Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Mani vada misijas apziņa. Intervija ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektori Ilonu Meiju

"Vēlos, lai mūsu akadēmija būtu ne tikai izglītības iestāde, bet arī kopiena, kurā katrs justos vērtīgs un nepieciešams," uzsver Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jaunā rektore Ilona Meija

Man ir svarīgi, lai katrs docētājs un students justos novērtēts, sadzirdēts un motivēts, – saka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) jaunā rektore, pazīstamā flautiste, profesore Ilona Meija. Viņa ir pirmā sieviete rektore visā šīs augstskolas pastāvēšanas 104 gadu vēsturē. Šo amatu Ilona Meija ieņem kopš 1. jūlija. Pirms tam mēnesi viņa nostrādāja rektora pienākumu izpildītājas statusā. Par īpaši svarīgu sava darba prioritāti Ilona Meija izvirza komunikāciju un uzskata, ka visu ir iespējams atrisināt, ja ir vēlme un skaidrs rīcības plāns.

Esat pirmā rektore sieviete Mūzikas akadēmijas vēsturē. Vai tam ir nozīme?

Manuprāt, neatkarīgi no dzimuma svarīgi ir, kāds ir cilvēks, kāda ir viņa sirds, dvēsele, prāts, zināšanas un idejas. Savulaik biju arī pirmā sieviete, kura vadīja Pūšaminstrumentu katedru. Ceru, ka ar šo iedvesmoju arī citas sievietes. Sievietei izsenis bijis jāprot plānot savu laiku, apvienojot mājas un darba pienākumus. Ar vienu kāju šūpo šūpuli, ar roku vāra putru un galvā vēl domā kādu projektu… Domāju, tāpēc mēs esam labas menedžeres. Salīdzinājumā sievietes ir arī daudz empātiskākas.

Kuri bija un ir jūsu vissteidzamākie darbi?

JVLMA rektores pienākumu izpildītājas amatā stājos 1. maijā tikai ar Pūšaminstrumentu katedras un JVLMA Senāta vadītājas pieredzi. Cenšos problēmas risināt no mazākās uz lielāko, soli pa solim. Kad ienācu rektorātā, mani sagaidīja smaidīga JVLMA sabiedrisko attiecību speciāliste. Vienīgā darbiniece! Nebija ne sekretāres, ne vadības komandas. Bija pilnīgi tukšs personāla daļas kabinets, un arī juriste faktiski ar vienu kāju jau bija prom. Visur tikai vakances. Sajūta bija kā uz pusnogrimuša kuģa, turklāt vētrainā laikā. Daudzi tobrīd teica, ka apbrīnojot manu drosmi…

Biedinājumi no sērijas "kur tev prāts"?

Jā, to man teica daudzi, it īpaši vīrieši. Viņi ieteica: "Labāk pagaidi, kad būs vēlēšanas, un tad ej tā uzmanīgi…"

Jums bija doma, ka augstskola ir jāglābj?

Mani vadīja misijas apziņa. Uzrunāju savus jaunos prorektorus Diānu Zandbergu un Tomu Ostrovski, kuri arī, paldies Dievam, sajuta sevī šo misijas apziņu. Un tad mēs sākām strādāt. Darbiniekus vajadzēja tagad un tūlīt, tāpēc sākām iekšējo rotāciju. Studiju daļas vadītāju aizrotēju uz personāla daļu, studiju daļas sekretāre ierotēja šajā – rektores – kabinetā, savukārt tālākizglītības vadītāja aizgāja uz studiju daļu, daļēji to apvienojot ar iepriekšējo darbu, kamēr sameklējām papildu darbiniekus. Savukārt par Pūšaminstrumentu katedras vadītājas pienākumu izpildītāju kļuva flautiste un pedagoģe Dace Bičkovska. Uz jurista vietu izsludinājām konkursu, un nu mums ir ļoti labs jurists.

Uz karstām pēdām bija absolventu izlaidums, un "pa ceļam" vēl rektora kandidātu debates un vēlēšanas, kam bija nopietni jāgatavojas. Katrā no trim izlaidumiem (izpildītāju; vokālistu, diriģentu un skaņu ierakstu inženieru; jauno pedagogu) man bija cita uzruna. Bijām pagodināti, ka pedagogu izlaidumā mūsu audzēkņus klātienē sveica arī izglītības ministre Anda Čakša, kura personīgi izsniedza diplomus absolventiem. Cenšos katru dienu izdarīt degošo, aktuālo. Protams, ir jādomā par stratēģiju un finanšu piesaistīšanu. Bija arī jāizveido jauna Ētikas komisija, un sadarbībā ar profesori Skaidrīti Lasmani esam saskaņojuši jaunu Ētikas kodeksu, kurā ir iekļauti jautājumi par līdztiesību un varmācības izskaušanu.

Kuras ir JVLMA aktuālākās, sāpīgākās, ieilgušās, steidzami risināmās problēmas?

Viena no lielākajām problēmām ir finanšu nepietiekamība.

Tāpēc JVLMA pedagogi jau gadiem ir viszemāk atalgotie salīdzinājumā ar citām Latvijas augstskolām un pat ar mūzikas vidusskolām?

Tā ir, un tas ir nenormāli. Esmu pati par to pārliecinājusies, paralēli augstskolai strādājot Ventspils Mūzikas vidusskolā un Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā Rīgā. Mūzikas vidusskolās atalgojums tiešām ir labāks nekā akadēmijā, un mūsu pedagogi aiziet strādāt uz mūzikas vidusskolām. Koncertmeistari – pat uz mūzikas skolām (t. s. bērnu mūzikas skolām), jo tur arī repertuārs ir vieglāks. Koncertmeistaru atalgojums ir pazemojošs, šis jautājums jau sen ir kā karsts kartupelis, kas tiek valstīts no vienas puses uz otru. Šobrīd tiek spekulēts ar koncertmeistara sirdsapziņu, siltajām cilvēciskajām jūtām…

Kā panākt, lai JVLMA finansējums būtu atbilstošs?

Viens no risinājumiem – institucionālās finansēšanas modelis, iegūstot iespējas augstskolas izaugsmes un attīstības interesēs patstāvīgi operēt ar uzņemto studējošo skaitu gan ne tik dārgajās, gan dārgajās programmās. Redzēsim, kā turpināsies sarunas ar Kultūras ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju un cik lielu atbalstu ministrijas spēs sniegt.

Vai pašreizējā situācijā, kad valdībā izskan runas par jostas savilkšanu, cerības uz valsts finansējuma palielinājumu ir reālas?

Esmu apņēmības pilna to panākt. Strādājam, lai piesaistītu maksas studentus no Ķīnas, Japānas un citām valstīm. Ir bijuši gadi, kad mums ir vairāki maksas studenti, un tas uzreiz ir kārtīgs atspaids. Šobrīd ir tikai mazliet vairāk nekā desmit. Vajadzētu vairāk. Pavisam nesen JVLMA svinēja vēsturisku notikumu – sarežģītā un darbietilpīgā procesā gan bakalauru, gan maģistru studiju programmas beidzot tika akreditētas angļu valodā. Dažas ļoti pieprasītas studiju programmas varētu par maksu piedāvāt arī latviešu valodā.

Domāju, ka arī mecenātisms nav līdz galam novērtēts. Esmu jau spērusi pirmos soļus, lai piesaistītu mecenātus studējošo balvām, un manam aicinājumam pirmie atsaucās trompetists un fotogrāfs Jānis Porietis, piešķirot balvu metāla pūšaminstrumentālistam, un obojists Pēteris Endzelis, piešķirot balvu koka pūšaminstrumentālistam. Mecenātu balvas tika pasniegtas 11. jūnijā.

Piebildīšu, ka par mecenātu studentu radošajam darbam var kļūt ikviens, kuram ir svarīga Latvijas mūzikas nākotne un ir vēlme palīdzēt ar stipendiju, instrumentu iegādi vai citu nodrošinājumu. JVLMA ir ilggadēja sadarbība ar uzņēmumiem LMT, Latvijas finieris, Yamaha un Rīgas Melngalvju brālību – par to tiem milzīgs paldies. Turpināšu meklēt potenciālos atbalstītājus. Varbūt kāds turīgs cilvēks bērnībā ir spēlējis vijoli, taču profesionāla mūziķa karjeru nav īstenojis un tagad, nejauši pie kafijas izlasījis šo interviju, gribēs palīdzēt Latvijas vienīgajai mūzikas augstskolai un studējošajiem talantiem?

Zemais mūziķu atalgojums ved pie zema profesijas prestiža un talantu aizplūšanas uz ārzemēm. Kā tas ietekmē paaudžu nomaiņu mācību iestādēs, profesionālajos orķestros, Dziesmu svētku kustībā? Kā šo situāciju monitorē JVLMA?

Jūtams ne tikai obojistu un fagotistu, bet nu jau arī klarnetistu un trombonistu trūkums. Tagad ir tā, ka no vienas Kordiriģēšanas katedras studentiem mācību koris nesanāk. Jāņem talkā arī Mūzikas pedagoģijas katedra. Arī JVLMA simfoniskajā orķestrī bez palīgiem nevaram. Nāk talkā papildspēki kontrabasos, metāla pūtējos, fagotos. Pastāvīgi aktīvi sadarbojamies ar profesionālajiem kolektīviem, lai apzinātu riska grupā esošos orķestra instrumentus, kā arī ar Latvijas Nacionālo kultūras centru, noskaidrojot jomas, kurās trūkst pedagogu.

Vai tiesa, ka studētgribētāju skaits sarūk? Par to ir pat anekdote: "Ejot garām Mūzikas akadēmijai, papildu uzņemšanas laikā ir jāuzmanās, lai neievelk iekšā."

Tas ir mainīgi un ir saistīts arī ar demogrāfisko situāciju. Esmu gadiem sēdējusi pūtēju uzņemšanas komisijā. Ir gadi, kad nāk daudz, un ir gadi, kad nav pat flautu, kas taču ir tik populārs instruments. Ir bijis arī tā, ka atnāk tieši viens flautists, savukārt citreiz – pieci vai seši.

JVLMA varētu vairāk sadarboties ar mūzikas vidusskolām. Ir jātiekas reizi pusgadā vai gadā un jārunā. Ir nemitīgi jārunā, jākomunicē gan ar institūcijām, gan iekšēji, ar katru cilvēku atsevišķi. Tas ir pats galvenais. Esmu arī nolēmusi, cik vien iespējams, apmeklēt dažādu specialitāšu ikdienas eksāmenus un koncertus, lai pazītu studentus vaigā, lai zinātu, kā viņi veidojas: kā viņi dziedāja un spēlēja agrāk un kā viņi to dara tagad. Tā mums ir ārkārtīgi pietrūcis, un man kā izpildītājmāksliniecei šķiet ļoti svarīgi pārskatīt spēles laukumu pilnībā, nevis domāt tikai par zinātniskajiem un statistiskajiem rādītājiem. Svarīgākais ir komandas darbs. Tāpēc ļoti priecājos, ka man ir divi brīnišķīgi palīgi prorektori – Toms Ostrovskis (studiju darbā) un Diāna Zandberga (zinātniskajā darbā).

Mūzikas akadēmija ietilpst arī pagājušā gada maijā nodibinātajā Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijā. Vajadzētu domāt par jauno mūziķu izglītības programmām, kādas ir Berlīnes filharmoniķos, Amsterdamas Karaliskajā Concertgebouw un citos orķestros. Tā ir reāla iespēja izmēģināt savus spēkus visaugstākās kvalitātes orķestrī un saprast, kā tajos norit darbs. Sadarbībā ar profesionālajiem kolektīviem varētu domāt arī par stipendiju sistēmu.

Kā pašreizējo finanšu un cilvēkresursu ietvarā nodrošināt kvalitatīvu, konkurētspējīgu studiju kvalitāti, ja nākas arvien samazināt mācībstundu un pat studiju priekšmetu skaitu?

Gribu uzsvērt, ka pie mums intensīvi notiek docētāju mobilitāte programmas Erasmus ietvaros: braucam mēs, un brauc pie mums. Ir ārkārtīgi svarīgi turpināt ar Ārlietu daļas vadītājas Maijas Sīpolas un projektu vadītājas Anitas Alksnes palīdzību sāktos starpaugstskolu sadarbības procesus, t. s. BIP (Blended Intensive Programmes): Pūšaminstrumentu katedrā notiek gan koka pūšaminstrumentu, gan metāla pūšaminstrumentu simpoziji. Līdzīgi arī Džeza mūzikas katedrā.

Pie mums brauc pasniedzēji ar saviem studentiem, un šajos projektos bijuši arī publikai pieejami koncerti Mazajā ģildē un Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Pie mums ierodas pasniedzēji uz meistarklasēm no ļoti labām Eiropas augstskolām – no Berlīnes UdK, Strasbūras, Lionas u. c. –, un ar visiem šiem pasniedzējiem izveidojas tik labs konteksts, ka viņi pēc tam aicina arī pie sevis. Sākumā tas darbojās vienā virzienā: viņi atbrauca vai aizbrauca, bet tagad ir sākusies daudz nopietnāka pedagogu apmaiņa. Manu kolēģi Ilzi Urbāni, kura tikko pabeidza doktorantūru, viņas pedagogs Rafaēle Trevizāni uzaicinājis pasniegt meistarklases Itālijā. Pateicoties šim kontaktam, pie mums vairāk brauc apmaiņā itāļu studenti. Tu vari uzzīmēt sazin kādas stratēģijas, bet viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kontaktiem un komunikācijas.

Kovidlaikā bija vērtīgs starptautisko meistarklašu projekts sadarbībā ar festivālu Rīga–Jūrmala. Kaut arī tas bija online, tas bija unikāli, ka mūsu studentiem bija pieejamas tik augsta līmeņa meistarklases. Tās vēl joprojām var noskatīties YouTube, tas ir labs mantojums ar vērtīgiem padomiem jaunajiem mūziķiem. Piebildīšu, ka šis viss ir papildus pamata studijām.

Kādreiz līdzīgā intervijā iepriekšējais rektors teica, ka gatavs runāties ar studentiem un personālu pat augstskolas kafejnīcā.

Esmu iesākusi skolotāju istabas izveidošanu, kurā pedagogiem būs iespējams atpūsties un tikties ar citiem kolēģiem. Savstarpējā komunikācija noteikti kļūs labāka. Sarunās rodas idejas, var apspriest problēmas, pamanīt jau pirmos negatīvos signālus. Šobrīd mums ir tikai mazs stikla kabūzītis patrepē, kur var ieiet pāris cilvēku. Ejam cits citam garām un pat nezinām, kā izskatās pieaicinātie docētāji un tie, kuri strādā attālināti. Pedagogu telpa noderētu arī tāpēc, ka mums ir elektroniskā klašu pieraksta sistēma Asimut: pieejamais laiks ir ierobežots, un, ja tavas stundas ir beigušās un ir drusku jāpagaida, nav īsti kur likties. Vai nu sēdi foajē, vai ej uz bibliotēkas lasītavu vai bufeti, kas četros pēcpusdienā jau ir slēgta.

Manuprāt, Mūzikas akadēmijā būtu arī jārīko vairāk pasākumu. Trūkst vienkāršu sanākšanu, pasēdēšanu, parunāšanu arī pa katedrām. Un vai tiešām arī agrāk bija tikai Jaungada balle vienreiz gadā? Šogad nebija arī tās. JVLMA dzimšanas dienā 11. janvārī notiek LMT un Mūzikas akadēmijas Gada balvas pasniegšana un koncerts, bet Jaungada balles nav. Starp citu, 11. janvārī ir arī mana dzimšanas diena, tāpēc līdz šim es parasti izvēlējos šo vakaru pasvinēt mājās. Tagad tas, protams, mainīsies. Salidojums arī bijis tikai viens, akadēmijas simtgadē. Nākamā gada janvārī svinēsim JVLMA 105 gadu jubileju.

Vēlos, lai mūsu akadēmija būtu ne tikai izglītības iestāde, bet arī kopiena, kurā katrs justos vērtīgs un nepieciešams. Ir ārkārtīgi svarīgi aiz visa birokrātiskā dokumentu jūga nepazaudēt jēgu, kāpēc vispār pastāv Mūzikas akadēmija un kāpēc cilvēki šeit mācās. Jebkurā amatā var kalpot tikai pēc burta, bet var to darīt ar sirdsapziņu, cenšoties paveikt maksimāli labāko. Man gribētos panākt, lai notiek labāk un pēc būtības. Nevis "nē, jums nepienākas", bet maksimāli iedziļināties un atrast iespējas palīdzēt.

Kā radīt drošu studiju vidi? Vai novērošanas lodziņi, uzlabots ētikas kodekss un lielākas iespējas ziņot būs risinājums?

Laba komunikācija ir galvenais drošas vides elements. Jāsāk ar sarunām un uzticēšanos, jo visu var risināt, ja ir vēlme un skaidrs rīcības plāns. Šobrīd sadarbībā ar JVLMA Padomi strādājam pie drošas vides plāna. Augstskolas un katra cilvēka reputāciju veido pašcieņa un pārliecība par saviem morāles un ētikas principiem. Ja mūsu studējošie un docētāji to apzināsies, viņi nepieļaus vardarbīgu attieksmi un to, ka daži indivīdi savu varas pozīciju izmanto neētiski. Savā lekcijā JVLMA to ar latviešu tautasdziesmas vārdiem raksturoja filozofe Skaidrīte Lasmane: "Es neesmu putna bērns, no zariņa noņemams."

Jūsu rektores programmā ir apņemšanās "meklēt iespējas, kas ļautu lielāku svaru piešķirt anonīmiem ziņojumiem". Vai te neparādās bīstamība atvērt durvis arī personīgu motīvu vadītai atriebībai, manipulēšanai?

Protams, tā var gadīties. Šis ir viens no tiem jautājumiem, kurā mums ir nepieciešama citu institūciju palīdzība. Te nav runa par jebkādiem anonīmiem ziņojumiem, bet par aptaujām, kuras, piemēram, tiek veiktas kursu noslēgumā, izvērtējot pasniedzēju darbu. Anketas ir anonīmas, tomēr nosūtāmas ar konkrētu, JVLMA piederīgu e-pastu. Šobrīd anonīmie ziņojumi var būt tikai kā indikators, kas ļauj izdarīt vispārīgus secinājumus, taču uz to pamata nav iespējams veikt konkrētas juridiskas darbības. Piemēram, atlaist pasniedzēju no darba. Jāpiebilst, ka, veicot studentu aptauju, gandrīz 70 procentu respondentu norādīja, ka tieši anonimitātes garantija personai, kura ziņojusi par kādu pārkāpumu, viņuprāt, ir viens no būtiskākajiem pasākumiem studējošo drošības uzlabošanā.

Cik pasniedzēju ir atbrīvoti no darba iespējamās seksuālās uzmākšanās skandāla kontekstā? Tas darīts likumīgi?

Divi. Visiem liekas, ka es par to ļoti daudz zinu, bet tā nav. Par vienu gadījumu vispār neko nevaru komentēt, jo tas bija, pirms es stājos darba attiecībās rektores amatā. Par otru docētāju bija tiesisks pamats, uz kuru reaģējot varēju izbeigt darba attiecības. Tur bija konkrētas lietas, bet es par to nedrīkstu neko komentēt. Mācībspēkus var atlaist, tikai pamatojoties uz Darba likumu, nevis uz Ētikas kodeksu.

Izskanējis, ka atlaistie pedagogi nolēmuši tiesāties ar JVLMA. Kā augstskolai sokas ar tiesvedībām: cik to ir, un kāda tajās ir virzība?

Ir zināms, ka abi atlaistie pedagogi ir iesnieguši tiesā pretprasību, bet izmeklēšanas gaita ir ierobežotas pieejamības informācija.

Kā rīkosieties, ja izrādīsies, ka apsūdzības tomēr bijušas nepatiesas un viņi ir jāatjauno darbā? Vai apsverat iespēju vērsties pret medijiem par publisku spiedienu un JVLMA un docētāju reputācijas graušanu?

Jebkurā gadījumā būs jāieklausās juristu ieteikumos un jārīkojas saskaņā ar tiem.

Vai vētrainā kadru mainība, kas nāca līdz ar publisko ažiotāžu un iepriekšējā rektora atkāpšanos, ir beigusies?

Diemžēl Mūzikas akadēmiju atstāj arī viena no ilggadējām projektu vadītājām. Likt galdā atlūgumu viņa bija nolēmusi, vēl pirms es parādījos pie apvāršņa. Bez šāda cilvēka mēs nevaram iztikt. Tikko vienu potenciālo darbinieku uzrunāju, tiksimies, skatīsimies. Žēl, ka vērtīgi darbinieki dodas prom, tomēr arī iespēja veidot savu komandu no jauna nemaz nav tik peļama. Nāk cilvēki ar citu pieredzi un sapratni. Ir dažas katedras, kurām ir jāatrod vadītāji, bet tie tiks izvirzīti no iekšpuses. Viss notiek secīgi, un visu laiku ir par ko domāt.

Tikko atkāpjoties Muzikoloģijas katedras vadītāja Ilze Cepurniece paredzēja JVLMA Zinātniskās pētniecības centra krīzi, jo "abi rektora amata kandidāti vispār neko nezina par akadēmisko pētniecību".

Mēs nevaram gaidīt, ka jauns rektors uzreiz zina pilnīgi visu. Man debatēs uzdeva jautājumu par valsts finansējumu zinātniskajai pētniecībai JVLMA, savukārt es varētu jautāt muzikologam, kurš pretendētu uz rektora vietu, kā metodiski pareizi iespēlēties. Neviens nevar zināt pilnīgi visu. Mācīšos, izzināšu. Priecājos, ka man ir labi padomdevēji.

Pēdējā pile bijusi jūsu teiktais Latvijas Radio, ka "Muzikoloģijas katedrā šobrīd valda diezgan liels caurvējš".

Tas bija domāts par kadru mainību, jo no Muzikoloģijas katedras ir aizgājuši cilvēki, kuri tur ir labi strādājuši.

Ko nozīmē "studentcentrēta augstskola", un vai tas ir kaut kas jauns?

Nedomāju, ka tas ir kaut kas jauns. Studentcentrētas izglītības principi ņem vērā katra studenta atšķirīgās vajadzības, intereses un vēlmes, lai mācību process būtu pēc iespējas piemērotāks katram studentam. Tomēr uzskatu, ka šiem principiem ir jābalstās docētāju pieredzē.

Būtiska šādas izglītības daļa ir iespējas studentiem pašiem ietekmēt savu studiju saturu, pasniegšanas un pārbaudījumu metodes. Tas ļauj paraudzīties uz studiju procesu paša studenta acīm. Studiju programmu pārskatīšana notiek nemitīgi. Gan katedru vadītājiem, gan pašiem studentiem ir aktīvi jāpauž savas idejas un vēlmes ne tikai medijiem, bet tā, lai tās nonāktu līdz studiju daļai. Savukārt iestājeksāmeniem ir jākļūst diagnosticējošiem.

Ko tas nozīmē?

Ja mūziķis specialitātē ir spožs, neizgāzt viņu citu priekšmetu dēļ. Ideja ir diagnosticēt, cik stiprs viņš ir citos priekšmetos, un studiju procesā dot viņam vairāk stundu tur, kur ir zināšanu robi. Par šādu sistēmu man stāstīja kolēģe Ilze Urbāne, kura ir mācījusies Džuljarda Mūzikas skolā Ņujorkā. Mēs neesam tik liela nācija, lai varētu atļauties pazaudēt labu izpildītājmūziķi vai skolotāju tikai tāpēc, ka viņš nevar nokārtot teorijas eksāmenu.

Kā rīkosieties, ja kārtējā izglītības iestāžu optimizācijas vilnī atgriezīsies ideja par kultūras un mākslas augstskolu apvienošanu?

Esmu par augstskolas patstāvību. Individuālais lielā konglomerātā pazūd, tāpēc ir jāizdara visi mājasdarbi, lai šādas idejas vispār nerastos. Gan mākslinieciskie, gan zinātniskie JVLMA darba rādītāji atbilst tam, lai mēs drīkstētu pastāvēt kā atsevišķa augstskola. Ir tikai jāturpina sadarbība. Izcils triju Latvijas mākslas augstskolu sadarbības piemērs ir profesionālā doktorantūras programma Mākslas, kuru šopavasar absolvēja flautiste Ilze Urbāne, diriģents Kaspars Ādamsons un horeogrāfs Jānis Purviņš, iegūstot profesionālā doktora grādu mākslās Artium Doctor (Art. D.), kā arī pieci Mākslas akadēmijas doktoranti. Sadarbība sniedz arī plašākas iespējas bakalaura studiju izvēles C daļā. Es pati esmu mācījusi flautu studentiem no citām augstskolām.

Vai turpināsiet pasniegt flautas spēli?

Turpināšu, tikai mazākā apjomā, jo līdztekus rektores darbam drīkstu strādāt tikai pusslodzi.

Vai muzicēsiet arī pati?

Noteikti. Pašlaik, visā šajā jūklī uzņemoties jaunos pienākumus, man nav bijis laika to darīt. Es labprāt spēlētu kamermūziku, tā man patīk un interesē. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja