāk apzinos, ka, lai uzgleznotu iecerēto, man ir jāsāk ar telpas izveidi, arī jaundarbi ir tapuši vairākās darbnīcās Savvaļas teritorijā. Pēdējā bija robs (kalna sānā), kas tika izrakts pagājušajā gadā grupas Tesa koncertam. Tā ir kā nedaudz nost paskrāpēta zemes āda, lai piekļūtu tās miesai. Šajā māla bedrē tika radītas māla gleznas. Tā ir īpaša sajūta, ka telpa un darbi ir veidoti no viena un tā paša materiāla.
Kāda ir dabīgo krāsu noturība?
Šajā izstādē būs redzami darbi no cikla Zemes darbi (2011). Tie ir teicamā stāvoklī! Tā kā dabīgajās krāsās izmantoju sintētiskās saistvielas, tās ir tādas pašas kā eļļas vai akrila krāsas, bet dabīgo krāsu pigmentu noturība ir daudz spēcīgāka nekā iepriekšminētajām. Sapratu, ka agrāk daudz uztraucos par to, lai mani darbi saglabātos, bet tajā brīdī, kad pārstāju to darīt, tie ir kļuvuši vēl noturīgāki. Piemēram, šis milzīgais darbs pie sienas Lielajā zālē tika sarullēts, atvests un uzstādīts – nekas nenobira! Viena no sajūtām, ko gribēju panākt šajos darbos, ir tā, ka tajos ir jūtams raupjums un spēks, bet tajā pašā laikā – arī trauslums.
No dubļu bedres šie darbi tiek ielikti tīrā vidē.
Skaidrs, ka muzejs ar savu kontekstu un noteikumiem ir specifiska vieta un vide. Šīs izstādes sakarā es daudz un no dažādiem skatpunktiem domāju par muzeju kā ideju. Man ļoti patika, ka vienā no mūsu sarunām kāda muzeja darbiniece pateica kategorisku teikumu: "Muzejā neko dzīvu ienest nedrīkst!" Tas tika attiecināts uz baktērijām un sēnītēm, bet es šo teikumu izvērtu plašāk. Pagājušajā un šajā gadsimtā ir daudz runāts par muzeju kā mākslas kapsētu un tamlīdzīgi, protams, šīs attiecības nav tik viennozīmīgas – ir svarīgi, ka muzejā tiek saglabāti darbi no dažādiem gadsimtiem un mums ir pieejamas šīs citu laiku liecības, bet kad māksla ir dzīva un kad tā ir muzejiskota?
Kaut kā pārkāpsiet šo noteikumu?
Baktēriju un sēnīšu ziņā es cenšos nepārkāpt, jo viss ir dezinficēts un konservēts tik, cik vien var, bet attiecībā uz pārējo es jau no paša sākuma apzinājos, ka ir jāizveido izstāde un tikai pēc tam varēs saprast, kā tā iedarbojas un kāda tā ir.
Šīs izstādes veidošanā ir iesaistījušies arī jūsu Savvaļas kolēģi.
No Savvaļas komandas šīs izstādes komandas kodolu veido Kitija Vasiļjeva un Aleksejs Beļeckis. Tajā būs Savvaļas pārstāvniecība jeb šai āra ekspozīcijai veltīta telpa, kurā tiks stāstīts par Savvaļu un būs pārstāvēti tajā iepriekš iesaistījušies un jauni mākslinieki, piemēram, Jānis Blanks veido personālizstādi pelēkā kuba maketā.
Kas šobrīd notiek Savvaļā?
Tieši šobrīd tur ganās jēri un notiek mūziķu rezidences. Šķiet, Savvaļa kā izstāde savu mūžu ir beigusi, bet Savvaļa kā vieta, kur māksliniekiem būt, strādāt un izpausties, ir ieguvusi patstāvīgu gaitu.
Vai pelēkā kuba makets paliks tikai kā makets?
Šobrīd pelēkais kubs ir iemiesojies maketā, bet ir doma par tā piezemēšanos arī citā veidolā. Pie ieejas izstādē ir redzami vairāki jūsu būvējumi. Es sevi kā mākslinieku varu dēvēt par gleznotāju un būvētāju, kura tieksme uz telpu radīšanu ir tikusi realizēta ieejas daļā, lai atstātu Lielo zāli tikai glezniecībai. Šajā apakšstāva "nogāzē" ir vairāki arhitektoniski elementi. Tur ir pakāpieni, uz kuriem pakāpties, lai aplūkotu sēriju Cauri tumsai. Tur ir darbnīcas stūris, kurš veidots no grīdas, kas tika ieklāta, lai gleznotu operas Hamlets scenogrāfiju, un kurā būs redzama Sandija Ruļuka fotosērija ar tās tapšanā izmantotajiem darbarīkiem. Tur ir lasītava, kurā varēs piesēst, lasīt un sarunāties.
Visi šie arhitektoniskie elementi ir radīti, pārveidojot iepriekš tapušus darbus un instalācijas. Tas ir stāsts par ilgtspēju un nozīmju transformāciju. Lasītava ir veidota no karuseļa. Kopā ar Katrīnu Neiburgu un Jāni Noviku mums Berlīnē bija instalācija Rotaļlaukums savas mirstības pieņemšanai. Tā bija tāda konstrukcija, kas lēni griezās un kas tagad ir pārtapusi par arēnu sarunām.
Vai nav žēl kaut ko pārveidot?
Man šķiet, ka Sandijs Ruļuks precīzi formulēja, ka es darbojos ar vērienīgām un vienlaikus ātri zūdošām arhitektoniskām konstrukcijām. Tās top uz izstādes laiku un rada telpas sajūtu, bet pēc tam pārvēršas dēļu čupiņā. Vēlāk no šīs dēļu čupiņas var tapt atkal kaut kas jauns.
Kam ir veltīta telpa ar stikla griestiem?
Tā ir veltīta vēl vienam manam darba jeb domāšanas virzienam, kurā es būvēju iztēlē radušās telpas, situācijas vai atmosfēras, lai pēc tam tās uzgleznotu. Šī zāle būs šā procesa liecība, un šeit redzamajās instalācijās es strādāju ar gaismu kā materiālu līdzīgi kā ar aļģēm, dubļiem un sūnām un izmantoju arī to gaismu, kas ienāk caur stikla griestiem.
Kāpēc ir nepieciešams šis it kā papildu solis gleznas radīšanā?
Būvēšanas procesā notiek sadarbība ar realitāti, pirmkārt, tajā ir iesaistīti fiziskie spēki un nosacījumi, otrkārt, tajā rodas situācijas vai atmosfēra, ko tu nekad nevarētu iztēloties. Šajā procesā ir zināma sadursme, kad tajā kaut kas iztēlots kļūst par reālu un pēc tam atkal atgriežas iztēles telpā, kas ir glezniecība, zaudējot savu dokumentalitāti. Tas ir stāsts par vēl viena veida sadarbību.
Andris Eglītis
Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi
LNMM 24.VIII–3.XI