Latvijas pianisma zvaigznājā ir uzmirdzējis jauns spīdeklis – Aurēlija Šimkus. Šo uzvārdu jau licis ielāgot viņas vecākais brālis, starptautiski atzītais pianists Vestards Šimkus. Taču Aurēlija iet savu ceļu. Oktobrī viņa atgriezās no Vācijas pilsētas Bādkisingenes ar izcīnītu trešo vietu 11. starptautiskajā pianistu konkursā Kissinger KlavierOlymp, kurā bija jaunākā dalībniece. Aurēlijai 2. novembrī apritēja 16 gadu, taču jau 15 gadu vecumā viņa varēja lepoties ar soloalbumu, ko izdeva vācu ierakstu kompānija Ars Produktion. Albums Scherzo tikko ieguvis augstāko novērtējumu žurnālā Piano News, kur atzīts par mēneša albumu klasiskās mūzikas kategorijā, saņemot maksimāli iespējamās sešas zvaigznes gan par interpretāciju, gan skaņu, gan repertuāru.
Disks jau ir izpelnījies atzinību Vācijas un Austrijas presē. "Kas par debiju! Viņas spēlei piemīt jūtīga pieskāriena un nianšu bagātība, kas izpaužas gan varenā skanējumā, gan sirsnīgā maigumā. Šis debijas albums ir lielisks pieteikums. Pēc pieciem gadiem viņa būs pašā virsotnē!" – raksta Wiener Zeitung. Savukārt septembrī piešķirtā Dortmundes Mocarta biedrības stipendija Aurēlijai sniegs iespējas koncertu sērijai Vācijā 2014.–2015. gada sezonā. Festivāla Eiropas Ziemassvētki atklāšanas koncertā Lielajā ģildē pianiste klausītājiem piedāvās Johana Sebastiāna Baha kontrapunktu no Fūgas mākslas, Ludviga van Bēthovena 18. sonāti un Franča Šūberta trīs skaņdarbus klavierēm.
Skerco žanrs un mūzikas rakstura apzīmējums scherzando (sherzoso) visbiežāk nozīmē joku, jautrību, rotaļību, humoru. Kāpēc tieši tā nosaukts tavs pirmais soloalbums?
Tā bija mana ideja. Tā ienāca prātā ierakstu sesijā, jo šajā albumā es aplūkoju skerco no visām pusēm. Bēthovena sonātē (Nr. 18 op. 31) skerco ir jautra zemnieku deja pie alutiņa. Klavieres tur skan kā virtuoza fagota partija. Robertam Šūmanim sonātē Nr. 2 op. 22 skerco daļa ir lirisks, kaislīgs ievads pirms lielā fināla. Savukārt Ferencam Listam skerco ir patstāvīgs, divdaļīgs darbs – Skerco un maršs. Listam šis ir ļoti neraksturīgs žanrs, un šis ir nepopulārs, mazpazīstams skaņdarbs. Tajā parādās ļoti mistiski un spocīgi tēli. Dažviet – pat groteski. Mūzikas materiāls nav diez cik dažāds, taču, ja dziļāk ieurbjas, tur ir bagāta mūzikas krāsu un tēlu pasaule. Šo skaņdarbu var nospēlēt tā, ka tas šķiet garlaicīgs, bet var arī tā, ka atklājas krāšņa pasaku valstība ar visvisādiem tēliem. To vidū ir arī spilgti ļaunie tēli, kuros ir daudz no Lista slavenā Mefisto. Tā ir mistiska un maģiska mūzika, ļoti interesants skaņdarbs gan formas, gan satura ziņā. Man tas bija liels atklājums.
Ineses Lūsiņas interviju ar Aurēliju Šimku lasi 5. decembra KDi!