Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Frančeska Kirke: Lai man piedod Leonardo da Vinči

Frančeska Kirke: "Tā ir nopietna lieta – pavērt durvis uz veselas dzimtas dzīvi simt gadu garumā. Tas vienmēr ir risks – vai tas vispār kādam ir interesanti?"  

Dažiem patīk, daži brīnās. Kad fotografē, grāmata ir neredzama. Tur iekšā ir tik daudz, lai liktu vēl virsū kaut ko uz vāka? Te jābūt pilnīgam minimālismam. Tad vismaz – burti kongrīvā. Tas ir kā braila raksts – Frančeska Kirke pārlaiž ar plaukstu pār vāka baltajiem reljefajiem burtiem. "Sarkanā maliņa? Man patīk sarkanā krāsa. Kā tāda asintiņa. Ar roku krāsota. Lentīte kā asinsvadiņš nāk ārā. Tēlaini izsakoties, spiežas ārā dzīvības sulas," saka māksliniece. Kopš pavasara Frančeskai Kirkei ir sava "baltā grāmata" – izdevniecībā Neputns izdotā Kirkes grāmata/Kirke's Book. "Vizuāli balts ar sarkanu labi izskatās. Papam patiktu," viņa piebilst.

"Kirkes grāmata ir par spēli, attiecībām starp vājiem un stipriem cilvēkiem, augsto un zemo kultūru, dažādiem vēsturiskiem tēliem, ieskaitot savas ģimenes māksliniekus trīs paaudzēs gadsimta garumā," uzsver grāmatas teksta autore mākslas zinātniece Anita Vanaga. Grāmata izgaismo Frančeskas vectēva – slavenā latgalieša, "artista no galvas līdz kājām", gleznotāja Franciska Varslavāna –, lieliskā rokenrola pāra – mammas, kostīmu mākslas granddāmas Večellas Varslavānes, tēva, plakātmākslas skolas dibinātāja, dizainera, kaislīga džeza mīļotāja un smalka copmaņa Gunāra Kirkes, – un pašas Frančeskas Kirkes mākslu.

Mākslinieku dinastiju turpina arī Kirkes meita māksliniece Laura Sileniece. Nodaļa veltīta arī babiņai Soņai – ebrejietei, kura pārnāca no geto un koncentrācijas nometnes. Viņas dzīvību izglāba piparu paciņa. Bet vēl ilgi dažādi "orgāni" pratināja, kāpēc palikusi dzīva.

Kirkes grāmatas vērtību ceļ tas, ka tajā izdevies apvienot gan košus stāstus, gan precīzu informāciju. Lasāms gan par to, kā piecgadīgā Frančeska kategoriski atsakās iet uz baleta pulciņu un dejot Mušmiri, jo viņa jau ir sākusies kā gleznotāja, savpatu ceļu gājēja. Meitenei jau nav sveša arī stila izjūta, un tā neļauj būt sajūsmā par sastiķētu marles kleitiņu ("kā var kaut ko tādu gribēt?!"). Vai par Francisku Varslavānu 20. gadu Parīzē – iztērējis Kultūrkapitāla fonda latus, viņš, daudz nedomādams, atsaucas uz sludinājumu, Šopēna etīdes pavadījumā nodejo "cerības un gaidas" un  kļūst par itāļu futūristu pantomīmas trupas štata mākslinieku. Grāmatas precīzajā daļā – albums, kuru veido vairāk nekā 100 Frančeskas Kirkes darbu reprodukcijas. Pieejama arī bibliogrāfija un personu rādītājs.

Frančeskas Kirkes darbnīcā uz galda izliktas viņas dizainētās nozīmītes ar slavenu mākslinieku citātiem. Sarkana, melna, balta. "Gadījumam, ja mums aptrūksies tēmu," māksliniece saka intervijas beigās. "Māksla nekad nav pabeigta, tā ir tikai pamesta," – tā Leonardo da Vinči. "Kā zināms, viņš Džokondas portretu vadājis gadiem līdzi pa pasauli," atgādina Frančeska Kirke. Jūs mēdzat Džokondas motīvu dažādi apspēlēt? "Jā, lai man piedod Leonardo da Vinči," māksliniece pasmejas.

"Māksla ir kļūdu kults," vēstī Fransisa Pikabijas nozīmīte. Kopš ienākšanas Latvijas glezniecībā XX gadsimta 70. gados Frančeska Kirke ir pārliecināta šī "kļūdas kulta" veidotāja un izteicēja. Viņas privātajā mitoloģijā visi darbi ir par nobīdi un ar nobīdi. Kaut vai šī glezna, kas stāv vistuvāk intervijas vietai, mākslinieces darbnīcas galda tuvumā. Danse Macabre (2014). Klasiska nāves deja, bet gleznas labajā stūrī – smaidiņš. Patiesībā, lai precīzi atspoguļotu Frančeskas Kirkes intonāciju, arī intervijas pierakstā ļoti noderētu smaidiņi. Pārsvarā – ironiskie.

Vai jūs darbnīcā paturat tuvākās gleznas? Droši vien nav tik romantiski?

Vienkārši – tas, kas nav pārdots, paliek pie manis. Ideāli būtu, ja mākslinieks varētu apaugt ar saviem darbiem un, ja kāds atnāk ciemos, noklāt viņam kādu simtu – nu, lūdzu. Es tādu mākslinieku nezinu. Viss ir procesā, viss ir kustībā. Labāk ir, ka tu zini – tas darbs ir izstādīts tur, tas atkal aizbraucis tur. Tad zini, ka esi apritē. Bet, ja tev ir ļoti daudz darbu, taču par tevi neviens vairs neinteresējas, ir vēl daudz, daudz bēdīgāk.

Vai jūs nepārsteidz, ka svešu cilvēku uzrunā jūsu glezna? Vai jums ir svarīgi iepazīties ar savu gleznu pircējiem?

Es vienmēr esmu pilnīgi laimīga. Tiešām. Man šķiet, ka neesmu tāda pavisam optimistiska, dekoratīva un visiem vienādi jebkurā interjerā laba māksliniece. Liels kolekcionārs nopērk daudz darbu un tad veido kolekcijas, bet nav noslēpums, ka parasti cilvēks nopērk bildes un liek kaut kur savā vidē. Gribētos, lai tas ir labā interjerā blakus daudziem citiem labiem mākslas darbiem. Taču es to nespēju ietekmēt. Draugi man kādreiz ir sūtījuši fotogrāfijas no vietām, kur atrodas kāds mans darbs, un es esmu nopriecājusies – man tas patīk, tas nenomāc manu bildi. Kur tie aiziet, tur aiziet. Es ticu, ka pie labiem cilvēkiem un ka neviens manu gleznu nav nobāzis bēniņos.

Jūs esat brīvmāksliniece. Vai nosakāt sev dzelžainu režīmu?

Nē, tā nevarētu teikt. Parasti mākslinieks strādā tad, kad nāk kāda izstāde, bet ielaist to lietu arī nevajadzētu. Akurāt pianisti neesam, bet trenēt roku vajag.

Kas ir gleznotāja "gammas"?

Vienkārši pabūt darbnīcā un kaut nedaudz pastrādāt, izjust. Vasara jau, protams, vedina uz laisku dzīvi. Kurš gan negrib neko nedarīt? Mēs ar draudzeni, arī mākslinieci, katru vasaru runājam, cik skaisti būtu, ja varētu visu vasaru neko nedarīt – baudīt dabu, tikšanos ar draugiem, svinēt dzīvi. Vasaras ir tik šausmīgi īsas. Bet tā nekad nenotiek, ka mākslinieks nestrādā. Ja paredzēta izstāde rudenī, pa vasaru ir jāstrādā.

Par Kirkes grāmatu. Kā jūs uztvērāt ideju rakstīt grāmatu par jums un jūsu dzimtu?

Es pati nolēmu, ka tāda nepieciešama. Pienāca laiks, un izkristalizējās ideja. Impulss bija pārvākšanās no iepriekšējās dzīvesvietas uz citu. Tika cilāti visādi dokumenti, papīri, arhīvi. Es drošības pēc glabāju visus izgriezumus no avīzēm – par papu, mammu, sevi. Izrādās – to visu varēja izmest. Anita Vanaga strādā ar arhīviem, un viņiem tas viss bija. Bija pietiekami daudz materiālu, lai rastos ideja apkopot vienā grāmatā ne tikai manus mazāk redzētos un arī pašus jaunākos darbus. Parādīt "no–līdz". No agrīnākajiem darbiem, kuros es sāku sevi apzināties. Parādīt, ka tur sākusies mana domāšana, no kuras es neatsakos arī tagad. Pavisam agrīni darbi ir meklējumi, un tos ne vienmēr vajag publicēt.

Par vectēvu ir iznākusi grāmata, bet – Rēzeknē (Irēna Vilčuka Francisks Varslavāns, 2013 – U. A.). Tas nozīmē, ka grāmata lielākoties ir apritē tajā reģionā. Par papu ir tikai viens kopīgs katalogs, kurā viņš ir kopā ar citiem plakātistiem. Par mammu arī nav. Tā bija laba reize visu materiālu apkopot. Protams, materiāls nebūtu nekas, ja nebūtu cilvēka, kurš to visu sistematizē. Man piedāvāja, lai es rakstu pati, bet es to nevaru izdarīt. Tad es negleznotu to periodu. Es varu rakstīt, bet tā nav mana profesija. Jebkurš cilvēks, kuru es būtu uzrunājusi, no tā visa, kas ir, būtu atlasījis pilnīgi citu komplektu, jo katram ir sava tēma. Arī māksliniekam cauri dzīvei iet sava tēma. Arī rakstošajam – vai tas ir rakstnieks vai mākslas zinātnieks, viņa privātā uztvere liek izvēlēties no tā, kas ir, to, kas viņam jau ir prātā. Mēs Anitai bijām labs materiāls.

Grāmata sākas ar tekstu: "Šī grāmata ir par spēli." Tam es arī piekritu. Varēju teikt – nu nē, Anita, tā nevar, mēs nebijām nekādi spēlmaņi, mēs nespēlējām, tas bija nopietni. Taču es piekritu. Arī es kaut kādos tekstos esmu izteikusies par spēli. Divi cilvēki domā paralēli un vienojas, ka šī grāmata ir par spēli. Tad sākās materiāla atlase. Man visu laiku Laima Slava no Neputna teica, lai es nedomāju par budžetu, bet es tomēr drusciņ domāju. Vajag kompakti. Sākumā man bija doma – tā kā tiek rakstīts par vairākiem cilvēkiem, varbūt katram vajag savus spēles noteikumus un rakstīt atsevišķās burtnīcās. Varbūt varētu arī tā. No visa tā, kas bija prātā man, Laimai, Anitai un pēc tam arī dizainerei Annai Aizsilniecei, bija kaut kas jāizvēlas. Izvēle – tas ir visbriesmīgākais. Galvenais – atrast shēmu, kā tas viss strādā.

Tātad grāmatā, cik saprotu, saplūst jūsu pašas redzējums par sevi kā pašportrets un Anitas Vanagas skats?

Jā. Mēs visu laiku tikāmies un konsultējāmies.

Vai strīdējāties par kādu ideju?

Nē, absolūti nemaz. Savā ziņā es viņai ļāvu vaļu izvēlēties, cik, par ko un kā rakstīt. Es par visu šaubījos. Tā ir nopietna lieta – pavērt durvis uz veselas dzimtas dzīvi simt gadu garumā. Tas vienmēr ir risks – vai tas vispār kādam ir interesanti? Tas ir galvenais. Bija ļoti svarīgi, ko mamma atceras par savu papu un arī manu papu. Veidojām mozaīku no maziem gabaliņiem. Skatījāmies, kas iekļaujas spēles koncepcijā, kas ne. Ļoti daudz fotogrāfiju bija jāatmet.

Pastāstiet, lūdzu, par brīnišķīgo fotogrāfiju, ar kuru grāmata beidzas. Tā droši vien izvēlēta spēles koncepcijas dēļ? Ņujorka. 1996. gads. Jūs ar Helēnu Heinrihsoni, sapucējušās, laimīgas, rokaties pa kaut kādām izmestām kastēm un papīriem? Kas tā ir par situāciju?

Jā, tā ļoti atbilst spēles koncepcijai. Tā bija forša situācija. Mūsu kolēģe gleznotāja Zoja Frolova bija izkārtojusi, ka mums, četrām meitenēm, notika izstāde Ņujorkā. Tas bija pats, pats sākums, kad vispār sāka drīkstēt izbraukt ar bildēm. Ieva Iltnere, Helēna Heinrihsone, es un Zoja, kura jau bija Ņujorkā. Viņa piedāvāja galerijai tēmu – sieviete glezno sievieti. Nu, brīnišķīgi, medusmaize mums visām. Es zem tā parakstos, varētu taisīt tādas izstādes ik pa desmit gadiem. Sieviete otru sievieti redz pilnīgi citādi nekā vīrietis. No otras puses – mākslinieks ir mākslinieks. Nevar teikt, ka prioritāte ir dzimums. Mēs tādas laimīgas šeit [fotogrāfijā] dodamies uz izstādes atklāšanu Soho. No vienas puses, tur ir daudz šausmīgi smalku galeriju, no otras – pietiekami daudz visādu miskastu. Un miskaste, kā zināms, pēdējā laikā ir mana mīļotā tēma. Divas mākslinieces rokas. Tā ka te viss ļoti labi sasēdās kopā.

Ko jūs tur esat atradušas, kas tās ir par lapiņām, neatceraties?

Nē. Tas nav svarīgi. Nauda, nauda (smejas). Pēkšņi atradām Soho naudu.

Runājot par jūsu dzimtu, stāsts par jums pašu Kirkes grāmatā sākas tikai 63. lapaspusē.

Nujā, es jau neesmu pirmā.

Ko nozīmē piedzimt slavenā mākslinieku dzimtā? Vai kādreiz, varbūt pusaudzes gados, jūsu ego nav sadumpojies – sak, kaut es nāktu no pavisam parastas ģimenes?

Absolūti nē. Man nebija jānes nekāds smagums, nevajadzēja atbilst mākslinieku dzimtas standartiem. Es esmu tāds klusais ūdens. Principā jau vienalga darīju to, ko gribēju. Man neviens neko nevarēja uzspiest. Mums ir bijuši kaut kādi radošie strīdi, teiksim, par manu pelēko periodu glezniecībā. Tad, kad visi ir radoši, vienmēr ir situācijas, kad kādam kaut kas nepatīk otra darbos. Mēs nebijām tāds harmonisks vienums – tā, ka visi vienā balsī un visiem viens patīk. Nu ne taču! Tieši otrādi. Visi cits citam piesienas.

Vai jūs apzināties sevī konkrētas ietekmes no saviem radiniekiem?

Mēs jau katrs savā lauciņā strādājām. Varu vienīgi teikt, ka Mākslas akadēmijā man bija viens periods, kad man ļoti patika, kā vectēvs gleznoja, tā viegli – alla prima. Mēģināju gan šā, gan tā. Kas tik man nepatika – Bonārs, Matiss un Pikaso. Izmēģināju dažādus stilus. Vectēvu es dzīvu neesmu satikusi, tikai viņa darbus, kas mums vienmēr bija apkārt. Katrā dzīves posmā ir bijuši brīži, kad kāds no vecākiem vairāk ietekmē. Paps – precīzs šriftu meistars, plakātists. Aizrāvos ar lietišķo grafiku, tagad tas ir dizains. Ar mammu vienoja – mēs izgaršojām, izkaifojām dažādas fantastiskas fotogrāfijas toreiz ļoti sarežģīti – ar īpašām atļaujām – pieejamos franču un itāļu žurnālos. Ar atļauju varēja ieiet un pašķirstīt kaut kur netālu no Doma laukuma. Tagad tas šķiet absurdi. Neticami. Mūs vienoja kino. Uz labu ārzemju kino arī ne katrs varēja aiziet.

Kinolektorijos iekļuva tikai kinosavienības biedri, bet kādu varēja ievest līdzi. Bet, ja nevarēja, – aizgāja mamma un pēc tam visiem krāsaini izstāstīja. Varat iedomāties? Pilnīgs absurds, bet nekas. Pa gabaliņam, pa gabaliņam. Kaut kas pie mums tika rādīts. Cilvēki skatījās nezin cik reižu Mūzikas skaņas vai kaut ko tamlīdzīgu. Tad, kad mamma strādāja Rīgas kinostudijā, tad veda labu kino un tad jau varēja tur tikt. Tie bija svētki. Tad gāja kaut vai uz četrām filmām dienā. Cik tu varēji izturēt, tik gāji.

Kas tās bija par filmām – Fellīni, Antonioni?

Izcilas filmas. Fellīni, Antonioni, jā, visa klasika. Viss XX gadsimts. Zelta pērles, briljanti. Bija ierobežojumi, bet caur tiem vienmēr varēja kaut kā izlauzties, apiet. Kā dabūt labo mūziku, kā dabūt labās grāmatas, kā dabūt labās filmas – tas viss bija tik sarežģīti, bet vienalga to dabūja. Tikai – tik daudz enerģijas patērēja pilnīgi nevajadzīgi.

Kam tagad veltāt atbrīvojušos enerģiju? Banānus var dabūt veikalā, nav vairs jāsūta bērniem no Maskavas ar vilcienu (1985. gadā Frančeska Kirke un Dace Lielā brauca uz Maskavu, kur notika Pasaules jaunatnes un studentu festivāls. Tālāk – uz Drēzdeni. Pases un piezīmju grāmatiņas bija jāatstāj PSRS Mākslinieku savienības seifā).

Divas gleznotājas sūta saviem bērniem banānus! Bija tādi vilcieni, ar kuriem visu ko varēja sūtīt uz Maskavu, no Maskavas. Bildes arī lika kaut kādā kravas vagonā. Vispār jau sāk aizmirsties, bet tās situācijas un noteikumi, kas diktēja dzīvi, bija tik dīvaini. Protams, visu slikto cilvēks ātri aizmirst. Tas pat nav nekas slikts, bet absurds. Arī krāsu dalīšana Mākslinieku savienības biedriem pa sekcijām. Tie bija lieli svētki – dalīja krāsas! Ne jau par velti. Viss bija ierobežots. Tad mākslinieki savā starpā mainījās. Papam vajadzēja ultramarīnu, viņš iedeva kādam citam no savas sekcijas kaut ko citu, kas tam vairāk bija vajadzīgs. Arī liekas – pilnīgs absurds. Per aspera ad astra.

Uzturēja nemitīgu izdomu un radošumu?

Jā, nu, protams. Es domāju, ja cilvēks ir radošs, viņš ir spējīgs izpausties jebkur un uz jebkā. Nav obligāti vajadzīgas graujošas kvalitātes krāsas un materiāli. Nezinu par citām profesijām, bet, par sevi runājot, – man pat kādreiz ir bijis tā, ka pārāk labas kvalitātes papīru vai audeklu man trūkst drosmes samaitāt. Ja man ir kaut kāds slikts materiāls – nav problēmu. Tajos laikos iesaistītie atceras, kādi bija materiāli, ar kuriem mēs strādājām un par kuriem, kā saka, ieņirdzām. Kaut kādas nenomazgājamas, īpaši baisas un sintētiskas Maskavas krāsas. Atceros, papam patika eksperimentēt ar jauniem materiāliem. Tikko parādījās sintētiskā tempera – tā bija vienkārši revolūcija. Vai Letraset burti. Tos izmantoja ne tikai plakātisti. Es tos izmantoju arī savos darbos. Bija vesels periods, kad es savās bildēs liku tekstus, citātus ar Letraset burtiem. Interesanti, ka no tā, kas ir, tu varbūt pat vari izveidot veselu periodu savā daiļradē. Ja kaut kas nav pieejams, tu uzreiz kā hameleons mainies un izdomā, kā izpausties ar citiem materiāliem.

Kā jums trūkst šajā laikā?

Kā man trūkst? Nevis – kā man trūkst, bet visai radošajai mākslinieku sabiedrībai. Mums trūkst muzeja. Trūkst ieinteresētu kolekcionāru. Ir tikai daži, līdz ar to ir maz galeriju. Ir pilnīgs disbalanss starp galeriju daudzumu un to spēju tikt galā ar talantīgu mākslinieku daudzumu. Patiesībā maz no vietējiem māksliniekiem ir pazīstami ārpus Latvijas. Mums ļoti pietrūkst atpazīstamības ārzemēs. Es runāju par savu paaudzi, jaunākajai ir pilnīgi citi spēles noteikumi. Tas ir tas, kā patiešām trūkst. Tā ir realitāte. Kamēr mūsu vienaudži kaut kur citās zemēs sāka izstādīties, mēs bijām laimīgi, ka Nahamkins mūs, gandrīz 20 māksliniekus, aizved uz Ņujorku. (Izstāde 1989. gadā bijušā rīdzinieka galerista Eduarda Nahamkina galerijā 138U. A.) Forši, ka ir tāds Nahamkins! Vismaz viens tāds avantūrists atradās.  

Pieņemu, ka jaunākās paaudzes mākslinieki daudz vienkāršāk atrod sadarbības partnerus un izstādās ārzemēs. Kad mēs sākām strādāt jau kā nobrieduši mākslinieki, var teikt, brīžiem ielaidāmies diezgan lielās avantūrās, jo mums nebija nekādas pieredzes. Tagad ir daudz vairāk institūciju. Mākslas meses ir gājušas plašumā. Tieši šobrīd lasu Septiņas dienas mākslas pasaulē (uz galda uz mutes atvērta stāv rakstnieces un mākslas socioloģes Sāras Torntones grāmata. Neputns, 2014 – U. A.). Viss ļoti nopietni ir mainījies pēdējos 20–30 gados. Par manu paaudzi var teikt – izdzīvojušie. No otras puses – tā ir interesanta pieredze. Visa padomju pieredze sastāv no anekdotēm, bet tā ir pieredze.

Pasapņojot – jūs vēlētos mākslas tirgū ienākt tagad, šajā laikā?

Protams! O, jā! Tad gan es ātrāk sāktu izpausties. Protams. Šur un tur jau tāpat ir pabūts. Bet tas būtu agrāk. Tie cilvēki, kas ir mācījušies vienās augstskolās ar visvispazīstamākajiem un spožākajiem māksliniekiem, ir topā. Vija Celmiņa, kura ir mācījusies kopā ar Čaku Klouzu, ir apritē. Tas sākās jau no mākslas skolas. Bet ir, kā ir.

Minējāt galeriju nepietiekamību. Vai cieša sadarbība ar galerijām nav arī risks sākt gleznot konkrētām sienām un gaumei? Vai kolekcionārs neizdara savu spiedienu? Kā māksliniekam saglabāt neatkarību?

Māksliniekam jau nav saskares ar kolekcionāru, bet galeriju, kas var nedaudz diktēt. Augstākā pilotāža ir, ja mākslinieks glezno to, ko viņš glezno, un galerists ir laimīgs dabūt viņa darbus. Nevis galerists saka, kas māksliniekam ir jātaisa, jo tad to nopirks. Tas diemžēl ir bēdīgi. Protams, lielākajai daļai mākslinieku tā ir realitāte. Viss ir atkarīgs, kādā līmenī tu atrodies.

Jūs varat brīvi gleznot, ko gribat?

Es jau varu. Tikai galeristi nav laimīgi (smejas). Man kaut kā vajag sabalansēt savas vēlmes.

Ko viņi vēlas – kaut ko saloniskāku?

Nē, nē, tā nevar teikt. Es domāju, ka nevajag iedziļināties, jo mums ir tik maz galeriju, un tām arī iet grūti. Tiešām grūti. Mākslinieku ambīcijas ir augstas. Cilvēki var domāt – kāpēc man būtu jāiegādājas tā mākslinieka darbs? Es par to naudu varu braukt un pusgadu dzīvot kaut kādās salās. Jebkuros laikos ir bijuši topa mākslinieki, simpātijas. Pašreiz tas viss ir atkarīgs no mākslas tirgus. Šausmīgs vārds. Šis jēdziens arī ir parādījies samērā nesen. Agrāk nebija tāda "mākslas tirgus". Taču nevar vaidēt, dzīve iet uz priekšu. Tagad tu ceļojumā grāmatas vari ievadīt un lasīt savā aipadā. Vienkārši cita realitāte, viss mainās. Venēcijas galmā vai kur citur gleznotājs arī strādāja pasūtītājam. Arī Rembrants, pilnīgi ģeniāls mākslinieks. Neviens nevar izdzīvot bez pasūtījuma. Ja viņš var izdzīvot, tas nozīmē, ka viņš dara vēl kaut ko. Kā mocījās Vermērs! To mēs redzam filmā. Mēs jau nezinām, cik ļoti viņš mocījās. Dzīvoja aizmirstībā.

Pieminējāt Rembrantu. Gan viņam, gan citiem meistariem ir bijuši izpalīgi, kuri padara melno darbu.

Daudziem māksliniekiem bija šādi izpalīgi. Viņi uz vietas jauca visus pigmentus.

Vai jūs spējat iedomāties strādāt šādā stilā? Kā jūs viņiem paskaidrotu savu ideju – kā uzgleznot Frančeskas Kirkes gleznu?

Ļoti daudziem mūsdienu multimediālajiem māksliniekiem ir veselas brigādes, kas viņiem strādā. Te sākas strīds. Ir mākslinieki, kuri uzskata, ka tā vairs nav māksla, bet tīrā komercija, ražotne. No otras puses – mākslinieks pasaka ideju, un nav svarīgi, vai viņš to realizē pats vai kāds cits. Es drīzāk piekrītu otrai grupai. Ja man, piemēram, būtu ideja – kādu manu konceptuālo darbu vajadzētu izaust gobelēna tehnikā. Es to pati neprotu, un man tas nav jāiemācās. Man ir ideja, un es to kādam profesionālim uzticu. Tomēr koncepts ir mans. Es vienmēr strīdos. Citi saka: Demjens Hērsts – tā vispār nav māksla, Džefs Kūnss – tā arī nav māksla, un kas tik vēl nav.

Jūs sakāt, ka ir?

Man Džefs Kūnss patīk, ko lai es saku? Iznāks raksts, būšu pieminējusi, ka man patīk Kūnss, un teiks – o, tirgus māksliniece!

Kāda ir atšķirība starp amatniecību un profesionālo mākslu, starp talantīgu un ģeniālu mākslinieku?

Tas viss ir tik ļoti plūstoši, ziniet. Ja tev ir koncepts, tu vari pamatot jebko. Kādreiz, kaut kad XVIII gadsimtā, tas bija skaidri nodalīts. Pašreiz ne. Konceptuālā māksla ir tik plašs jēdziens. Vienkāršais skatītājs varbūt pat neievēro, ka tā ir māksla, bet savējie sapratīs. Te ir ļoti daudzas nianses. Tas var kaitināt. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Teiksim, ja viens kaut ko izdara ar filcu – kā Jozefs Boiss, kurš ir ģeniāls mākslinieks. Viņš to izdarīja savā laikā, īstajā brīdī un ir iegājis vēsturē. Ja tagad kāds knibinātos tādā pašā stilā, es teiktu, ka tā jau ir amatniecība. Tāpēc, ka otrreiz to pašu nevajag darīt. Ja kāds atkārto to, kas ir bijis revolucionārs kādā īpašā mākslas vēstures periodā, tas nav nekas, otrais uzlējums.

Vai jūs savā radošajā izpausmē arī uzmanāties no "otrā uzlējuma"? Kad jums 1986. gadā bija pirmā izstāde, bija piedzimusi meita Laura un arī jūsu māksla esot kļuvusi maigāka un liriskāka.

Tas bija uz īsu brīdi. Nevajag jaukt personīgo dzīvi ar mākslu.

Savukārt pirms vienas no pēdējām izstādēm 2014. gadā – La Fiesta – mēģinājāt mainīt savu ierasto grotesko, ironiski rotaļīgo un kultūrvēstures parafrāzēm piesātināto stilu: "Nekādu citātu, nekādas mākslas vēstures." Vai šobrīd var runāt par kādu konkrētu periodu, noteiktiem estētiskiem meklējumiem?

No sevis tāpat nekur nevar aiziet. Smadzenes ir tās pašas. Var tikai mēģināt izpausties gan tā, gan tā. Paeksperimentēt. Es, piemēram, uzskatu, ka vajag eksperimentēt ar materiāliem, jaunām iespējām. Smadzenes tās pašas, bet apkārtējā realitāte dod impulsu kādai jaunai idejai, no kuras varbūt dzimst vesels jauns cikls, kurš tiek realizēts nedaudz savādāk nekā līdz šim. Par kuru varētu teikt, ka tas ir kaut kāds lēciens. Bet tas nav lēciens. Tā ir attīstība. Pārrāvums ir tad, ja mākslinieks pilnīgi nav mierā ar visu savu iepriekš padarīto, sarauj ar to un sāk no nulles. Katram ir rokraksts. Es pat esmu pieķērusi sevi: tagad, kad ienāk prātā – uztaisīšu kaut ko ģeniālu –, pēc tam pašķirstu vecās bildes un arhīvus, un izrādās – man tas jau ir bijis pirms kādiem 25 gadiem.

Zinātne, reklāma, cirks, kino, mode, mūzika, mākslas vēsture. Vai bez ierastajiem ierosmes avotiem šodienas laiks jums ir piespēlējis vēl kādu jaunu?

Es katru rītu apskatos ziņas, un man ir ļoti daudz ideju darbiem. Taču es saprotu, ka galerijas mani, kā lai maigāk pasaka, – pasūtīs ar visiem maniem dramatiskajiem darbiem. Tāpēc, ka manī visu laiku paralēli dzīvo vēlme gleznot to dramatisko, kas jau ir. Apkārt jau tā ir tik daudz dramatiskā. Es saprotu, ka neviens negrib to redzēt vēlreiz. Protams, es to uzpotētu uz kādas vecmeistara ainavas. Piemēram, sprādzienu. Man sen gribas to izdarīt. Bet priekš kam? Kam to vajag? Es sevi apturu. Tas prieks un konfeti ir viena mana šķautne. Sirds dziļumos es esmu diezgan dramatiska meitene.

Ainava – saulaina vasaras diena, jūra, debess – jūs neiedvesmo ķerties pie krāsām?

Jūru, sauli, puķes un maizi? Nē, nē. Nav mans. Man tās miskastes tomēr ir mīļākas.

Jums ir darbs Globālā klusā daba (2011). Laba metafora arī šodienas informācijas plūdiem. Scenāriji dažādi: citi norobežojas – izvēlas nelietot medijus vispār. Kāds ir jūsu filtrs, lai sevi pasargātu?

Informētam ir jābūt, vienkārši ir robežas. Es nesēžu caurām dienām sociālajos tīklos. Es uzskatu, ka tas ir dzīvei atņemts laiks. Taču īsa politinformācija ar rīta kafiju – tas, protams, noder. Atgriež realitātē. Dažas avīzes arī. Un Rīgas Laiks, mans favorītais žurnāls.

Kādreiz bija iespaids, ka jūs ļoti intensīvi tiekaties ar draugiem. Vai izdodas joprojām?

Intensīvi – nē. Visi ir ļoti aizņemti cilvēki. Pasvinēt dzīvi, protams, vajag. Jebkuras profesijas cilvēkam tas ir minimums – nedaudz satikties un aizmirsties. Jo vecāki mēs kļūstam, jo mums ir vairāk visādu darbu darāmi. Mēs tiekamies reti, bet labi. Te neiet runa par bohēmu. Vienkārši – izbaudīt uz pilnu klapi.

Vai jūs aizvien vēl braucat ar draugiem uz eksotiskām vietām ceļojumos astoņu cilvēku busiņā?

Te arī ir problēmas. Te viens netiek, te otrs. Viens negrib tur, bet grib kaut kur citur. Ceļojums ik pa diviem gadiem mums sāk bremzēties. Mēs neesam tūristi, mēs esam ceļotāji. Mēs nebraucam uz skaistām vietām, mēs braucam uz ekstrēmām. Man tas ļoti patīk. Daži jau rauc degunu un negrib ar mani saistīties. Man patīk, kur tik tā šausmīgāk, jo tur ir gleznieciski. Kurš gan grib braukt uz Vāciju?! Iedomājieties, busiņš ar māksliniekiem brauc uz Vāciju. Ja īstais lielais ceļojums, tad tās ir valstis ar problēmām. Tad ir interesanti. Tā ir baigā iedvesma. Tas tiešām ir iedvesmojoši. Ne velti pēc katra brauciena mums ir bijusi arī atskaites izstāde. Tā mēs nolēmām.

Grāmatā ir vēl kāda krāšņa fotogrāfija – Senegālas dejotājas Gunāra Kirkes darbnīcā 1969. gadā. Kādas ir jūsu atmiņas par šo laiku? Jums tad bija kādi 11 gadi? (Anita Vanaga raksta: "Labākie Rīgas mālderzeļļi Ilmārs Blumbergs un Jānis Andris Osis viesistabas sienas nokrāsoja katru savā krāsā – vienu melnu, otru dzeltenu, trešo zaļu un ceturto – spilgti sarkanu.")

Pieņemu, ka es tad biju kādā praksē. Šo momentu īsti neatceros, bet esmu sastapusi visādus cilvēkus. Kāpēc ārzemniekus veda uz darbnīcu? Tāpēc, ka tā bija liela, plaša, skaista. Papam galdus, skapjus, plauktus bija projektējis kāds arhitekts. Tas bija iemesls parādīt, cik labi Padomju Savienībā dzīvo mākslinieki. Tā bija vistīrākā propaganda. Bet kas tad vecākiem?! Interesantus cilvēkus sastapa. Vai dieniņās! Visnotaļ augstu stāvošas un foršas personas viesojās. Viena pat pamanījās uz trepēm salauzt kāju. Kas tik tur negadījās. Jēziņ! Tika filmēts, kaut kādi kinocilvēki grozījās. Kā jau kinošņiki. Ja iegāja, tad uz visu dienu. Visur vadi, visur durvis vaļā, suņi pazūd, jo filmē kaut ko nezin ko. Diemžēl tās senegālietes es neredzēju. Fotogrāfija vienalga ir graujoša.

Žurnālam Lillá intervijā Brīvības cena 2013. gadā atzīstaties, ka esat priecājusies, ka jūsu dzīvē beidzies stila līnijas Garage periods, jo esot bijis risks "pazaudēt sevi". Kādā tieši ziņā?

Pazaudēt sevi – tāpēc, ka es sapratu, ja es piepūlos, varu daudz ko. Es izveidoju kulta smaržas, odekolonu, un man patika šis process, jo es daudz ko uzzināju. Pieredze. Izdevu divus diskus – autortiesības, viss kaut kas, izgāju tam visam cauri. Sapratu, ka to visu var darīt. Tas viss mani ievelk. Un, ja viss sākt ievilkt ir bišķiņ par traku. Man daudz kas patīk, tik tiešām. Esmu tāds aizrautīgs cilvēks.

Jutāt, ka izsvaidāt enerģiju uz visām pusēm?

Jā, jā. Nevajag tā izšķiest sevi, jo dzīve taču viena. Ir forši pamēģināt. Kad mēs sākām, tie bija paši sākumi. Garage bija tāda stila lietu vieta. Man bija tāds sapnis. Laimai (tekstilmāksliniece Laima Kaugure – U. A.) bija. Tad apvienojāmies, izsapņojām to. Bet grūti. Tas tiešām paņem pārāk daudz laika.

Šajā laikā vislielākais dievs ir publicitāte un mārketings? Vai redzat veidu, kā tam pretoties?

Nē. Ar to vienkārši vajag sadzīvot. Tā ir realitāte. Es pieņemu, ka to varētu saukt par vecuma pazīmi, ja tu nesamierinies ar pārmaiņām, kas notiek apkārt. Es domāju, ka tās vajag pieņemt un izmantot savā labā.

Vai Ņujorka jūs joprojām turpina iedvesmot?

Jā. Protams, kad te [Latvijā] dzīvo, var runāt, cik mums ir skaista daba un cik viss mierīgi, nav konfliktu, bet, kad aizbrauc uz Ņujorku, nu, protams… Protams, māksliniekam tur ir jāgrozās. Tur ir tāda labas mākslas koncentrācija! Tur ir ar ko sevi salīdzināt. Māksliniekam ir jāredz, kā citi strādā. Jo vairāk redz, jo labāk. Vislielākais emocionālais kultūršoks man personīgi bija Bāzeles mākslas mese, kad es pirmoreiz tur aizbraucu. Tik daudz labas mākslas! Tā ir labākā mākslas mese. Viss vienuviet. Tu jau beigās nespēj to uztvert, bet vienalga. Tad tu saproti savu niecīgo vietu pasaulē, brauc uz Latviju un centies izrauties.

Garage periodā jūs biežāk intervēja un fotografēja dažādiem stila un dizaina žurnāliem. Vai jūtaties novērtēta tieši kā gleznotāja?

Es nezinu, kā mani novērtē. Tā nav, ka man visu laiku sit pa plecu un saka, cik es forša. Bet akurāt kā pēdējais mēsls arī nejūtos. Tas ir katra paša ziņā. Es esmu diezgan pašpietiekams cilvēks. Mans labākais interprets ir mākslas zinātnieks Marks Allens Švēde no Ohaio Universitātes. Viņš mani ir ļoti labi izpratis. 


Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja