Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar režisoru Fransuā Ozonu. Protams, esmu vuārists!

"Pirms katras filmas uzņemšanas es domāju par sevi un savu prieku. Tikai pēc tam – par publiku," ekskluzīvā intervijā KDi uzsver franču režisors Fransuā Ozons

Fransuā Ozons ir viens no veiklākajiem un erudītākajiem mūsdienu režisoriem – ar savām filmām viņš iepriecina skatītājus gandrīz katru gadu. 2016. gadā franču meistars pārsteidza ar estētiski izsmalcinātu, melnbaltu vēsturisko drāmu Francs/Frantz par Pirmā pasaules kara upuriem. 2017. gadā viņš atgriezās pie šoka terapijas, uzņemot izaicinošu psihoerotisku trilleri Dubultais mīlnieks/L’amant double par to, kas notiek sievietes dvēselē un zemapziņā. Jau ir pabeigta Fransuā Ozona nākamās filmas Aleksandrs/Alexandre uzņemšana. Tās pirmizrāde gaidāma 2019. gadā. "Tas būs stāsts par vīriešiem, viss pārējais ir noslēpums," Parīzē notiekošajā intervijā KDi saka režisors.

Dubultais mīlnieks Rīgā demonstrēts pagājušā gada beigās un šā gada sākumā, taču Fransuā Ozons sarunā atklāj, kāpēc būtu vērts to noskatīties atkārtoti. Filmas pamatā ir amerikāņu rakstnieces Džoisas Kerolas Outsas romāns Dvīņu dzīve, kuru režisors ir pamatīgi papildinājis. Sižeta autorei ekranizācija esot patikusi. Galvenā varone – 25 gadus vecā Hloja – strādā par uzraudzi laikmetīgās mākslas muzejā Palais de Tokyo Parīzē. Viņa nespēj izārstēt sāpes vēderā un vēršas pie psihoterapeita. Drīz Hloja atklāj, ka viņam ir dvīņubrālis, kurš arī ir psihoterapeits. Lai saprastu, kas notiek viņas ķermenī un prātā, Hloja iesaistās intīmi ārstnieciskās, psiholoģiski sarežģītās attiecībās ar abiem vīriešiem.

Sižetu caurstrāvo mistika, fizioloģija, kriminālintriga, liriskums un erotiskums. Hloju atveido savulaik Fransuā Ozona atklātā aktrise un bijusī modele Marina Vakta, viņa filmas Jauna un brīnišķīga/Jeune & jolie (2013) zvaigzne. Dvīņubrāļus iespaidīgi tēlo Žeremī Renjē, kurš redzams arī Fransuā Ozona filmās Kriminālie mīļākie/Les amants criminels (1999) un Sieva uz pilnu slodzi/Potiche (2010). Neliela, taču svarīga loma Dubultajā mīlniekā ir atvēlēta franču aktiermākslas leģendai Žaklīnai Bisē.

Šī filma, kuru daži uzskata par filosofisku komēdiju, atspoguļo Fransuā Ozona interesi par dubultniekiem, lomu maiņu, personības dubultošanos, lietu un parādību ambivalenci, pretpolu pievilkšanos, realitātes noslāņošanos. Fransuā Ozons ir kaislīgs kinomāns, un Dubultajā mīlniekā var pamanīt atsauces uz klasiķu Alfreda Hičkoka, Romāna Polaņska, Braiena de Palmas un Pola Verhovena darbiem. Katra franču režisora filma ir darbs ar dubultdibenu. Fransuā Ozons spēj būt vienlaikus ekscentrisks un patiess, rotaļīgs un drosmīgs. Nezaudēdams stilu un gaumi, viņš eleganti balansē starp dziļdomību un banalitāti un katrā filmā atklāj mums kaut ko jaunu arī par savām fobijām, psiholoģiskajām traumām un apslēptajām vēlmēm.

Pabeidzis savu iepriekšējo filmu Francs, jūs teicāt, kā nākamā – Dubultais mīlnieks – būs "seksīga". Tāds ir jūsu princips, ka nākamajam darbam ir jābūt totāli atšķirīgam?

Montējot Francu, konstatēju, ka filmā nav nevienas seksa ainas – tikai mazs skūpsts. Francs ir sanācis ļoti šķīsts. Tāpēc nākamajā darbā vēlējos doties citā virzienā. Es sen biju lasījis Džoisas Kerolas Outsas romānu Dvīņu dzīve, jau pirms kāda laika biju mēģinājis adaptēt to ekrānam, bet toreiz neizdevās iegūt tiesības. Pēc Franca pabeigšanas mans producents paziņoja, ka beidzot visas formalitātes ar autortiesībām ir nokārtotas, un es ķēros pie darba.       

Vai jums pašam bija sarežģīti uzņemt tik provokatīvu filmu kā Dubultais mīlnieks?

Pirmām kārtām vēlējos, lai man būtu jautri. Vienmēr gribu priecāties par to, ko daru. Pirms katras filmas uzņemšanas es allaž domāju par sevi un savu prieku. Tikai pēc tam – par publiku, par to, ka man vajadzētu aizraut skatītājus un parūpēties, lai mans darbs viņiem patiktu. Neslēpju, ka katra filma sagādā baudu vispirms man pašam, jo tas prasa tik daudz laika un darba. Negribas tik ilgi ņemties ar kaut ko garlaicīgu, kas tev pašam neiet pie sirds.

Es vēlējos uzņemt trilleri 90. gadu stilistikā. Man gribējās radīt efektīgu sievietes portretu. Jau ilgāku laiku vēlējos atkal sadarboties ar aktrisi Marinu Vaktu, kura četros gados pēc mūsu pirmās filmas Jauna un brīnišķīga ir kļuvusi par īstu sievieti. Tajā filmā viņa vēl bija jauniete, tagad viņa ir māte. Man bija sajūta, ka Marina ir ļoti mainījusies, un es vēlējos parādīt, kāda viņa ir tagad.

Kā tieši viņa ir mainījusies?

Filmas Jauna un brīnišķīga uzņemšanas laikā Marina bija eksmodele. Viņa vēl nebija pārliecināta, vai kļūs par aktrisi, jo pirms mūsu satikšanās viņai bija bijusi slikta pieredze ar franču režisoriem – vārdus nesaukšu. Marina man atgādināja ievainotu dzīvnieku, viņa bija trausla un tramīga. Mums ir izveidojušās lieliskas, uzticības pilnas attiecības. Filmēšana viņai sagādāja prieku, viņai patika šis process. Pēc mūsu filmas Marina nolēma kļūt par aktrisi. Dabiski, ka man gribējās atkal ar viņu strādāt.

Savā ziņā Jauna un brīnišķīga bija kā dokumentāla filma par Marinu. Ne jau tāpēc, ka viņa būtu pievērsusies prostitūcijai, bet tāpēc, ka uz ekrāna viņa bija tāda pati kā dzīvē – diezgan noslēgta un noslēpumaina. Savukārt filmā Dubultais mīlnieks Marinai bija jāveido sava varone no nulles un "jāaranžē" viņas raksturs – Hlojas tēls ir ļoti attālināts no viņas būtības, un Marinai bija jāatrod citāds spēles veids.     

Dubulto mīlnieku mēdz salīdzināt ar Deivida Kronenberga erotisko trilleri Dead Ringers (1988), tajā Džeremijs Aironss atveido dvīņus ginekologus, kuriem ir attiecības ar vienu sievieti. Cik spēcīgi jūs ietekmējusi šī filma?

Es noskatījos Dead Ringers tikai tad, kad daudzi pēc Dubultā mīlnieka scenārija izlasīšanas man norādīja uz paralēlēm ar Deivida Kronenberga darbu. Man ļoti patika viņa filma. Atšķirība ir tāda, ka Kronenbergs izstāsta stāstu no dvīņu skatpunkta, bet es priekšplānā izvirzu sievieti un viņas skatījumu.    

Dubultā mīlnieka sakarā bieži tiek pieminēts arī Alfreds Hičkoks. Protams! Viņš ir trilleru tēvs. Ja uzņemat trilleri, jums neizbēgami ir jāatgriežas pie Hičkoka.

Jūs sakāt, ka filmēšanas procesā vēlaties uzjautrināties. Vai, uzņemot filmu, jūtaties kā vuārists? Vai redzat sevi katrā filmas varonī?

Protams, esmu vuārists! Domāju, ka jūs arī tāds esat. Ja mums patīk kino, mēs visi esam vuāristi. Kino ir spēle. Filmas veidošana ir kaut kas bērnišķīgs – es spēlējos, kaut ko iztēlojos, izliekos par kādu citu. Tajā visā ir kaut kas nevainīgs, tajā pašā laikā mēs rotaļājamies ar seksualitāti, perversijām, izvirtībām, daudzām citām lietām un parādībām. Tas ir uzmundrinoši, iedvesmojoši un ļoti jautri.

Kādā intervijā esat teicis, ka sekss ir labākais veids, kā iepazīt otru cilvēku un viņa raksturu. Ko, jūsuprāt, par kino industrijas haizivīm stāsta pēdējā laika seksa skandāli? Kādus secinājumus varam izdarīt?

Tas ir stāsts par sieviešu un vīriešu spēka līdzsvaru. Tas ir tas, ko uzsver sievietes, – sabiedrība mainās, patriarhāta laiks ir beidzies. Sievietes cenšas panākt vienlīdzību. Mēs zinām, ka šajā industrijā vienlīdzības nav bijis.  

Kādu ietekmi tas atstās uz kino attīstību? Kā mainīsies attiecības filmas uzņemšanas laukumā?

Iespējams, būs pārmaiņas uz labo pusi. Globālajā kino biznesā ir bijis daudz pārmērību un visatļautības, daži vīrieši ļaunprātīgi izmantojuši savas varas pozīcijas. Ja šīs lietas var mainīties, būs labi. Varbūt tas sniegs iespēju filmās stāstīt citādus stāstus, rādīt attiecības no cita rakursa. Piemēram, Dubultajā mīlniekā ir seksa aina, kurā vīrietis un sieviete mainās lomām, un man bija svarīgi to parādīt.

Kā jūs pats, būdams kino industrijas dalībnieks, uztverat visu notiekošo – kā trilleri, komēdiju, traģikomēdiju, psihodrāmu?

Šajā situācijā – tāpat kā jūs – esmu tikai vērotājs. Es redzu, ka lietas mainās, un atbalstu šīs pārmaiņas. Tomēr mākslā nedrīkst būt pārāk daudz moralitātes, tāpēc ceru, ka notiekošais mainīs kino jomā iesaistīto cilvēku uzvedību, taču neierobežos mākslinieku brīvību, neatnesīs jaunu cenzūras vilni. Ceru, ka mākslinieki savā daiļradē vienmēr jutīsies brīvi darīt, ko viņi vēlas. Moralitātei nav jāiesūcas stāstos, kurus mēs stāstām mākslā, taču cilvēku attiecībām ir jābūt morāli apzinīgām.

Stāstiem joprojām ir jābūt provokatīviem?

Provokācija ir mākslas sastāvdaļa. Ja māksla būtu tikai realitātes atspoguļojums, tā būtu apnicīga. Mākslā ir jāuzdod jautājumi, mākslai ir jāšokē un jāprovocē.           

Jums ir lielisks talants atklāt jaunas aktrises. Pateicoties jums, skatītāji ir iepazinuši Ludvīni Saņē, Paulu Bēri un Marinu Vaktu. Jums ir svarīgi meklēt jaunas sejas?

Vēlaties zināt, vai esmu Pigmalions? Es gribētu tāds būt, bet pašas aktrises to ne pārāk vēlas. Es lieliski justos un iederētos 40. gadu Holivudā, varētu sniegt vērtīgus padomus jaunām aktrisēm, ko darīt un nedarīt. Tagad viņas gandrīz vairs nemaz neprasa padomus. Sievietēm ir šāda brīvība – uzticēties tikai savam viedoklim, taču manī noteikti dzīvo Pigmalions, un dažreiz man ļoti gribas teikt kādai aktrisei: nepiekrīti šai lomai! Taču viņas neklausās. Viņas klausās tikai tad, kad filmējas pie manis un mēs strādājam kopā, pēc tam turpina dzīvot savu dzīvi.  

Kā jūs atrodat jaunas aktrises?

Katru reizi ir cits stāsts. Piemēram, Ludvīni Saņē (viņa ir redzama filmās Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem/Gouttes d’eau sur pierres brulantes (2000), 8 sievietes/8 femmes (2002) un Baseins/Swimming Pool (2003)) es ievēroju kādā īsfilmā. Paula Bēre, kurai tika uzticēta galvenā loma Francā, atnāca uz aktrišu atlasi Vācijā. Es tur satiku daudz jaunu aktrišu, taču, kad ieraudzīju Paulu, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņa ir tieši tāda māksliniece, kādu es meklēju. Savukārt Marinu Vaktu es pamanīju uz kāda žurnāla vāka, viņa bija modele.

Ja strādāju ar aktrisi vairāk nekā vienu reizi, es prasu spēlēt kaut ko citu, lai tas atšķirtos no mūsu iepriekšējā darba. Pirmā filma, kuru uzņēmu ar Šarloti Remplingu, ir Zem smiltīm/Sous le sable (2000). Viņas varone ir atsvešināta, iekšupvērsta. Mūsu nākamajā kopīgajā filmā Baseins Šarlotes Remplingas tēls ir citāds: viņa ir bīstama sieviete, rakstniece. Ikreiz cenšos dot katrai aktrisei iespēju parādīt sevi no negaidītas puses.  

Arī pats cenšos neatkārtoties un mainīt žanru. Kinomākslā mani fascinē daudzveidība. Es neesmu pūrists, kurš filmē tikai drāmas un komēdijas. Ikreiz mēģinu ieiet citā teritorijā, uztaustīt kaut ko jaunu. Ja tev ir bail eksperimentēt un izaicināt sevi, tu kļūsti garlaicīgs.    

Vai kino ir pagātnes medijs? Cik lielā mērā skatītāji ir apsēsti ar pagātnes sejām? Piemēram, Alēns Delons, kurš tagad filmējas savas karjeras pēdējā filmā, nesen izteicās, ka ir vīlies sabiedrībā, dzīvē, kino…

Es tam nepiekrītu. Tā ir Alēna Delona problēma. Šādi uzskati ir raksturīgi veciem cilvēkiem, kuri gatavojas mirt. Viņiem šķiet, ka pasaule ies bojā kopā ar viņiem. Varbūt Alēns Delons domā, ka kino mirs kopā ar viņu, taču tā nenotiks. Kino joprojām ir dzīvs, aktīvs mākslas veids. Es redzu daudz jaunu cilvēku, kuri mīl kino un iet uz kinoteātriem. Es neesmu pesimists.    

Jūs strādājat daudz un ātri – gandrīz katru gadu varam skatīties jaunu jūsu filmu. Jums patīk uzturēt tik intensīvu tempu, vai vienkārši tā sanāk?

Tā sanāk, jo man patīk uzņemt filmas un man ir finansiālas iespējas to darīt. Daži no maniem darbiem ir bijuši pietiekami veiksmīgi, vienmēr esmu iesaistīts visā filmas tapšanas procesā, kontrolēju finanšu aspektus. Es labi zinu, cik kas maksā. Necenšos uzņemt dārgus grāvējus, manas filmas neizmaksā desmit vai divdesmit miljonu eiro. Manu filmu budžeta modelis ir diezgan vienkāršs, tas man ļauj uzņemt vienu filmu gadā.  

Kura no jūsu filmām izmaksājusi visvairāk?

Angļu valodā uzņemtais Eņģelis/Angel (2007). Tā ir arī mana vislielākā finansiālā izgāšanās.

Kurš ir jūsu komerciāli veiksmīgākais darbs?

Francijā vislielāko peļņu guvušas 8 sievietes, starptautiskā mērogā – Baseins.  

Filmā Dubultais mīlnieks svarīgu lomu spēlē kaķi. Ar kaķiem ir apsēsta arī režisore Anjēze Varda. Jums tie patīk?

Nē, es neciešu kaķus. Taču kaķis ir minēts Džoisas Kerolas Outsas grāmatā. Šis mājdzīvnieks ir ļoti fotogēnisks, kamera viņu mīl. Kad filmējat kaķi, jums ir sajūta, ka viņš ir gudrs. Kad filmējat suni, sajūta ir pretēja – suns ir dumjš. Kaķis kadrā prot manifestēt savu klātbūtni. Manās mājās dzīvnieku nav.

Vai jūs interesē psihoterapija?

Es teiktu, jā... Zināju, ka Dubultajā mīlniekā būs jāiekļauj pietiekami ilgas ainas, kurās divi cilvēki sēž viens otram pretim un sarunājas. Ilgi domāju, kā režisēt šīs ainas, kā tās interesanti parādīt, lai tās nešķistu garlaicīgas. Man patīk risināt šādus uzdevumus.

Ja skatīsieties Dubulto mīlnieku otro reizi, sapratīsiet, ka galvenā varone pasaka pilnīgi visu jau pirmajās desmit minūtēs un jums uzreiz ir visas atslēgas, ar kurām atvērt šo stāstu. Taču skatītāji nav spējīgi uzreiz visu saklausīt. Mani aizrāva šī doma – verbāli pateikt visu pirmajās desmit minūtēs un pēc tam turpināt vēstījumu, izmantojot galvenokārt vizuālo valodu, nevis vārdus. Psihoanalīze un kino ir dzimuši vienlaikus, tiem ir spēcīga saikne.  

Jums patīk intriģēt skatītājus?

Jā, man patīk spēlēties ar viņiem, provocēt, izaicināt un kairināt viņus. Dažreiz man patīk parādīt viņiem to, ko viņi vēlas redzēt. Citreiz – to, ko viņi nevēlas redzēt. Dubultajā mīlniekā atļāvos būt agresīvāks un perversāks nekā Francā, kurā es darbojos, paslēpjoties aiz paša stāsta. Dubultajā mīlniekā es izvirzījos priekšplānā – atbilstoši sižetam, filmas loģikai un vēstījuma specifikai. Šī ir filma par to, kas notiek sievietes zemapziņā, un man bija brīvība eksperimentēt.

Dubultajā mīlniekā mēs redzam daudz laikmetīgās mākslas darbu, kuri tapuši speciāli filmai. Kāda māksla jūs pašu uzrunā?

Man patīk mākslinieki, kuri atveido ķermeni. Egons Šīle, Baltuss, Frānsiss Bēkons. Modernā un laikmetīgā māksla uzdod jautājumus un atver mūsu iztēli, tāpēc man bija aizraujoši izmantot mākslas darbus filmā. Tie palīdz iekļūt varones fantāziju pasaulē.      

Vai kādreiz esat vēlējies, lai jums būtu dvīņubrālis?

Man ir dvīņubrālis! Es neesmu Fransuā Ozons.

 

Top komentāri

uzvārds, kas iedveš respektu
u
Vai šis ir tas ozona cauruma atklājējs?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts ar savu finansiālo situāciju?

Kopā nobalsojuši: 365

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja