Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +9 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 24. februāris
Diāna, Dina, Dins

Kad mēs beigsim spēlēties ar Cauku? Intervija ar Spēlmaņu nakts mūža balvas ieguvēju aktrisi Lolitu Cauku

"Man ir izkāpināta taisnības izjūta, bet gandrīz nemaz nav godkārības," brīdi pirms balvas par mūža ieguldījumu teātrī saņemšanas saka Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka

Kur jūs vēlētos tikties? Atskan mirklīga atbilde – pie Brīvības pieminekļa. Spēlmaņu nakts balvas par mūža ieguldījumu gods nav apslāpējis Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas humora izjūtu un pašironiju.

"Personības šarms un mērogs, spožs intelekts un humora izjūta raksturo Lolitas Caukas brieduma gadu lomas, un šādas iezīmes līdzās talantam sagādā vien laiks un apzināta vēlme neapstāties augt savā profesijā. Dzīves gudrība ļauj sabalansēt emocijas un prātu un liek arī skatītājam ieklausīties tajā, ko aktrise caur savu tēlu grib mums pateikt," tā aktrise raksturota Nacionālā teātra mājaslapā.

Man kā žurnālistei svētku intervijas nav tuvākais žanrs, jo iznāk cilvēka dzīvei pārspindzēt pāri kā dronam, pieskaroties it kā visam, bet īsti nekam. Tomēr apzinos, ka ikkatram apbalvotajam tas ir liels un saviļņojošs dzīves notikums. Vai tā ir?

Balva ir notikums. Man savā mūžā nekad nav bijuši svarīgi nosaukumi, neesmu pēc tā tīkojusi. Domāju, ka dozētās devās jaunam aktierim ir jābūt godkārībai, jo arī tas ir dzenulis. To tagad saprotu. Man diemžēl – un arī paldies Dievam – tas ir atņemts. Līdz ar to es ļoti augstu novērtēju šo balvu. Augstāk par jebkuru apbalvojumu. Vienlaikus ļoti labi saprotu, ka uz skatuves man blakus vajadzētu stāvēt lielam pulkam.

Kuras epizodes no savas dzīves teātrī jums pirmās uznira prātā, uzzinot par balvu?

Tad man ir mākslīgi jādomā, tāpēc ka mūžā ir ietverts viss – arī bērnība, interese, aizraušanās ar teātri, fakultāte, Liepāja, tukšie gadi, kas varbūt bija mani bagātākie gadi. Pēc tam – Drāmas teātris. Ar nosaukuma maiņu mainījās arī mans liktenis, lai cik tas dīvaini būtu. Tas viss ir kopā vienā trauciņā.

Kādā veidā? Kā jūs to izjutāt?

Visticamāk, tā bija visos teātros, bet Drāmas teātrī – izteikti. Bija pirmās pakāpes aktieri, tad bija tie, kas stāvēja uz otrās pakāpes trepītēm, tad bija tie, kas bija uz trešās, un tā tālāk, un tā tālāk. Tas bija ļoti strikti izteikts. Domāju, ka šī sadale reizēm aktieriem un aktrisēm ļoti nodarīja pāri.

Tā es tagad domāju. Toreiz, kad nokļuvu teātrī, biju ļoti laimīga, ka varu ieiet pa tām durvīm. Tāpēc nedomāju, ka man tika nodarīts pāri. Mani tur ielaida. Tās bija arī sakritības. Pateicoties Mihailam Kublinskim, kurš man deva gan mazās zāles izrādes, gan lielajā zālē – izrādēs Filumena Marturano un Ceļojošā komija gals.

Vai jūs piekristu, ka labvēlīgs aktiera liktenis teātrī lielā mērā ir atkarīgs no režisora, kurš viņu pa īstam ierauga un atklāj?

Tas ir ļoti lielā mērā. Ir ļoti svarīgi, lai tevi ieraudzītu. Jaunam aktierim būtu jāapzinās, ka viņa radošais mūžs ir atkarīgs no tā, vai viņu kāds ieraudzīs vai neieraudzīs. Bet, ja tevi neierauga, – viss. Pēc tam nāk tālākais – kādus darbus režisors piedāvā, kādus partnerus. Tikpat svarīgi, kas esi tu pats un kādā formā esi. Cik bagāts esi savā dvēselē, fiziskajās iespējās un varēšanā.

Radies priekšstats, ka esat ļoti neatkarīgs cilvēks. Kā jūs ar šādu raksturu esat spējusi sadzīvot ar aktrises profesijas ierobežotību un atkarīgumu?

Nezinu, bija jāsadzīvo. Te man atkal jāatgriežas pie sākumā teiktā – ja manī būtu augsts godkārības procents, es droši vien nevarētu sadzīvot. Laikam ir tā – ja tu dzīvē saņem riktīgu mācību, uz daudz ko sāc skatīties citādi. Pēc lielām lomām Liepājas teātrī, pēc Rozas Berndas, pēc Kristīnes un vēl, un vēl, pēc cīņām par manu piedalīšanos izrādē – tad pēkšņi no šīs kalna galotnes tu esi tur, lejā, fiķ!, un tu neesi nevienam vajadzīgs, un tu neesi nekas. Tad tu pārvērtē daudzas lietas. Es biju ļoti pateicīga, ka mani ielaida Drāmas teātrī. Aktierim nav mazsvarīgi, ko tu kā cilvēks sevī esi sakrājis. Kā mēs ar Astrīdu Kairišu analizējām izrādes! Visas šīs sarunas – runājām arī par dažādiem filozofiskiem jautājumiem. Ļoti daudz sēdēju zālē. Redzēju, kā strādā Antra Liedskalniņa. Vēroju arī citus aktierus. Šie vērojumi bija ļoti svarīgi.

Teātra zinātniece Edīte Tišheizere grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri raksta: "Kāpēc gandrīz 25 gadus bija jāgaida līdz atzinībai un personības mērogam atbilstošām lomām? Viena atbilde varētu būt – teātrī tobrīd jau ir līdzīga radošā potenciāla aktrise, kas turklāt sevi pierādījusi, proti, Astrīda Kairiša." Tik cienījami, ka jūs savus tukšos gadus neizmantojāt aizvainojuma audzēšanai, bet iekšējām studijām un spēku krāšanai.

Astrīdai bija sava vieta, ko neviens cits nevarēja un arī nebija spējīgs ieņemt. Viņa bija ļoti talantīga aktrise un arī mans labs draugs. Arī vēlāk, kādreiz dublējoties, mēs nekad nekonkurējām, bet gājām katra pati savu ceļu.

Ar mani bija interesanti. Mani štatā pieņēma pa trīs lāgi. Pirmo reizi, kad mani paņēma štatā, pēc diviem mēnešiem bez neviena vārda es biju ārā. Pēc tam atkal pagāja gads, un atkal paņēma štatā. Pēc trim četriem mēnešiem es atkal biju ārā. Bez pamatojuma. Tie bija padomju laiki.  Kam es prasīšu? Iekšēji vainoju vienu cilvēku, partijas sekretāru, domāju – viņš par mani pateicis ko sliktu. Kad Ieva Struka izgāja cauri visiem sapulču protokoliem, viņa man piezvanīja un teica: "Lolita, tev nav taisnība. Tu nepareizi vainoji šo cilvēku." Viņš tieši bija ierakstījis – kad mēs beigsim spēlēties ar Cauku?" Tas man radīja dažādus jautājumus. Jaunībā man bija patoloģiska taisnīguma izjūta. Tagad es to vairs neanalizēju. Es uzskatu, ka mans liktenis ir bijis labs. Man bija, no kā mācīties. Vēlāk lomās, lielākos uzdevumos man bija, no kā pasmelties un izmantot. Rezultātā biju ieguvēja. Tāpēc vienmēr pasmaidu, kad man saka – bet, Lolita, kā tu pēkšņi esi tā atvērusies! Kā tu esi mainījusies! Bet es domāju – es neesmu mainījusies. Es esmu es. Tāda es biju, tāda – esmu. Protams, bija jau kaut kādi brīži, kad mainījos. Nevar zināt, kā būtu bijis, ja visu mūžu būtu pavadījusi Liepājas teātrī ar savu varenības un nozīmīguma izjūtu, tad varbūt pēc trim gadiem es būtu ārā arī no Liepājas teātra. To nekad nevar zināt.

Sanāk gandrīz Jāzepa stāsts. Izkāpt no bedres un iet tālāk ar lielāku spēku.

Cik jūs precīzi sakāt. Man ir tikai viena loma, ko es visu mūžu esmu gribējusi patiesi nospēlēt. Tas ir Jāzeps no Jāzepa un viņa brāļiem. Man kādreiz jautā: kura ir jūsu mīļākā loma? Kuru lomu jūs būtu gribējusi nospēlēt? Man nav ne Annas Kareņinas, ne Dezdemonas, ne Džuljetas. Tas ir Jāzeps.

Es arī pati esmu pievērsusies Rainim. 2000. gadā Austrālijas latviešu kultūras dienās viņi gribēja ne tikai manu kā Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājas priekšlasījumu, bet arī kādu manu priekšnesumu. Gāju pa visām bibliotēkām un izveidoju priekšnesumu no Raiņa un Aspazijas sarakstes. Rainis bija vietējais aktieris, aizbraucu, un kādas nedēļas laikā salikām visu kopā. Tas vairāk bija par Aspaziju, kā viņa iziet cauri dzīvei ar Raini. Man bija ļoti interesenti – viņu vēstulēs gāju cauri visādiem atklājumiem.

Nevilšus esam nonākušas līdz Kirila Serebreņņikova iestudējumam Raiņa sapņi, kurā jūsu Aspaziju Spēlmaņu nakts žūrija godalgoja kā labāko aktierdarbu otrā plāna lomā. Vai Serebreņņikova skatījums lika pārskatīt savējo?

Es biju priecīga, ka tiku paņemta šajā darbā. Tieši tāpēc, ka mani interesē Rainis. Līdz ar to Serebreņņikova skatījums man nebija pārsteigums. Man drīzāk bija ļoti interesanti, kā viens nelatvietis, kurš no skolas laikiem nav mācījies un lasījis ne Zelta zirgu, ne citus obligātos Raiņa darbus, ir spējis iemantot tik netrafaretu priekšstatu gan par lugām, gan dzeju, gan cilvēku. Es domāju – interesanti, kā viņš to ir "uzkodis"? Par daudzām lietām, ko Serebreņņikovs parādīja, es domāju – ā, tas ir arī tā? Neticami, kā Raiņa egoisms un godkāre, un nesamērīgais lielums var savienoties šajā mazajā vīriņā. Gājiens ar n-tajiem Raiņiem – tas ir tik precīzi, jo citādi to parādīt nevar. Raiņa sapņi man bija īpaša izrāde. Ļoti patika šis darbs.

Par savu Violetu izrādē Osedžas zeme saņēmāt vēl vienu Skatuves naglu. Loma pieprasa dziļi ieiet krēslas zonā. Vai, jūsuprāt, šādi stāsti teātrī par toksiskām, sakropļotām attiecībām var kaut kā palīdzēt skatītājiem zālē?

Visa šī situācija ir briesmīga. Tā māja, ģimene, notikums. Bet tās ir alkas pēc mīlestības. Visiem. Tās ir alkas pēc mīlestības un neprasme otru sadzirdēt vai arī pašam no kaut kā atteikties, lai otram kaut ko dotu. Tas ir tāds murčkulis! Šodien ļoti daudzi cilvēki ar to "slimo".

Violeta ar savu izaicinošo ārdīšanos kliedz pēc uzmanības?

Un mīlestības. Pēc visa. To visu saasina arī slimība. Zāļu atkarība. Es ļoti ilgi netiku tam visam klāt. Pat līdz ģenerāļiem. Tā bieži notiek. Ir kāds sīkums, kas pēkšņi pagriež visu.

Vai veicāt arī kādus pētījumus par narkoloģiski atkarīgu cilvēku psihi un uzvedību?

Nedaudz interesējos, kā tas fiziski izpaužas, kad cilvēkam trūkst devas. Kāda ir viņa reakcija, un kā viņš izturas tad, kad ir ieņēmis devu vai – ieņēmis par daudz. Narkomānu pasauli zinu tikai no malas. Bet, nē, neesmu no tām, kas ļoti papildus pētītu. Es laikam esmu pašpietiekama (smejas).

Piederat pie aktieriem, kuri jau agrā jaunībā ir nospēlējuši lomu, ko piemin joprojām, – Ēdoles muižas meiteni, Andra iemīļoto Rūtu, abās Vella kalpu filmās. Tobrīd bijāt tikai 3. kursa studente. Vai šī jaunības loma un popularitāte jums kādreiz ir traucējusi un apzīmogojusi?

Nē, nekad! Tu esi 3. kursa studentīte, un tevi paņem filmā! Tur bija Pāvuls, Ritenbergs, Ēķis, Olga Dreģe, Baiba Indriksone, Elza Radziņa! Tu vienkārši peldi. Man bija ļoti jauki partneri, kas mani pieņēma savā pulciņā. Olga šad tad palīdzēja ar maigiem, gudriem padomiņiem. Haralds filmēšanas laukumā bija tikpat nobijies kā es, jo viņš taču bija baletdejotājs, nevis aktieris. Līdz ar to mēs ļoti labi salipām kopā. Tur bija zirgi, kas man patika un likās fantastiski jau no bērnības.

Pati arī jājāt?

Jā, protams. Auļoju. Man patika. Vienīgā nelaime bija tā, ka man bija pelēkais zirgs, Orlas rikšotājs, kurš absolūti necieta, ja viņam kāds cits zirgs ir priekšā. Režisoram vajadzēja, lai pirmais jāj Zīle (Rīgas sardzes priekšnieks kapteinis Salderns – Edgars Zīle – red.), tad vella kalps, un tad man vajadzēja jāt. Bet manam zirgam jau to nevarēja iestāstīt, viņam vajadzēja būt pirmajam. Bija ļoti daudzas epizodes, kurās es galvenokārt nodarbojos ar to, ka mēģināju noturēt zirgu. Viņš nevarēja citādi. Tur, kur bija daži kadri, kuros es viena pati auļoju pāri laukam, nu tad viņš varēja ieņemt savu vietu. Tur mans zirgs uzvarēja. Tagad paskatos, un man neliekas, ka tā esmu es. Tas bija jauki. Tagad ir seriāli, daudzsēriju, mazsēriju, visvisādi, bet toreiz, kad tevi paņēma filmā, – ak Dievs, tas bija notikums. Vēl lielāks notikums tas bija maniem tuvajiem – vecākiem. Es taču tur neko nenospēlēju, vienkārši ārēji biju ļoti piemērota – jauna, tīra. Laimējās nokļūt filmā, kas kļuva par kanonu, un viss.

Kā jums ir izdevies saglabāt tik labu fizisko formu?

Tāpēc, ka es neko nedaru, lai to saglabātu. Tieši tā (smejas). Varbūt es sevi par daudz dedzinu no iekšas?

Ko īsti nozīmē, ka jūs nebijāt Jaunušana tipa aktrise? Pati sevi uzskatāt par Arnolda Liniņa skolnieci?

Acīmredzot mana būtība nevarēja pieņemt Jaunušana metodiku. Viņš aktierim visu precīzi ielēja ar karoti. Es galapunktā varu nonākt tikai caur sevi. Pret Jaunušanu man bija liela cieņa, bailes, bijība. Manis tajos mēģinājumos nebija. Kad viņš iedeva man spēlēt Laimdotu, nonāca tiktāl, ka dzīvoju tikai no sufliera teiktā. No manas centības un gribēšanas man bija ciet smadzenes. Ne es dzirdēju, ne redzēju, es biju paralizēta.

Laimdotu esat minējusi kā savu neveiksmīgāko lomu?

Jā, tā ir. Ar Liniņu ir ļoti interesanti. Fakultātes laikā viņš mums bija runas pedagogs. Vājprātīgi aizrāva, kā viņš ar mums strādāja, kā ielika vietā smadzenes. Viņš visu balstīja uz darbības mākslu. Manī atradās auglīga augsne tam, ko Liniņš teica. Viņš bija fantastisks. Tad, kad Vera Baļuna viņu izmeta vai palūdza aiziet, vai pati aizgādāja viņu prom, nezinu, kā tas īsti notika, tad mēs daži slepeni ar Liniņu satikāmies un runājām. Tas bija pilnīgi kaut kas cits. Liniņu es augstu vērtēju vēl viena iemesla dēļ. Konservatorijas laikā mīnuss bija manas garās rokas un zemā balss. Dziedāšanas skolotājs no manis katrā ziņā gribēja uztaisīt koloratūrsoprānu. Bija vingrinājumi ar diafragmu un visām tehniskajām lietām. Liniņš burtiski to aizliedza. Viņš saprata, kāda es esmu piedzimusi no dabas, un neļāva mani mocīt ar šiem vingrinājumiem.

Vai tiesa, ka filmā Indrāni Līziņas lomā esat sacēlusies pret režisoru Gunāru Cilinski, kurš mudināja nedaudz uzkrāsoties. Viņa ir kalpone – kāda krāsošanās!

Jā. Tā bija.

Vai asi izjūtat, kāds kostīms un rekvizīti nepieciešami jūsu tēlam?

Jā. Man ir ļoti svarīgi. Piemēram, Osedžas zemē, kad novilku augstpapēžu kurpes un angļu kostīmiņu, kas bija ieplānots, un gāju basām kājām pļurzainajā halātā, es pēkšņi biju brīva. Kostīmam ir milzīga nozīme. Glītums vai neglītums – tā nav mana tēma. Nekad tas nav uztraucis. Mani drīzāk uztrauc, ja sēžu zālē un skatos, ko tā Blaumaņa kalpone ir sakrāsojusies. Izņemot gadījumu, ja viņa ir Trīne.

Jums ir izveidojusies laba sadarbība arī ar jaunajiem režisoriem – Valteru Sīli, Elmāru Seņkovu. Vai esat no viņiem kaut ko mācījusies?

Paldies viņiem! Šie jaunie cilvēki ir interesanti. Man patika ar viņiem strādāt. Tā jau ir tukša frāze, ka jaunie ir savādāki un iet uz priekšu. Nu dabīgi, ka viņi ir savādāki. Es nezinu, kā lai šo savādību formulē. Man viņi patīk un ir interesanti. Paldies Dievam, mani savās izrādēs ir paņēmuši talantīgi režisori. Tā ir mana veiksme un laime.

Edītei Tišheizerei grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri esat atklājusi, ka labprāt režijā būtu vēlējusies būt Ertnerīte.

Jā, pēc Jāzepa lomas tā varētu būt bijusi mana otra vēlme. Tā ir vēlēšanās, kas nekad nav piepildījusies. Man ļoti būtu paticis būt par kluso Ertnerīti, kas sēž zālē.

Un kurš būtu jūsu Smiļģis?

Nu, laikam jau negadījās Smiļģis, ja neviens negribēja Ertnerīti (smejas).

Man tas būtu bijis ļoti interesanti. Varbūt tas ir no tā laika, kad pati sēdēju zālē, analizēju un skatījos? Kad tu redzi, ka aktieris dzird, bet patiesībā viņš neko nav dzirdējis. Nav nostrādājusi iekšējā dzirde. Vai arī redzi, ka uzdevums, ko aktieris sev ir uzlicis, ir par mazu un būtu vajadzīgs lielāks uzdevums. Mazie knifiņi. Kādreiz tam nabaga cilvēkam ir tikai jāpatur roka un jāpasaka, ka viņš ir talantīgs. Tas ir tik svarīgi. Un, ja tu esi talantīgs, varbūt tev labie vārdi jāpasaka vēl biežāk. Režisoram bieži nav laika. Gribēdams iet uz priekšu, viņš tikai saka – tas nav pareizi, tas nav pareizi un tas jāmaina. Labo nepasaka, un aktieris sagumst. Jo jaunāks aktieris, jo viņam tas ir vairāk vajadzīgs. Man būtu paticis to darīt, bet visu nevar.

Nozīmīga jūsu dzīves daļa saistās ar aktīvu sabiedrisko darbību Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājas amatā. Neuztvērāt to kā upuri? Vai nebija žēl deviņus gadus tērēt radošo enerģiju neskaitāmu problēmu risināšanai? Deviņdesmitie bija ļoti grūts laiks arī teātriem un aktieriem. Kas jūs dzina?

Mana izkāpinātā taisnīguma izjūta. Pirms priekšsēdētājas amata biju arī valdē, un man bija sajūta, ka lietas netiek darītas tā, kā to vajadzētu, ka ir lietas, kas būtu jādara, un ka to var izdarīt. Teātrim šie pārmaiņu gadi bija grūti laiki. Aktieriem nebija nekādas aizstāvības. Viņi bija pakļauti visiem pasaules vējiem. Man likās, ka to var sakārtot. Tāpēc es to uzņēmos un ne vienu brīdi nenožēloju. Uzsitu sev uz pleca – kā es to varēju! Šodien es vairs tā nevarētu. Kad biju savienībā, tad biju tikai savienībā. Uz teātra izrādēm gāju divas vai pat vairākas stundas agrāk, tiklīdz ienācu pa teātra durvīm, man savienība vairs neeksistēja, kaut vai ūdens plūdi.

Uzgāju jūsu atklāto vēstuli toreizējam kultūras ministram Raimondam Paulam (Padoms padomdevējam. Neatkarīgā Rīta Avīze, 30.08.1996.), kurā pārmetat viņam, ka viņš noliedz savu dalību Jaunatnes teātra un Operetes teātra likvidācijā.

Ja es ar kaut ko nesamierinos, man tas ir jāsaka, nevis aiz muguras klusi jāraud spilvenā. Ļoti cienu Raimondu Paulu, bet toreiz es pateicu. Man nebija grūti arī Kultūras ministrijā kaut ko pateikt.

Kā, balstoties savā pieredzē, vērtējat Dailes teātra direktora Jura Žagara priekšlikumu par terminētiem aktierlīgumiem?

Kas ir šī priekšlikuma galvenais objekts? Teātris vai cilvēks – aktieris. Ja tas ir teātris, tad kas notiek ar otru, ar pakļauto aktieri? Daļēji Žagara priekšlikums ir vērtējams kā atbalstāms. Viņš kā galveno objektu ir izvēlējies teātri, absolūti aizmirsdams par otru – cilvēku aktieri. Ja viņam ir visa sociālā nodrošināšana un tāds atalgojums, ka tad, kad viņam pasaka, ka es ar tevi vairs līgumu neslēdzu, nākamajā dienā ir iespējams nopirkt maizīti un samaksāt par dzīvokli... Domāju, ka ir jāsakārto daudzas citas lietas. Mēs, teātra pasaulīte, Latvijā esam ļoti maza. Mums nav lielu iespēju, un pakļaut katrā teātrī esošos šim stresam, ka pienāks pavasaris un es būšu uz ielas... Gribētu redzēt, kas pēc pieciem gadiem šajā teātrī notiks. Ir jāapzinās arī, ka teātris nav labdarības iestāde, kurai tevi ir pienākums nodrošināt līdz mūža galam, vienalga, kāds tu esi, vari vai nevari. Tā arī nav pareizi. Kad cilvēks tikko ir beidzis studijas, paņemot viņu teātrī, pirmajam noteikti vajadzētu būt terminētam līgumam. Tas jauno aktieri notur zināmos grožos. Tālāk tas ir diskutējams jautājums. Ir arī otra puse. Ja es pēc diviem gadiem varu saņemt pensiju, bet mani izmet uz ielas bez nekāda nodrošinājuma, bez nekādām sociālajām garantijām, tad kāpēc es esmu strādājis visus ntos gadus? Tas ir ilgi un strikti izspriežams jautājums, sakārtojot visas apkārtējās lietas. Tas nav tik vienkāršs jautājums. Nedrīkst uzreiz kliegt – ko tas Žagars iedomājas?! Nē, tā arī nav. Varu saprast arī viņu. Tiešām ar gadiem teātrī uzkrājas kaut kāds balasts. Ir arī jaunie, kuri ienāk, kuriem ir mūža līgums, bet pēc trim gadiem redzi, ka nebūs. Viņa dzīve būs sagrauta, jo viņš visu mūžu līdz pensijai uz skatuves uznesīs tikai paplāti vai attaisīs durvis. Viņš nebūs laimīgs. Tas ir ļoti smags jautājums.

Kādā statusā jūs šobrīd esat Nacionālajā teātrī?

Mana bilde ir pie sienas. Teātra mājaslapā rakstīts, ka esmu ārštata aktrise. Goda lieta ir ierasties uz Skroderdienām Silmačos. Esmu ļoti pateicīga teātrim, ka tas akceptējis mani kā ārštata aktrisi. Aktīvajai skatuves darbībai esmu pielikusi punktu.

Pat ja jums piedāvātu Jāzepu spēlēt?

Nē, diemžēl šis vilciens ir aizgājis.

Vai drīkst jautāt – kāpēc? Vai sekojāt Jāņa Kubiļa paraugam, kad neviens nesaprata, kāpēc šāds lēmums būtu jāpieņem?

Tāpat nesaprata arī, kāpēc aizgāja Žermēna Heine-Vāgnere. Viņa aizgāja vēl agrāk, 50 gadu vecumā, pašā briedumā. Domāju, ka varbūt tur bija kas tāds, par ko viņa nerunāja. Viens ir šis publiskais tēls – tu tak vēl vari, tu tak vēl vari. Es savā mūžā nebiju dzirdējusi tik daudz labu vārdu kā tad, kad aizgāju no teātra (smejas). Esmu nežēlīga pret skatuvi, tāpēc savā ziņā sadzirdu Žagara teikto par līgumiem. Tev arī pašam ir jāzina, cik vēl tu vari un ko tu vari. Man ir augstas prasības pret sevi, ne tikai pret citiem. Pret sevi visvairāk. Ja es nevaru visas šīs prasības garantēt un piepildīt, tad man ir jāiet prom.

Jūsu dēls talantīgais fotogrāfs Kristaps Kalns, braucot tālākos darba braucienos, bieži piemin sarunas ar jums. Kā jūs abi kā mākslinieki mijiedarbojaties?

Man atkal jāsaka – tā man ir liela Dieva dāvana, ka man ir tāds dēls. Cienu un lepojos ar viņu. Jā, mums ir šīs ķēķa sarunas. Šad tad Kristaps nepiekrīt man, šad tad es nepiekrītu viņam. Tas ir vissvētīgākais, kas var būt, ja tev kāds oponē vai pasaka, ka tu nepareizi domā. Tikai tādā veidā mēs varam tikt uz priekšu. Esmu pateicīga, ka man ir šādas attiecības ar dēlu. Es no viņa ļoti daudz mācos. Mana dzīve jau ir pagātne, un es vairs neesmu spējīga šodienai tik strauji iet līdzi. Bet caur viņu vismaz varu apjaust šīs izmaiņas. Tā atkal ir mana bagātība. Es tiešām ļoti augstu vērtēju Kristapa darbus. Viņš ir talantīgs puika! Brīnos – kā viņš tā var ieraudzīt?!

Vai jūs viņu īpaši ievirzījāt mākslā, vai Kristaps vienkārši uzsūca gaisotni ģimenē – arī to, kas saistīts ar Daiņa Kalna opersvētkiem?

Nē, es nekur viņu nevirzīju. Ja mēs viņu būtu kaut kur stūmuši, grūduši, virzījuši... Kristapam bija brīvība pašam augt. Šur tur es ar savu aizņemtību varbūt viņam nodarīju pāri. Bet varbūt tas atkal ir pluss? Es viņam neteicu – dari tikai tā, ej tikai pa šo taciņu, to ne, lūdzu, tas nav pareizi, jādara šādi.

Par Billes vecmāmiņu Ināras Kolmanes filmā Bille jūs bijāt nominēta Lielajam Kristapam kā labākā aktrise otrā plāna lomā. Ja dzīves un lomas pieredze pārklājas vai vismaz pietuvojas, vai tas ir palīdzīgi?

Neteikšu, ka apzināti kaut kas sakrīt, bet neapzināti tas manī sēž. Man ir trīs vismīļākie mazbērni. Ja kādam uz pasaules ir visgudrākie, vislabākie, visskaistākie, vismīļākie mazbērni, tad tie ir manējie. Billes vecmāmiņa bija viena fifīga vecmāmiņa, bet tā bija viņas mīlestības izpausme, ka viņa gāja ar mazbērnu uz pilsētas centru skatīties svētkus. Viņa citādāk neprata. Kā man tā Bille patika! Kā man tā filma patika! Pirmām kārtām man grāmata patika. Es ļoti cerēju, ka mani apstiprinās. Tā loma bija interesanta. Man patīk raksturi, kuros ir kaut kas meklējošs. Visa brigāde un partneri, kas strādāja, – tās bija skaistas dienas, laimīgs laiks.

Ko jūs teiksit Spēlmaņu nakts īsajā pateicības runā, saņemot balvu?

Vēl nezinu. Tā īsā runa mani baida. Esmu bijusi klāt tādās mūža balvas pasniegšanās, kad nezina, kā to balvas laureātu dabūt nost no skatuves un kā viņu apklusināt (smejas). Viņam sirds ir pilna, un viņš grib visu pateikt. Tāda nelaime var arī mani ķert. Es taču nezinu, kas ar mani tajā brīdī var notikt. Droši vien, kad tev ir pilna sirds, nevajag teikt daudz vārdu. Nenākt ne ar kaut kādām pamācībām nākamajām paaudzēm, ne sevis slavināšanu un sišanu uz pleca, cik tu esi izcils, izcils, izcils. Vislabāk būtu, ja tie visi daudzie, kam pienākas šī balva, stāvētu man blakus. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja