Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Maija Kovaļevska: Jutos kā nonākusi filmā Matrikss

Jo vairāk dziedu un braukāju apkārt pa pasauli, jo vairāk māju sajūta ir šeit, Rīgā, – ceļojot starp Ķīnu, Austriju, Argentīnu un Arābu Emirātiem, atzīst operzvaigzne Maija Kovaļevska 

Pasaulē pazīstamais latviešu soprāns Maija Kovaļevska, kurai jau septiņus gadus aplaudējuši skatītāji visos ievērojamākajos Eiropas, ASV un Japānas operteātros un festivālos, šovasar piedzīvoja skatuves debiju Ķīnā. Slavenās arhitektes Zahas Hadidas projektētajā modernajā Guandžou operas namā Maija trīs vakarus pēc kārtas bija redzama Liu lomā Džakomo Pučīni operas Turandota iestudējumā. Jūlijā viņa atgriezās Austrijā, kur šosezon jau piedzīvojusi iespaidīgas lomu debijas Vīnes Valsts operā, savukārt 23. jūlijā uzstājās Morbišas festivāla koncertā Verdi galā ar Roberto Rici Brinjoli pie diriģenta pults skatuves slavenību zvaigznājā kopā ar tenoru superzvaigzni Vitorio Grigolo, leģendāro baritonu Leo Nuči, gruzīnu koloratūrsoprānu Nino Mačaidzi, uzlecošo spāņu zvaigzni tenoru Čelso Albelo un citām spožām operas balsīm.

Dziedātājas uzstāšanās šīsvasaras Opermūzikas svētkos Siguldā gan izpalika, jo viņa devās uz Buenosairesu, kur vēsturiskajā Teatro Colón atveidos Grāfienes lomu Mocarta operas Figaro kāzas jauniestudējumā 13., 16., 18. un 20. augustā.

Jau labu laiku tu regulāri uzstājies Ņujorkas Metropolitēna operā, Vīnes Valsts operā un Bavārijas Valsts operā Minhenē. Ko tev nozīmēja debija Ķīnā?

Dziedāt Ķīnā Liu lomu, ko pēdējo reizi atveidoju pirms diviem gadiem, man bija īpašs izaicinājums. Skatītājiem šajā Āzijas valstī ir sava veida eksotika vērot, kā šo ķīniešu stāstu pasniedz Eiropas sieviete, protams, caur Pučīni mūzikas atslēgu. Uzņēma fantastiski – gan teātra cilvēki, gan publika. Atzinīgi novērtēja ne tikai balsi, bet arī vizuālo tēlu un aktierisko intensitāti. Pēc izrādēm daudzi nāca man klāt un atzinās, ka Liu nāves skatā raudājuši no aizkustinājuma.

Visi solisti bija no Rietumiem?

Pārsvarā bijām tie paši, kas piedalījās Milānas La Scala iestudējumā pirms diviem gadiem – amerikāņu soprāns Liza Lindstroma, kura atveidoja Turandotu, itāļu dramatiskais tenors Marko Berti Kalafa lomā. Mēs cits citu pazīstam, esam kopā dziedājuši, un tā bija jauka atkalredzēšanās uz skatuves.

Ķīnieši pēdējā laikā aktīvi apgūst Eiropas kultūru. Iestudējums bija Eiropas klasiskajās tradīcijās?

Turandotas režija bija veidota eiropeiskā, itāļu verisma operas tradīcijā, taču ar tradicionāliem ķīniešu kostīmiem. Interese par operu Ķīnā ir liela, arī no preses – bija jāpiedalās preses konferencē un prezentācijā, kas ilga vairāk nekā piecas stundas. Ķīna ir ļoti attīstīta valsts, un cilvēki ir ieinteresēti mūsu kultūrā. Arvien vairāk notiek savstarpējā tuvošanās, un, es domāju, kur nu vēl tuvāk kā tieši caur Turandotu? Lai gan mana varone Liu nav ķīniete, viņa ir mongoļu izcelsmes verdzene.

Guandžou piedzīvoji kādu īpašu pārsteigumu?

Īpaši pārsteidza mīlestība pret operu, kā arī Guandžou operas teātra modernā arhitektūra un brīnišķīgā akustika. Guandžou ir viena no modernākajām Ķīnas pilsētām. Teātris ir futūristisks un izskatās kā kosmosa kuģis. Es jau esmu saņēmusi uzaicinājumu atgriezties Ķīnā.

Klausītājiem Latvijā gan būs jāpagaida līdz nākamās vasaras Rīgas – 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas – galā koncertam.

Jā. Bija paredzēts dziedāt arī šāgada augusta sākumā notikušajos Siguldas Opermūzikas svētkos, taču man augustā ir jābūt Buenosairesā, kur jādzied Grāfienes loma Figaro kāzās, un nav iespējams no Argentīnas atlidot, jo mēģinājumu grafiks ir ļoti noslogots. Es vienmēr ar prieku piedalos Siguldas Opermūzikas svētkos un ceru atgriezties arī Siguldā. Manā Facebook lapā, ko izveidojuši operfani Čehijā, ir redzams, cik daudz klausītāju ir no katras valsts. Visvairāk ir no Latvijas. Tas ir patīkami, ka latvieši man seko, mīl un gaida, tāpēc es vienmēr labprāt dziedu Latvijā.

Šovasar tev ir divi eksotiski skatuves debiju ceļojumi. Vai tālu zemju apceļošanu uzskati par savas profesijas priekšrocību?

Jau mācoties vidusskolā, man vienmēr bija doma, ka es gribētu, lai mans darbs būtu saistīts ar ceļošanu. Redzēt jaunas valstis, iepazīt cilvēkus un kultūras. Esmu laimīga, ka varu ceļot un dziedāt – darīt to, ko mīlu. Argentīnā pirmo reizi uzstāšos vēsturiskajā Buenosairesas Teatro Colón. Tas ir viens no teātriem, kura skatuves dēļus minuši Lučāno Pavaroti, Renāta Tebaldi, Marija Kallasa, arī mana skolotāja Mirella Freni. Tas ir īpašs pagodinājums dziedāt tādā vietā.

Vai, gadiem skolojoties pie leģendārās itāļu operdīvas Mirellas Freni, esi ar viņu sirsnīgi satuvinājusies?

Mums ir cieņpilnas attiecības. Es viņu vienmēr uzrunāju ar jūs, un nekad neesam bijušas līdzvērtīgas draudzenes. Man pret viņu ir cieņa un bijība. Mirellas Freni piecdesmit gadu ilgā skatuves karjera man ir piemērs. Es pat nespēju iedomāties sevi sēžam viņai blakus sporta spēlēs. Skolotājam ar audzēkni ir svarīgi saglabāt cieņu un distanci. Līdzko tu pārkāp robežai un satuvinies par tuvu – atklājies vai izrunājies no sirds –, pēc tam ir grūti darba attiecībās. Man viņa ir tikai sinjora Freni! Tāda pati bijība un cieņa man ir arī pret Plasido Domingo, kurš man ir kā skolotājs.

Tas ir apbrīnojami, Mirella Freni vēl nekad nav kļūdījusies – viss, ko viņa man teikusi, tā arī notiek. Man ar skolotājiem ir veicies jau no paša sākuma. Joprojām noder viss, ko mana skolotāja Anita Garanča teikusi studiju laikos. Dziedu un atceros – kur es to dzirdēju? Pareizi, to teica skolotāja. Aktiera Ivara Stonina padomi aktiermeistarībā ir zelta vērti.

Tev patīk lēni un pamatīgi izstrādāt lomu un mizanscēnas?

Mums, dziedātājiem, vienmēr ir labāk, ja var izstrādāt lomu kopā ar režisoru. Es redzu viņa skatījumu, un loma top, darbs dzimst tajā brīdī. Londonā bija fantastiski strādāt ar Bohēmas režisoru Džonu Kopleju. Mēģinājām trīs nedēļās. Viņš pienāk, pasaka sīku niansi, un tas visu nostāda savās vietās. Katrs dziedātājs dara citādi, taču iestudējums ir "uzlikts" kādam vienam. Vienmēr ir grūti iekāpt svešā kleitā.

Ko tad, ja citai māksliniecei iestudētais tēls nevēlas doties tev rokā, bet režisors ir jau gabalā?

Par šo mēs bieži esam runājuši ar Ivaru Stoninu – ko darīt, ja ir "jāielec" konkrētā iestudējumā? Viņš saka – mīļā sirds, gaismojums ir uzlikts nemainīgi, tāpēc mizanscēnās lielas izmaiņas nedrīkst būt. Ielecot gatavā izrādē, dziedātājam bieži vispār nav gaismu mēģinājuma.

Pirmā izrāde ir kā ģenerālmēģinājums – iznākot uz skatuves, nezini, no kurienes būs gaismas. Ivars man vienmēr saka – ķer gaismas! Ja esi ēnā, uzreiz ej tur, kur ir gaisma! Tas ir skatuves instinkts. Ir bijis tā, ka izmēģini ar vienu partneri, taču viņš pēkšņi saslimst, un uz skatuves ir cits. Viņam ir cita plastika, kustības, balss, temperaments. Tas ir visgrūtākais un būtiskākais – sajust partneri.

Londonas Karaliskās operas Bohēmā šādas pēkšņas nomaiņas rezultātā par tavu mīlētāju Rūdolfu kļuva Dmitro Popovs – latviešu kolēģes Marinas Rebekas vīrs.

Viņš bija malacis. Dmitro debitēja Rūdolfa lomā, un es biju sajūsmā, kā viņš to izdarīja. Pirmkārt, kāda drosme viņam bija ielēkt izrādē pēdējā brīdī. Aktieriski viņš visu darīja citādi nekā pirms tam Rolando Viljasons, taču es ar viņu ļoti labi jutos uz skatuves, viņš ir lielisks mākslinieks. Tā bija kolosāla pieredze.

Ar kuru no līdz šim sastaptajiem skatuves partneriem varētu iet caur uguni un ūdeni?

Katru reizi, kad esmu uz skatuves, ar visu sirdi un dvēseli cienu partneri, kurš man ir. Man tajā brīdī tieši viņš ir svarīgs, tāpēc nevēlos nevienu izcelt. Tāpat brīdī, kad dziedu, mīlu katru savu lomu.

Tev līdz šim nācies tēlot maigas, sievišķīgas, mīlošas būtnes. Gribētos vienreiz pārtapt īstā bestijā?

Nevar teikt, ka esmu dziedājusi tikai maigos tēlus. Donna Elvīra, ko atveidoju Minhenē, bija diezgan spēcīgs un savā ziņā negatīvs tēls. Režija bija pret viņu – pati vainīga, ka dons Žuans no viņas atteicies. Elvīras uzvedība parāda, ka viņa ir mūsdienīga "nagu vecene" un savā ziņā feministe. Diezgan spēcīga bija arī Violeta, kuru šopavasar dziedāju Vīnes Valsts operā, – tas krampis, kas ir viņā iekšā no sākuma līdz pēdējam mirklim. Ļoti priecājos, ka atkal esmu atgriezusies pie Liu, tur mongoļu asinis ir iekšā.

Džuzepes Verdi jubilejas gadā tev uzreiz ir divas jaunas viņa operu lomas, abas – spilgti piedzīvojumi Vīnes Valsts operā. Īpaši jau Amēlija operā Simons Bokanegra kopā ar Plasido Domingo.

To nevar izstāstīt – tās sajūtas, kādas ir dziedāt ar izcilo mākslinieku, apbrīnojamo personību, kurš turklāt ir ļoti palīdzējis gan man, gan citiem jaunajiem dziedātājiem ar savu konkursu Operalia, kurā es uzvarēju 2006. gadā. Kad Domingo ir uz skatuves, no viņa nāk tāda enerģija! Tā ir Dieva dota. Viņa personības starojums, veids, kā viņš pasniedz tēlu, – tas jāredz, jādzird, jāsajūt, un tikai tad to var saprast.

Tik atbildīgi brīži var arī sasaistīt, nobiedēt, godbijībā sastindzināt?

Tieši otrādi – tie atraisīja, jo maestro Domingo vienmēr nāk pretī. Viņa pieredze ir apbrīnojama, un tas, ko viņš pasaka, ir tieši tas, kas vajadzīgs tajā laikā, brīdī un vietā. Jo viņš jūt, pats izgājis visam cauri. Tas ļoti palīdzēja visiem, kas dziedāja izrādē.

Kāds viņš ir sadzīvē – darba pauzē operas ēdnīcā, svinēšanā pēc pirmizrādes?

Sirsnīgs un vienkāršs. Daudz vienkāršāks, nekā mēs iedomājamies. Tas pārsteidz, atraisa un liek smaidīt. Viņš stāsta jokus, ir ļoti optimistisks un labestīgs.

Tika vēstīts, ka stāvovācijas Vīnes Valsts operā pēc katras Simona Bokanegras izrādes ilgušas 34 minūtes. Šis bija rekords?

Tā tiešām bija pirmo reizi. Neko tamlīdzīgu nebiju līdz šim piedzīvojusi. Skaļi aplausi un publikas atsaucība bija jau pēc dueta ar Plasido Domingo. Tas bija aizkustinoši, jo Vīnes prasīgo publiku nav viegli saviļņot, pārliecināt vai pārsteigt.

Bija grūti saņemties debijai Violetas lomā Vīnē pēc tam, kad liktenīgi saslimi un nevarēji pārbaudīt spēkus pērn Opermūzikas svētkos Siguldā?

Es sev uzstādīju mērķi, ka to gribu izdarīt – pat par spīti tam, ka nekur vēl nebiju šo lomu dziedājusi. Izdarīt to Vīnē, kur latiņa pacelta tik augstu, man bija jauns mērķis. Esmu azartisks cilvēks. Loma bija jau briedusi kā vīns, ilgus gadus gatavota. Es pati arī biju gatava Traviatai, un pienāca īstais brīdis.

Cik liela nozīme tavos Violetas panākumos ir pārējiem izrādes partneriem?

Mans partneris jaunais itāļu tenors Vitorio Grigolo vispār pirmo reizi dziedāja Vīnes Valsts operā. Publika viņu uzņēma ar sajūsmu. Man bija īpašs prieks pirmo reizi dziedāt kopā ar Tomasu Hempsonu, baritonu un aktieri ar lielo burtu. Arī diriģents Marko Armiljato bija milzīgs atbalsts mums visiem. Viņa vadībā jau biju dziedājusi Bohēmu Metropolitēna operā un zināju, ka viņš ir dziedātāju diriģents, kurš izrādē māksliniekus "nes uz rokām". Tādēļ bija papildu stabilitātes sajūta. Vīnes Valsts operas orķestrim – Vīnes filharmoniķiem – ir īpaša skaņa, jo katrs no viņiem ir solists. Tie ir brīži, kurus nevar aprakstīt, tie ir jāizdzīvo.

Diriģenti, kuru vadībā ir viegli dziedāt, ir retums?

Tā ir īpaša dāvana un talants. Dziedātāju diriģents ir Plasido Domingo, kurš, pats būdams dziedātājs, ļoti labi saprot solistus uz skatuves. Taču es nevaru nosaukt ļoti daudzus tādus diriģentus. Protams, Džeimss Levains, kuram ļoti līdzīgi muzicē Aleksandrs Viļumanis. Kad šogad Lielajā ģildē Aleksandra Viļumaņa vadībā dziedāju operas Simons Bokanegra koncertuzvedumā, man bija svētku sajūta. Tā bija atgriešanās Latvijā, kad sapratu, kas es esmu un kur es esmu. Jutu, ka parādās mans iekšējais kodols.

Pārsteidzoši, ka tā arī līdz šim neesi ierakstījusi kompaktdisku. Kā tad tā? Prestižos apgādos izdoti albumi ir labs sabiedrotais atpazīstamībā un karjerā.

Ir bijuši piedāvājumi, taču es sevi nejūtu kā ierakstu dziedātāju. Man šķiet, ka tas ir neīsts process. Ļoti grūti radīt to pašu emociju, ko cilvēks saņem zālē, kad ir mākslas tapšanas maģijas brīdis. Esmu dziedājusi atsevišķas ārijas koncertos, taču, ja man ir jāizvēlas, – labāk nodzīvot veselu dzīvi uz skatuves vienā operā nekā izraut pa gabaliņam no emocijas, kas ielikta šajā ārijā vai duetā. Es labprāt piedalos operas izrāžu radio, televīzijas un kino translācijās, kādas ir bijušas gan no Zalcburgas, gan Londonas.

Domas mainītos, ja aicinātu tādi grandi kā Sony Classical vai Deutsche Grammophon?

Man jau ir bijis piedāvājums, taču tā ir cita veida karjera. Tad esi pakļauts ierakstu kompānijai un vairāk ierobežots nekā skatuves mākslinieks. Tā ir dziedātāja izvēle, jo ierakstīt disku un pēc tam braukt turnejās – tas paņem daudz laika, un tu vairs nespēj tik daudz koncentrēties savai operdziedātāja karjerai. Esmu laimīga ar to, ko šobrīd daru, un mani tas pilnībā piepilda. Nav tā, ka vēl kaut kā pietrūktu. Dzīves, kuras izdzīvoju uz skatuves, ir tas, kas atbilst manai personībai un būtībai. Ierakstu komerciālā puse, mārketings man nav īsti piemērots.

Vai bieži sanāk tikties ar vistuvākajiem?

Mamma atbrauca uz izrādi Vīnē. Ģimene seko, cik var. Darba grafika dēļ man arvien retāk izdodas atbraukt uz Latviju. Vasara vispār ir aizņemta, eksotiski un tāli ceļojumi, taču par tiem man ir prieks.

Aizbraukt uz mājām tagad nozīmē atgriezties saulainajā Itālijā pie siltās Vidusjūras, vai tomēr velk drēgnie Baltijas jūras vēji?

Pēdējā laikā Latvija un Rīga mani velk atpakaļ aizvien vairāk. Jo vairāk dziedu un braukāju apkārt pa pasauli, jo vairāk mājas sajūta ir šeit, Rīgā.

Eiropā tagad var pārvietoties ātri. Varbūt der domāt par dzīvi Rīgā?

Tas nav izslēgts. Tikai dzīvošana ir nosacīta. Šovasar, piemēram, pat nedēļu nesanāks atpūsties. Tikai atbraukt, izkrāmēt čemodānus, dažas dienas atpūsties vai jau gatavot jaunu lomu – un atkal braukt prom. Dzīvošana vienā vietā man nesanāk. Ir tikai pieturas punkts. Viens tāds varētu būt Rīgā.

Kā ar to samierinies?

Māju pietrūkst. Tāpēc kaut kā jārada māju sajūta katrā vietā, lai kur arī atrodos. Argentīnā vai Ķīnā tas nav tik vienkārši. Palīdz mazas lietas, kaut kas mīļš, ko paņemu līdzi no mājām, vai latviešu ēdiens, ko sev pagatavoju. Taču man vienmēr patīk izpētīt kultūru un virtuvi tajās zemēs, kurp braucu. Es nesaku, ka ēdīšu ceptus tarakānus, taču, ja ir iespēja pagaršot vai pagatavot mājās eksotiskākus ēdienus, – kāpēc ne? Man patīk gatavot itāļu ēdienus – risoto, pastu, grilētus ēdienus. Es neaizraujos ar saldumiem, man vairāk garšo sāļi ēdieni. Izņēmums ir tiramisu, jo man ļoti garšo kafija. Šad tad pati uztaisu tiramisu, un parasti visi slavē.

Vari padalīties ar recepti?

Vajadzīgs siers Mascarpone, laba, stipra kafija un itāļu cepumi Pavesini. Atsevišķi sakuļ olas baltumu un dzeltenumu ar cukuru. Kad savieno abus kopā, izveidojas krēma masa. Formiņās kārtās liek vispirms cepumus, virsū ar karotīti uzleju kafiju (es – bez cukura, jo man negaršo), tad liek krēmu, atkal cepumus un kafiju. Pašās beigās caur sietiņu uzkaisu kakao pulveri. Tad lieku ledusskapī – un pēc divām stundām gatavs!

Cik tālu redzi savus nākotnes darbu plānus?

Es nemīlu runāt par plāniem, jo ir tāds laiks, kad viss bieži mainās. Piemēram, šoziem man bija paredzēts no Vīnes Valsts operas doties viesizrādēs uz Maskavas Lielo teātri ar Figaro kāzām. Šo ceļojumu atcēla, tā vietā tādas pašas viesizrādes būs Omānā. Vēlreiz atgriezīšos iemīļotajā Liu lomā. Amerikā būs Bohēma Metropolitēna operā decembrī.

Ar sirds trīsām gaidi recenzijas Vīnes vai Ņujorkas avīzēs?

Nelasu, līdz nav pagājušas visas izrādes. Protams, ņemu vērā. Arī to, ko pasaka kolēģi un diriģents, un nekad neapvainojos, citādi būtu grūti. Zinošs muzikologs vai kritiķis tagad diemžēl netiek ņemts vērā tā, kā aktīvs blogeris. Katram ir tiesības izteikties, taču ir jābūt izglītībai. Ir jāsaprot tas, ko tu analizē un kritizē. Tas man nav pieņemams mūsu jaunajā laikmetā, tāpat kā ļoti nepatīk pasūtīt kaut ko internetā. Es to nekad nedaru. Kurpes un drēbes gribas uzvilkt, pataustīt un paskatīties, kā tās piestāvēs.

Ko noteikti paņem līdzi no Latvijas?

Grāmatu latviešu valodā. Protams, lietoju datoru, taču man labāk patīk kaut kas īsts, patiess – tu to atver un lasi. Labprāt lasu arī itāļu un angļu valodā, taču kaut kas latviski man palīdz nepazaudēt savu iekšējo identitāti. Un to es saprotu tikai tad, kad esmu Rīgā. Es saprotu, kas es esmu, kāda ir tā īstā Maija.

Gribētu kādā operiestudējumā sadarboties ar visā Eiropā pieprasīto latviešu režisoru Alvi Hermani?

Man viņš ļoti patīk kā mākslinieks un režisors. Būtu ļoti interesants darbs kopā.

Viņš kādā intervijā kritiski izteicās par Eiropas sievietēm. Viņas ģērbjoties tā, it kā ietu uz mežu sēnēs. Tava elegance un gaume viņam patiktu.

Latvijā sievietes skaisti ģērbjas un sevi kopj. Rīdzinieces vienmēr ir augstos papēžos, tā ir īpaša klase, taču, ja es šādā izskatā pastaigātos kādā citā pilsētā, tas varbūt liktos pārāk grezni. Amerikā, Vācijā un Austrijā cilvēki ģērbjas vienkārši. Katrā vietā ir sava kultūras odziņa.

Kurp tās vilina visvairāk?

Vīnē. Pirmajās reizēs man pilsēta nepatika, likās grezna, lepna un nepieejama. Pēc tam es to iemīlēju, redzot, cik liela tur ir operas mīlestība. Tur ir izsmalcinātākā un prasīgākā publika pasaulē. Vīne ir mākslinieku un brīvdomātāju pilsēta. Milānā operpublika arī ir zinoša, taču pilsēta ir atsvešināta un auksta, vairāk vērsta uz biznesa pasauli. Ņujorka neapnīk, jo tur nekad nebūs garlaicīgi – tik daudz kultūru un cilvēku. Tokijas debesskrāpji un modernās arhitektūras brīnumi liek justies maziņam un niecīgam pret visu šo jauno, moderno, svešādo. Tur jutos kā nonākusi filmā Matrikss. Man tuvākas ir mazākas pilsētas, lai varu brīvi pārvietoties un zinu, kur kas atrodas. Mūziķi visu laiku ir kustībā, tāpēc pieturas punktā gribas atpūsties. Gribas, lai viss ir tuvāk, ērtāk, patīkamāk un ir jaukāks, sasniedzamāks, mājīgāks.


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja