Soprānam Maijai Kovaļevskai vairāk nekā diennakti ir jāpavada ceļā, lai atlidotu uz Latviju no Sidnejas, kur tagad ir viņas mājas. Viņa ir ieradusies dzimtenē, lai uzstātos XXXII Opermūzikas svētkos Siguldā. Sestdien, 26. jūlijā, dzirdēsim Maiju Kovaļevsku Violetas lomā Džuzepes Verdi operā Traviata. Tas būs diriģenta Jāņa Liepiņa un režisora Gunta Gailīša pērn veidotā iestudējuma atkārtojums. Svētdien, 27. jūlijā, dziedātāja uzstāsies Opermūzikas svētku galā koncertā Ielūdz Jānis Apeinis. "Liels paldies Dainim Kalnam, ka viņš mani nav aizmirsis un aicina uz saviem Opermūzikas svētkiem. Uzstāšanās 2002. gada vasarā Daiņa Kalna rīkoto Opermūzikas svētku jauno mākslinieku koncertā Siguldas Pilsdrupu estrādē un Džanetas loma, ko dziedāju Gaetāno Doniceti Mīlas dzēriena izrādē Kuldīgā, bija mana skatuves debija. Jauno mākslinieku koncertu diriģēja Andris Nelsons… Kur tie gadi ir pazuduši? Šķiet, ka tas bija vēl tikai vakar," saka Maija Kovaļevska. "Daudzās lomās esmu debitējusi tieši Siguldā. Reiz tur nodziedāju pat mecosoprāna lomu – Lolu Pjetro Maskanji Zemnieka godā. Arī to diriģēja Andris Nelsons. Dainis Kalns man ir devis ļoti daudz iespēju, tāpēc man vienmēr ir prieks atgriezties Opermūzikas svētkos Siguldā," piebilst māksliniece.
16. augustā ir gaidāms Maijas Kovaļevskas solokoncerts kultūrtelpā Ola Foundation Ķīpsalā, kur kopā ar pianisti Agnesi Egliņu viņa atskaņos latviešu vokālās kamermūzikas pērles – Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Lūcijas Garūtas un Jāņa Mediņa dziesmas. Turpat 30. un 31. jūlijā Maija Kovaļevska pasniegs arī meistarklases.
Kādas ir jūsu attiecības ar Violetas lomu, kuru dziedāsiet Siguldā?
Atšķirībā no daudziem soprāniem tā nekad nav bijusi mana sapņu loma. Varbūt arī tāpēc, ka agrāk es šo tēlu līdz galam neizpratu. Pagājušajā gadā tam tuvojos jau ar citu dzīves pieredzi. Mēdz teikt, ka šai lomai vajag trīs dažādus soprāna tipus: pirmajā cēlienā koloratūrsoprānu, otrajā – dramatiskāku un trešajā – lirisko. Vokāli tā ir ļoti prasīga loma. Līdz tai ir jānonāk, jāizstrādā balss. Pēdējā laikā man diezgan daudz ir sanācis dziedāt Verdi Rekviēmu gan Itālijā, gan Austrālijā – Melburnā, Sidnejā un citur. Pirms nedēļas to nodziedāju Tasmānijā Rietumaustrālijā. 2015. gadā mums ar Dmitro Popovu bija Verdi Rekviēma turneja Eiropā ar diriģentu Vladimiru Jurovski. Manai balsij no dabas ir dots spēcīgs vidus un apakšējais reģistrs, kas labi skan pāri orķestrim. Man šķiet, ka pie Violetas nonācu caur Rekviēmu, jo, dziedot to, izstrādāju augsto tesitūru. Caur tā garajiem augšējiem concertanto ir atvēries augšējais reģistrs.
Pastāstiet nedaudz vairāk par savu tikšanos ar Dmitro Popovu, kurš būs jūsu partneris Traviatā Siguldā!
Mēs dziedājām Bohēmu Londonas Koventgārdena operā. Šo izrādi arī filmēja un raidīja. Dmitro ir sirsnīgs un jauks kolēģis. Viņš ir ļoti labs aktieris. Netipisks tenors, kurš vienmēr rūpējas par citiem, – nav pārāk uz sevi vērsts, bet ir ļoti atvērts sadarbībai. Tik iejūtīga attieksme pret kolēģiem nebūt nav sastopama bieži.
Kā radoši saprotaties ar Jāni Liepiņu, kurš nu jau diriģē visus Opermūzikas svētku galvenos notikumus?
Brīnišķīgi! Pagājušajā gadā mums uzreiz izveidojās ļoti labs kontakts, mums sakrita arī tempi. Man patīk, ka viņš vēlējās piešķirt Traviatai temperamentu, spēku un spožumu. Ir skaidrs, ka Violeta ir aizejoša, bet, ja to vēl vairāk pasvītro un izceļ jau no paša sākuma, skatītājiem sāk nākt miegs, īpaši ņemot vērā brīvdabas specifiku.
Mums ar režisoru Gunti Gailīti šis ir jau otrais kopīgais Verdi – pirmais bija komiskā opera Falstafs. Režisors ar savu pieredzi un zināšanām ļoti labi un pareizi ievada solistus un pārējos māksliniekus. Viņš ļoti labi izmanto baleta ainas. Traviatas iestudējums ir brīnišķīgs, un man ir pagodinājums, ka varu tajā uzstāties.
Dainis Kalns atminas, ka ir devis izšķirošo grūdienu jūsu starptautiskajai karjerai.
Tā ir taisnība. Viņš finansiāli atbalstīja mani, lai es varētu doties pie leģendārās operdziedātājas Mirellas Freni. Viņš redzēja manu potenciālu, uzticējās un mudināja doties mācīties uz ārzemēm. Pie Mirellas Freni es aizbraucu 2003. gadā. Jāsaka – Latvijas Mūzikas akadēmija ir ļoti augstā līmenī. Šeit gūtā izglītība mani ir sagatavojusi dzīvei. Esmu ļoti daudz saņēmusi, mācoties pie Anitas Garančas, kuras klasē ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Arī viņa mudināja doties papildināties uz ārzemēm.
Tagad pati esat Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesore.
Pedagoģija ir kļuvusi par manu sirdslietu. Es jūtu, ka tas man sniedz daudz vairāk gandarījuma – palīdzēt citiem un dalīties ar savu pieredzi nekā vienkārši stāvēt pašai uz skatuves prožektoru gaismā. Uzstāšanās savā ziņā izdedzina, iztukšo. Jā, ir aplausi, ziedi, atzinība. Lai es justos patiešām noderīga, man ir būtiski, ka varu palīdzēt un redzu darba augļus – ka kādam izdodas un labi skan! Par to man ir patiess prieks. Jūlija beigās pasniegšu meistarklases Rīgā Ola Foundation. Vadot Starptautiskā Jāzepa Vītola konkursa žūriju, pasniedzu meistarklases Mūzikas akadēmijā, to darīju arī Alīdas Vānes vokālistu konkursā. Tas nav viegli un paņem daudz enerģijas, bet rada patiesu prieku, kad redzu, ka jaunajiem dziedātājiem acis deg, viņi grib darīt un viņiem sanāk! Ar Dieva svētību esmu mācījusies pie Mirellas Freni, viņa jau ir mūžībā, un es jūtu, ka saņemtais ir jādod tālāk. Es nevaru to paturēt tikai sev.
Mirella Freni jūs atturēja no lomām, kurām, viņasprāt, vēl nebija pienācis īstais laiks. Bet varbūt tā kaut kas svarīgs tika nokavēts?
Noteikti nē. Daudz ko no viņas teiktā es saprotu tikai tagad. Tolaik brīnījos: ko viņa ar to domā? Bet viņai bija taisnība, un tikai tagad es to saprotu. Ar lomām tiešām nevajag steigties, Verdi un Vāgners prasa briedumu. Ne tikai vokālo, bet arī personības briedumu. Cilvēks domā pavisam citādi, kad viņam jau ir pāri četrdesmit, nekā ja viņam ir divdesmit. Tikko pārlasīju maestro Rikardo Muti grāmatu par Džuzepi Verdi. Viņš sāk ar to, ka Verdi bija teātra cilvēks. Kāpēc Traviata ir tik populāra? Tāpēc, ka tā ir par mums visiem. Stāsts ir tik saprotams, tāpēc aizkustina.
Jūsu solistes gaitas ir vedušas no Eiropas līdz ASV un Latīņamerikai. Kura koncerttelpa visvairāk ir pārsteigusi?
Buenosairesas operteātris Colón. Zāle ir milzīga, tajā ir 4000 vietu un brīnišķīga akustika. Balss skaņa sasniedz visus. Lučāno Pavaroti ir teicis, ka tur ir vislabākā akustika pasaulē. To es sapratu brīdī, kad tur dziedāju grāfienes āriju Mocarta operā Figaro kāzas. Dziedāju piano pianissimo un sajutu, ka varu dziedāt, cik klusi vien vēlos, – klausītāji dzirdēs. To izbaudīju, arī noskatoties Otello izrādi. Sēdēju gandrīz pašās beigās: uz skatuves redzami mazi cilvēciņi tālumā, bet dzirdamība tik laba!
Kuras ir jūsu vismīļākās lomas?
Droši vien Mimī Bohēmā, kuru esmu dziedājusi visvairāk. Arī Mikaēla Žorža Bizē Karmenā. Tās ir liriskā soprāna lomas, bet nesen pēkšņi iemīlējos Vāgnera mūzikā. Mani uzrunāja princeses Gutrunes lomai operas Dievu mijkrēslis iestudējumā Brisbenā 2023. gadā. Kovida pandēmijas dēļ projekts vairākkārt tika pārcelts, un man bija laiks tam sagatavoties un nobriest. Notika tā, ka ienācu paklausīties orķestra mēģinājumu, ko vadīja diriģents Filips Ogēns. Apsēdos un paliku kā pielipusi pie krēsla, jo orķestris bija kā skaņu okeāns, tas viļņojās, bija dzīvs un elpoja. Es sapratu, ka tas ir mans! Biju pārsteigta, cik ērti man bija dziedāt vācu valodā. Izrādījās, ka tā man palīdz. Tā savā ziņā ir tuvāka latviešu valodai nekā itāļu vai franču valoda. Manā balsī kaut kas atvērās.
To es sajutu jau studiju gados, vokālās kamermūzikas eksāmenā ar komponistu Pēteri Plakidi pie klavierēm dziedot Vāgnera Vēzendonkas dziesmas.
Vai runājat vāciski?
Mazliet. Jūtos ērti, dziedot vācu valodā. To nevar izskaidrot, bet pēc Vāgnera pat Verdi uzreiz skan labāk. Tas nozīmē, ka viņš kaut ko ir atvēris manā balsī pareizajā virzienā. Man vispār nebija domas virzīties uz vācu repertuāru, jo tā ir pilnīgi cita pasaule.
Tomēr jūsu repertuārā jau izsenis ir Mocarts – donna Elvīra Donā Žuanā un grāfiene Figaro kāzās.
Šīs operas ir itāļu valodā. Caur Vāgneru man atveras jauna pasaule. Gan mūzika, gan intelektuālās idejas. Vāgners ir ģēnijs, libretus viņš rakstījis pats. Viņa darbi ir pati perfekcija.
Aplūkojot attēlus, var secināt, ka Dievu mijkrēšļa iestudējums Brisbenā bijis vizuāli iespaidīgs.
Tas bija lielisks. Mums bija kolosāla radošā komanda: ķīniešu izcelsmes amerikāņu režisors Čeņs Šidžens, kostīmu māksliniece Anita Javiča. Vizuālajā risinājumā tika izmantoti modernākie digitālie paneļi un projekcijas. Par to uzvedums ieguva vairākas balvas. Sēžot zālē, skatītājiem šķita, ka tas viss nāk virsū. Tā bija brīnišķīga pieredze. Jūtos pagodināta, ka man bija iespēja piedalīties tik labā Vāgnera iestudējumā.
Kā iejutāties Gutrunes tēlā?
Gutrune nav no lielajām Vāgnera lomām, taču tas ir ļoti interesants tēls. Man nekad tāds vēl nebija bijis, ņemot vērā, ka esmu liriskais soprāns. Princesi Gutruni var traktēt dažādi: vai viņa tiešām mīl vai arī ir iesaistīta savu brāļu nolūkos un pati vēlas kaut ko panākt? Gutrunes brālis Gunters ir karalis. Ierodas varonis Zīgfrīds, un Gutrunei uzreiz rodas pret viņu jūtas, taču viņš ir precējies, tikai pats to neatceras, jo ir zaudējis atmiņu. Gutrune iedod viņam burvju mīlas dzērienu… Tie, protams, ir simboli. Muzikālā materiāla ziņā viņa ir labais tēls, tīrības simbols. Viņa ir cilvēcīga un nav vienveidīga. Viņas rīcību var saprast un izskaidrot. Man bija ļoti interesanti šo tēlu veidot kā aktrisei.
Kā turpmāk uz skatuves tiks piepildīta jūsu mīla uz Vāgnera mūziku?
Par nākotnes plāniem nekad nestāstu, bet ļoti ceru, ka šis ceļš turpināsies. Es gribētu turpināt izpētīt viņa mūzikas un māksliniecisko ideju pasauli. Tas bija pārsteidzošs atklājums man pašai, cik ļoti man iepatikās Vāgners. Salīdzinot kaut vai ar Pučīni Toskas lomu, kura ir tik ļoti intensīva un kaislības ir saasinātas, Gutrunes loma, kaut gan ir mazāka, man deva daudz lielāku emocionālo spriedzi. Tas, kā viņa reaģē, kad ieved Zīgfrīda līķi. Viņas dzīvei vairs nav jēgas, un viņa ir palikusi viena pati ar savu tautu. Vīrs un brālis ir nogalināti, Brīnhilde ar zirgu ieauļo ugunī… Pēdējās ainas intensitāte, kad Gutrune apraud sava vīra mirstīgās atliekas, ir desmitreiz lielāka nekā Pučīni operās. Vismaz tāda ir mana pieredze. Tas ir neaprakstāmi, un tas izraisa zināmu atkarību: tu gribi vēl un vēl. Vāgners ievelk kā narkotika.
Kā nonācāt un kāpēc palikāt Austrālijā uz dzīvi?
Tas sākās jau pirms vienpadsmit gadiem, kad mani uzaicināja uz Mimī lomu Bohēmā Sidnejas operā. Opernama vadība bija mani redzējusi šīs Pučīni operas iestudējumā Ņujorkas Metropoles operā. Atbraucu, teātra vadītājiem iepatikās, kā es dziedu, un bija arī labas atsauksmes. Arī iestudējums bija ļoti labs. Mani sāka aicināt atkal un atkal. Sidnejā dzīvo mana otrās pakāpes māsīca Indra. Viņa man palīdzēja iekārtoties, sākumā kā rezidentei. Šo statusu ieguvu 2019. gada februārī. Palīdzēja arī opera, kas sponsorēja man vīzu.
Turpināju braukāt arī uz Eiropu, taču, sākoties pandēmijai, viss mainījās. Austrālija uz ilgu laiku slēdza robežas. Tagad Austrālija ir manas mājas. Nolēmu nokārtot arī pilsonību. Tagad esmu Austrālijas un Latvijas dubultpilsone. Man tur patīk. Tur ir ļoti jauki cilvēki, labs laiks un dzīve. Uzstājoties jau esmu diezgan daudz šo zemi izbraukājusi.
Jums patīk izpausties kamermūzikā?
Jā! Šogad festivālā Pētera Vaska mūzikas aprīlis Cēsu koncertzālē kopā ar pianisti Agnesi Egliņu atskaņoju latviešu kamermūzikas programmu. Sevišķi spēcīgs bija Latvijas pirmatskaņojums – Pētera Vaska kamerkantāte Latvija (1987) zvaniem un flautām (Guntars Freibergs, Dita Krenberga). Annas Rancānes teksts ir ļoti patriotisks un vēstī par karu. Zinot, kas notiek blakus, Ukrainā, bija grūti valdīt asaras. Sirds lūst. Dmitro Popovs man teica, ka viņa dzimtā ciemata Ukrainā vairs nav. Tas ir noslaucīts no zemes. Nespēju iedomāties, ka es atbrauktu uz Rīgu, kur esmu uzaugusi, bet tur nekā vairs nebūtu! Daudziem Ukrainā tā ir realitāte.
Rīgā joprojām ir jums tuvie cilvēki?
Rīgā palikusi tikai omīte. Šogad martā viņai apritēja 90 gadu, mēs to jauki nosvinējām ar pusdienām itāļu restorānā. Visi pārējie ir prom. Mamma dzīvo Skotijā, māsa – Īrijā, brālis – Anglijā. Brālēns – pianists Armands Ābols – ir Čīlē.
Ko uzlūkojat par visvērtīgāko dzīvē?
Mīlestību, ģimeni, cilvēkus. Man ļoti patīk cilvēki, patīk sadarbība. Kovida laikā pārliecinājāmies, ka, ieslēgti četrās sienās, nevaram dzīvot. Mēs esam sociālas būtnes, mums vajag cilvēkus apkārt – kori, Dziesmu svētkus. Tā ir mūsu daba, mūsu mentalitāte. Mēs esam talantīga, radoša, stipra tauta. Mūsos, latviešos, ir tik daudz laba, ka esmu lepna būt latviete, šeit būt un uzstāties.
Kā jums visvairāk pietrūkst Austrālijā?
Latvijas dabas, mežu, priežu. Austrālijā ir eikalipti un okeāns, tur ir ļoti skaisti, bet man pietrūkst tieši Latvijas dabas. Rudzu maizi un siļķi varu atrast arī Sidnejā. Diezgan daudzas Latvijas preces ir nopērkamas.
Jūs tiešām tagad ceļaties piecos no rīta? Dziedātājiem netipiski.
Citreiz pat agrāk, jau četros. Esmu cīrulis. Esmu rīta cilvēks, jūtos labāk no rītiem. To sapratu kovidlaikā, kad nebija izrāžu. Latvieši saka: rīta stundai zelts mutē. Es daudz paspēju no rītiem izdarīt, ar svaigu galvu daudz labāk padodas smadzeņu darbs. Ir vairāk enerģijas, un arī balss skan. Man pat nevajag modinātāju. Tas ir mans dabiskais ritms. Man patīk iesākt rītu, vērojot saullēktu. Austrālijā visa dzīve sākas ļoti agri: kursē sabiedriskais transports, kafejnīcas un sporta centri sāk darbu jau piecos.
Vai jums ir kāds īpašs sapnis?
Man vienmēr ir gribējies dziedāt slavenajā Sankarlo teātrī Neapolē. Esmu dziedājusi daudzviet Itālijā – Milānas La Scala, Romā, Palermo, Padujā –, visas vietas pat nevar nosaukt, bet Sankarlo teātris vēl ir sapnis