Savulaik par brīnumbērnu atzīto itāļu vijolnieku, pašreiz – diriģentu, komponistu, mūzikas pētnieku Kristianu Fratimu Latvijā esam iepazinuši iepriekšējos gados, kad viņš viesojās Starptautiskajā Senās mūzikas festivālā ar baroka orķestri Coin du Roi. Šis diriģenta dibinātais orķestris, kurā muzicē augstas klases senās mūzikas speciālisti ne vien no Itālijas, bet arī no citām pasaules valstīm, ir lielākais Itālijas baroka mūzikas ansamblis un ietilpst Kristiana Fratimas Itālijā izveidotajā privātajā operkompānijā ar identisku nosaukumu un koncentrēšanos uz baroka operu iestudēšanu. Šie mūziķi spēlē autentiskos instrumentus un lasa mūziku tieši no manuskriptiem, iedziļinoties skaņdarbu vēsturiskajā kontekstā un meklējot tiltus starp tradīcijām un jauninājumiem.
Pa šo ceļu virzās arī itāļu diriģenta sadarbība ar dziedātāju Elīnu Šimku un koncertorganizāciju Latvijas koncerti. "Ja ticam, ka visi cilvēki, kurus savā dzīvē sastopam, ir sūtīti ar nodomu, senajā mūzikā viens no šiem augstākās mūzikas dotajiem cilvēkiem ir Kristians Fratima Itālijā," saka Elīna Šimkus. Savukārt Latvijas koncerti itāļu diriģentam uzticējuši šāgada un turpmāko gadu Senās mūzikas festivāla māksliniecisko vadību.
25. Starptautiskajā Senās mūzikas festivāla koncertā šodien, 11. jūlijā, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā ar Kristianu Fratimu pie diriģenta pults tiks atskaņota Georga Frīdriha Hendeļa mūzika, kas rakstīta pēc britu monarha Džordža II aicinājuma komponēt karaļa kronēšanas antēmus. Tie skanēs dzidrajās Rīgas Doma zēnu kora balsīs un orķestra Sinfonietta Rīga sniegumā. Savukārt Elīna Šimkus ir izvēlējusies ārijas no trim Hendeļa operām, kuras veltītas Persijas, Indijas un Vācijas karaļiem.
Savulaik brīnumbērns ar vijoli, tagad diriģents, komponists, mūzikas vēstures pētnieks, eseju un grāmatu autors. Turklāt arī Itālijā pirmās privātās operas kompānijas Coin du Roi dibinātājs. Kas jums pašam ir galvenais plašajā radošajā laukā?
Man patīk būt aktīvam, un cenšos izmantot katru dzīves sekundi, cik vien labi tas iespējams. Jāpiebilst, ka manu darbu saraksts ir vēl plašāks, nekā jūs pieminējāt: esmu arī televīzijas mūzikas filmu producents, raidījumu vadītājs un režisors. Esmu universitātes profesors Lietuvā, kur lietuviešu valodā pasniedzu kultūras ekonomiku un strādāju par vairāku festivālu māksliniecisko direktoru.
Pašlaik mana absolūtā prioritāte ir mūzika, un jo īpaši mana iesaiste vēsturiski pamatotā klasiskās un romantiskās mūzikas izpildījuma izplatīšanā. Faktiski šodienas muzikoloģiskā sabiedrība ir gandrīz vienota uzskatā, ka vēsturiskā pieeja ir vislabākais iespējamais baroka mūzikas interpretēšanas veids, taču Bēthovena, Šūberta un pat Šopēna darbu atskaņošana uz oriģinālajiem viņu laika instrumentiem nav pilnībā pieņemama, jo īpaši Baltijas valstīs.
Mana ideja ir šāda: mūsdienu instrumenti, bez šaubām, spēj īstenot šīs mūzikas izteiksmību, taču arī noteikti zaudē dažas konkrētas iespējas salīdzinājumā ar vēsturiskajiem laikmeta instrumentiem. Aplūkosim, piemēram, Bēthovenu. Populārās klaviersonātes Quasi una fantasia/ Gandrīz fantāzija op. 27 nr. 2, kuru pazīstam kā Mēnesnīcas sonāti, komponists ir skaidri norādījis, ka visa pirmā daļa ir jāspēlē pianissimo – maigi – un senza sordino – bez skaņas slāpēšanas. Zinot instrumentu – Valtera klavieres, kuras Bēthovens spēlējis, komponēdams šo sonāti, – saprotam, ko Bēthovens gribēja: nospiežot abus kāju pedāļus, pārbīdīt klaviatūru tā, lai āmuriņš sit tikai pa vienu no trim stīgām, un, ieslēdzot rokas moderatoru (sviru), ar speciālas filca strēmeles palīdzību noņemt augstos, skanīgos virstoņus, tādējādi padarot harmonisko kopskaņu mazāk "netīru". Šāds būtu ideālais skanējums, attēlojot mēness gaismu, kas atmirdz viegli viļņainā ezerā. Viņš gribēja uzburt atmosfēru, ko tik maģiski gleznojis Kaspars Dāvids Frīdrihs un franču impresionisti. Modernajiem instrumentiem šī iespēja ir pilnībā zudusi, jo, nospiežot Steinway pedāli, skaņas saplūst kopā disonējošā blāķī.
Bēthovens jau XIX gs. pirmajā desmitgadē bija neapmierināts, ka ar jaunajām Bēma klavierēm vairs nav iespējams respektēt viņa vēlmes attiecībā uz Mēnesnīcas sonātes skanējumu. Viņš ieteica izmantot Valtera, nevis Bēma instrumentu, lai šo sonāti spēlētu pa vecam. Vēl vairāk – komponista biogrāfs Antons Šindlers savās pagājušā gadsimta 50. gadu publikācijās aprakstījis Bēthovena savdabīgo nostāju pret jaunajiem instrumentiem, atklājot, ka viņš vēlējies pārkomponēt t. s. Valdšteina sonātes (21. sonāte op. 53) pirmo Domažora akordu, jo oriģinālajā šaurajā salikumā tas vairs nebija piemērots jauno klavieru neskaidrajai, lielajai skaņu masai, jo īpaši basā. Cik reižu mēs esam saskārušies ar Valdšteina sonātes neskaidro skanējumu? Ja klausāties to pašu sonāti uz Valtera klavierēm, ir pavisam cits stāsts.
Kas jūs motivēja riskēt un dibināt jaunu privātu operas kompāniju un orķestri brīdī, kad Itālijas mūzikas institūcijām ir grūti laiki un dažas pat tiek slēgtas?
Manā valstī ir ļoti grūti pastāvēt, ja esat atkarīgs no valsts, un jo īpaši no mūsu trauslās un neizprotamās politikas. Operkompānija Coin du Roi dzimusi 2015. gadā, un tā ir vienīgā privātā opera Itālijā un varbūt Eiropā. Tās mērķis ir atdzīvināt operas namu kā sociālās dzīves centru – īsto pilsētas centru. Tāpat kā XVIII gadsimtā, cīnāmies, lai operu padarītu par aktīvi izmantotu mākslas formu. Aizraujošas izrādes tapušas nelielos, skaistos vēsturiskajos teātros, kuros ekonomisku apsvērumu dēļ parasti nav iespējams iestudēt operas. Lielie opernami Eiropā dažkārt piedāvā baroka vai kameroperas iestudējumus neatbilstošā, nepiemērotā veidā. Šādos gadījumos jūs vienkārši varat saprast, ka sniegums ir pilnīgi aplams – teātrī ar 2000 sēdvietām atšķirībā no mazajiem galma teātriem jūs zaudējat dramatiska vēstījuma tuvību, intimitāti. Šī iemesla dēļ mēs uzstājamies tikai mazās, senatnīgās, greznās vietās un, pateicoties tam, spējam strādāt pie katras sejas izteiksmes, katra vārda un katras nots, lai sniegtu publikai ļoti spēcīgas un izsmalcinātas sajūtas.
Vēl viens svarīgs aspekts, ko esam aizguvuši no XVIII gadsimta, ir jēdziens palchettisti (tas saistīts ar teātra atbalstītājiem – I. L.). Mums ir liels skaits privāto atbalstītāju, kuri ir ne tikai patroni, bet arī aktīvi iesaistās pārvaldē un visos mākslas procesos. Tas ir novatorisks patronāžas veids, jo runa nav tikai par naudu: atbalstītāji jūtas kā šīs institūcijas daļa un tādējādi daudz dziļāk iesaistās tās darbā. Kļūt par Coin du Roi palchettista nav vienkārši – mūsu atbalstītājiem ir jāparāda, ka viņiem ir plašas, nopietnas zināšanas par mūziku, īpaši par operu.
Vēsturiskā galmu gaisotne un vide jūs vilina arī tāpēc, ka jūsu paša dzīslās rit senās aristokrātijas zilās asinis?
Es šo informāciju īpaši nepopularizēju, taču, jā, mans tēvs ir barons. Apprecoties ar viņu, arī mana māte ieguva šo titulu, bet viņas vecaimātei bija vēl svarīgāks tituls – viņa bija hercogiene! Taču vecvecmāmiņa iemīlējās ļoti glītā un labestīgā Itālijas armijas pulkvedī un apprecoties zaudēja hercogienes titulu. Es sevi netiešā veidā varu saukt par hercogu un tieši – par Sicīlijas baronu.
Kas no jūsu ļoti plašā repertuāra – no agrīnās mūzikas līdz laikmetīgajai – patlaban ir uzmanības centrā?
Esmu ļoti izlutināts mūzikas ziņā. Atļaujos izvēlēties, ko izpildīt un no kā atteikties, jo nevaru garantēt tikpat augstas kvalitātes sniegumu, interpretējot mūziku, kas man nepatīk. Mūzikas vēsturē ir bijuši vairāki meistardarbi, taču ir arī gluži parasta mūzika un arī tādi skaņdarbi, kuru vērtība, manuprāt, tikusi konsekventi pārvērtēta. Šodien zinām, ka romantiskais uzskats, ka tā mūzika, kas ir izdzīvojusi un saglabājusies cauri laikiem, arī ir vislabākais, ko cilvēce spējusi radīt, ir aplams un neētisks viedoklis.
Lūk, piemēram, Alesandro Skarlati ir viens no visu laiku labākajiem operkomponistiem: viņš izgudrojis rečitatīvu ar pavadījumu recitativo accompagnato, aria con da capo un bijis Georga Frīdriha Hendeļa skolotājs. Pašreiz viņa mūzika ir gandrīz pilnīgi aizmirsta, un tas ir noziegums. Mana mērķtiecība un uzmanība tagad ir vērsta uz to aizmirsto komponistu atdzimšanu, kuri, sākot no baroka līdz mūsdienām, būtu pelnījuši lielāku uzmanību, nekā jelkad ir guvuši. Protams, man patīk diriģēt arī atzītus skaņdarbus, bet šajos gadījumos mēģinu piedāvāt kritisku to lasījumu, pamatojoties ne tikai uz vēstures zināšanām, bet arī uz aktuālās gaumes evolūciju.
Manas muzikālās interpretācijas balstās uz ideālu līdzsvaru starp ekseģēzi (to, ko komponists gribējis pateikt saviem laikabiedriem) un hermeneitiku (centieniem padarīt šo vēstījumu mums skaidru un dzīvu).
Nevar nepamanīt jūsu ciešo saikni ar Baltijas valstīm: studijas Lietuvas Mūzikas akadēmijā pie diriģēšanas vecmeistara Joza Domarka, koncertu un operizrāžu diriģēšana Lietuvā, sadarbība ar slaveno režisoru Eimuntu Nekrošu. Savukārt uz Latviju jūs atveda dziedātāja Elīna Šimkus. Kas jūs saista mūsu ļaudīs un mūzikā?
Es patiesi mīlu Baltijas valstis. Es mīlu Baltijas tautu valodas, vēsturi, tradīcijas, kultūru. Esmu uzrakstījis vairākas esejas par attiecībām starp Itāliju un Baltijas valstīm. Atcerēsimies kaut vai Polijas valdnieci un Lietuvas lielkņazi Bonu Sforcu, Marko Skaki – itāļu komponistu Varšavas galmā, arhitektu Bartolomeo Rastrelli un tā tālāk. Es brīvi runāju lietuviešu valodā un pat mācu studentus Lietuvas Universitātē. Es mācos arī latviešu valodu un ceru, ka drīz to būšu apguvis.
Latvijā esmu bijis vairākas reizes, bet ir tiesa, ka tieši Elīna Šimkus izveidoja ļoti stabilu muzikālo tiltu starp mani un Latvijas mūzikas pasauli, jo īpaši ar organizāciju Latvijas koncerti, kas, manuprāt, ir viena no nopietnākajām un vislabāk vadītajām Eiropas mūzikas institūcijām. Mani un manu orķestri pārsteidza un iedvesmoja Latvijas koncertu veikums mūsu koncertu organizēšanā.
Baltijas valstis kopumā ir ļoti attīstītas un cienījamas. Runājot par mūziku, man ir jāsaka: esmu vairāk gandarīts par Latvijas, nevis Lietuvas muzikālo līmeni, it īpaši attiecībā uz baroka mūziku. Šī nebūs pirmā reize, kad diriģēšu orķestri Sinfonietta Rīga. Tas ir viens no labākajiem kamerorķestriem Eiropā, un esmu pārliecināts, ka šoreiz mēs kopā sasniegsim lielisku māksliniecisko rezultātu.
Elīna Šimkus ir mūziķe, kura ir augstu novērtēta Itālijā. Lepojos, ka mūsu muzikālās attiecības ir pamatīgas, tās ir vērtīgas mums visiem. Katru reizi, no jauna satiekoties, es novērtēju Elīnas izaugsmi un jaunās idejas.
Senās mūzikas festivālā šoreiz piedalāties ne tikai kā viesdiriģents, bet arī mākslinieciskais konsultants. Lūdzu, pastāstiet par šo sadarbības aspektu un idejām.
Es ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu. Šīsvasaras festivāls, protams, ir brīnišķīgs, ar interesantām programmām un ar tādiem dalībnieku vārdiem kā Dmitrijs Siņkovskis, Endrū Lorenss-Kings, Paper Kite, Elīna Šimkus, Sergejs Jēgers un Vadims Gluzmans, taču šis rezultāts nav mani nopelni, jo sāku strādāt tikai kopš šā gada. Mana darba rezultāti, cerams, būs redzami jau 2020. gada festivālā – būs brīnišķīga starptautiskā sadarbība, aicināsim fantastiskus ansambļus, mēģināsim sekot tematiskām idejām, demonstrēsim dokumentālās filmas, būs zinātniskās publikācijas. Jau tagad var novērtēt jauno zīmolu, kādu es šim festivālam biju vēlējies: no šī gada tā starptautiskais nosaukums ir Riga & Rundale Early Music Festival.
Kur ir jūsu vadītās 11. jūlija koncertprogrammas sāls?
Ideja ir vienkārša: šis ir stāsts par Anglijas karaļa Džordža II kronēšanu. Mums bija doma izpildīt cēlos, majestātiskos Hendeļa Kronēšanas antēmus. Tie šķita nepieciešami festivālam, tie ir vieni no sarežģītākajiem skaņdarbiem baroka mūzikas vēsturē. Mums bija daudz ideju par iespējamiem šīs mūzikas interpretiem, bet beidzot izvēle krita uz Latvijas resursiem. Tāpēc muzicēs Sinfonietta Rīga, un, tā kā Vestminsteras abatijā kronēšanas korī tradicionāli ir tikai zēnu un vīru balsis, iedomājāmies par Rīgas Doma zēnu kori. Tie ir divi labākie mūzikas kolektīvi, kurus Latvija var piedāvāt. Nolēmām iekļaut programmā arī dažas Hendeļa ārijas, kuras viņš sacerējis Persijas, Indijas un Vācijas karaļu slavināšanai. Trīs karaļi, trīs ārijas un viena brīnišķīga dziedātāja Elīna Šimkus.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Tie lielākoties būs saistīti ar jūsu – diriģenta un operas kompānijas vadītāja – iecerēm vai ar komponista ambīcijām?
2020. gadā tiks atzīmēta Bēthovena 250. dzimšanas diena, savukārt 2027. gadā – 200. nāves gadadiena. Šajā sakarā iesaistīšos lieliskā projektā – Bēthovena simfoniju, koncertu un Missa Solemnis ierakstīšanā ar vēsturiskiem instrumentiem ierakstu namam Warner Classics. Šajā projektā iesaistījušies Iļja Gringolcs, Džovanni Sollima un daudzi citi. Kompānijai Warner Classics ierakstīšu arī Vāgneru, pirmo reizi vēsturē izmantojot instrumentus, kurus spēlēja viņa dzīves periodā. Turpināšu gan muzikoloģisko un akadēmisko darbu, gan starptautisko koncertdarbību, kas kļūst arvien intensīvāka un vērienīgāka.
Interesanta pieredze – būt pirmajam itālim, kurš Krievijā diriģējis pilsētā, kas ārzemniekiem ilgus gadus bijusi nepieejama militāru iemeslu dēļ. Kā tur jutāties?
Man ir jāatzīst, ka Krievija spēj atstāt uz mani spēcīgu iespaidu katru reizi, kad tieku turp aicināts. Tā ir iekšēji tik dažāda valsts, kolorīta, plaša, blīva, bagāta ar etnisko un kultūras daudzveidību. Protams, mani iespaidi ne vienmēr ir pozitīvi, un lielākoties esmu izmisis, redzot šīs valsts militarizāciju, bet tikpat sliktu gaisotni jūtu citās pilnībā militarizētās valstīs, piemēram, ASV, Izraēlā, Ķīnā. Es patiešām biju pirmais ārzemnieks, kas darbojās Severodvinskas militārajā rajonā, kur tika būvētas K sērijas kodolzemūdenes.
Domāju, ka tā bija gudra kultūras diplomātijas darbība, ko īstenoja Itālijas Starptautisko attiecību ministrija. Tajā reizē nolēmu izpildīt visus padomju režīma aizliegtos skaņdarbus, kurus daudziem virsniekiem un karavīriem droši vien nekad agrāk nebija iespējas dzirdēt. Tas bija 2012. gadā, un es vēl biju jauns.
Vēl viens kultūras diplomātijas solis – es būšu projekta Baoba-roque vēstnieks. Tas ir UNICEF projekts, kas sāksies 2021. gadā un gādās par baroka orķestra izveidošanu Centrālajā Āfrikā. Visi instrumenti un zarnu stīgas tiks darinātas no vietējiem resursiem – no koka, dzīvnieku zarnām, zebru krēpēm. Visu procesu un tā attīstību uzraudzīs speciālisti no Eiropas. Šī ir ļoti jauka un ilgtspējīga ideja.
Kas jūs interesē un aizrauj ārpus mūzikas?
Man ir daudz interešu, pat pārāk daudz, jo man nav laika tās visas izkopt. Man patīk gatavot ēst, novērot debesis ar teleskopu. Es mīlu mākslas foto un reizēm piedalos konkursos ar apmierinošiem rezultātiem. Spēlēju tenisu, taču vairāk par visu dievinu zirgus. Jāšana ar zirgu droši vien ir mana lielākā aizraušanās, tā man sniedz lielu brīvības un viegluma sajūtu.
Vai jums dzīvē noder arī ekonomikas studijas?
Ekonomikas un astronomijas studijas man palīdzējušas tiešā veidā vairāku Eiropas festivālu mākslinieciskā vadītāja amatā. Ja jums ir skaidrs redzējums par to, kas ir ekonomika, jo īpaši kultūras ekonomika, jūs varat reāli palīdzēt organizācijām racionalizēt procesus un atrast pareizo stratēģiju. Savukārt izpratne par to, kas ir matemātika filosofiskā nozīmē, palīdzējusi man labāk saprast mūziku.
Galileo Galilejs teicis, ka viss ir uzrakstīts matemātiskā valodā. Viņam ir taisnība, un mēs varam tikai piebilst, ka viss ir piedāvājuma un pieprasījuma jautājums – jautājums par to, kā prasmīgi izmantot ierobežotus resursus. Piemēram, tempu, dinamiku, krāsas. Kāds var iebilst, ka mūzika ir Kanta ideālā transcendence, kam nav nekā kopīga ar skaitļiem. Tā nav taisnība. Mūzika ir matemātika, savukārt matemātika saskaņā ar Pitagora atziņām ir ne tikai pastāvīga, tā ir arī ideāla un transcendentāla.
Koncerts
Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 11.VII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15