Rakstniekam ir jāraksta tas, ko viņš nevar uzrakstīt. Intervija ar Eduardu Aivaru

Eduardu Aivaru uzklausīja Guntis Berelis.

Pagājušogad tev iznāca dzejoļu krājums Sakvojāžs. Kas tev ir dzejoļu krājums – atskaite par produktīvi pavadītu laiku, nejauši kopā salipināti pantiņi, kas sarakstījušies noteiktā laikposmā, vai tomēr kas vairāk?

Kāds dzejnieks reiz izteicās, ka viņš nerakstot dzejoļus, viņš rakstot grāmatas. Viņam puslīdz skaidra grāmatas koncepcija un dzejoļi pamazām iekļaujas attiecīgajā ietvarā. Man tā nav, drīzāk ir tā, kā bija sākumā. Tolaik cerības uz grāmatu likās drīzāk fantāzijas, uz to gāju ilgi, dzejoļi tika gan marinēti, gan arī publicēti periodikā. Beigās pat PSRS izbeidzās. Krājums Dejas (1991) iznāca turpat, kur citiem, vienīgajā literātu izdevniecībā Liesma, pēc nopietnas caurskates – soģu vidū bija arī Uldis Bērziņš, pirms tam devu lasīt Knutam Skujeniekam. Pirmajā krājumā bija līdz 1988. gadam tapuši dzejoļi. Pēc tam jau bija sakrājušies daudzi stipri kvalitatīvāki teksti, bija noformējies savs stils, taču biju tālu no jauno izdevēju un arī literātu vides, biju aizrāvies ar darbu Jelgavā. Taču periodikā gan publicējos tik dāsni, ka 1996. gadā tiku pat pie diviem izdotiem krājumiem pusgada laikā... Pēc grāmatu iznākšanas allaž iestājās tāds kā klusums un tukšums – tu nezini, kad atkal sāksi rakstīt un vai vispār kaut ko vēl sacerēsi, nezini, kas tas būs... Lai izvairītos no šīs esamības tukšumā, tādā kā nebūtībā piekarinātā stāvoklī, jaunākajos krājumos neieliku visu, kas derētu. Kaut ko atstāju sēklai – nevis tos, kas paliek pāri, jo ir sliktāki, bet vienkārši sēklai. Lai nebūtu vismaz šādi jācieš, jo ciešanu tāpat pietiek. Māris Melgalvs reiz izteicās, ka viņš vispār pat neskatoties uz savām iepriekšējām grāmatām – tās viņam vairs neeksistē, viņš jau ir prom, citās teritorijās. Es gan reizēm paskatos – ar citu aci, uz dzejoļiem, kas nu ir kaili, jo ir nometuši sākotnējās iedvesmas plīvuru; paša iespaidi par saviem krājumiem laika gaitā mēdz mainīties, drīzāk skatos uz tām kā uz citu dzejnieku grāmatām. Man dzīvoklī paša krājumi nestāv vienkopus, bet ir starp citiem un, kad vajag, uzreiz nevar atrast.     

Es saprotu – autors par grāmatas nosaukumu tiesīgs izvēlēties jebko un tikai viņam pašam zināmu apsvērumu vadīts. Bet par Sakvojāžu netiku gudrs – kāpēc tāds mēlesmežģis vajadzīgs uz dzejoļu krājuma vāka? Kāpēc ne, teiksim, Ceļasoma?

Pavisam vienkārši. Bērnībā mani apbūra kaut kur redzēts sakvojāžs, tāda soma – ne gluži ceļasoma, ne koferītis, bet tāda kā ārsta soma – tāda formīga, no ādas, ar rokturi, – kuru ar aiztaisāmo aizspiež ciet. Man tā soma ļoti patika. Tas arī viss. Diez vai dziļāku un slēptu jēgu tur vērts meklēt. Īpašs tēls. Dzīve kā ceļš un tajā satiktie cilvēki? Lai būtu. Protams, tagad tur var piedomāt vēl visādas interpretācijas – ja reiz vārds "sakvojāžs" nāk no franču valodas, tas var arī nozīmēt, ka nosaukums ir kā neapzināts protests pret angļu valodas invāziju. Saistībā ar mēlesmežģi – es to it nemaz neuzskatīju par svešvārdu, sakvojāžs pats atnāca un kļuva par grāmatas virsrakstu. Latviski tas ir tikai viens no ceļasomu veidiem.

Atceros, pirmo reizi vēru vaļā tavu grāmatu, zinu, tur iekšā arī cikls Dzejoļi ar gariem virsrakstiem, aptuveni zinu arī to, kādi šie teksti varētu būt, bet pirmais virsraksts, ko ieraugu Sakvojāžā ir īsāks par īsu: "0". Šķiru tālāk, skatos – vēl viena nulle vai varbūt burts Ō, vai UO, kas nu tas ir. Drusku apmulsu – garajos virsrakstos pa plikai nullei...

Nu, ja tā uz dullo uzšķir... Jau no vāka noprotams, ka garie virsraksti ir otrajā daļā. Par pirmās daļas nevirsrakstiem – drīzāk tie ir pagarināti aplīši, līdzīgāki nullītēm. Mums ar mākslinieci negribējās, lai tur būtu trīs zvaigznītes vai kas cits.

Par Sakvojāžu man radās iespaids, ka tu esi palicis varbūt ne lecīgāks, bet noteikti smīnīgāks un negantāks.

Nezinu, vai lecīgāks... Lecīguma ir mazāk tikai pašā pirmajā grāmatā (tur elēģisms, tiesa, arī patriotiskums) un krājumā Vasaras sniegs, bet citos krājumos – piemīt.

Par tavām iepriekšējām grāmatām man uz mēles pats no sevis prasījās tieši tāds apzīmējums – elēģisks, elēģiskas noskaņas, un, ja klātesoša ironija, tad arī tā ir tāda elēģiska. Sakvojāžā – pavisam kas cits: negantība, kaut kas grotesks, provocējošs.

Varbūt tas tāpēc, ka esmu kļuvis jauneklīgāks?

Pirms kādiem gadiem, kad tev bija apaļa jubileja un šai sakarā Karogs tev veltīja numuru, intervijā tu pavēstīji, ka nu tev paliek piecdesmit, tāpēc laiks izkāpt no zēna gadiem un ieiet vīra gados. Vēl neesi paspējis?

Toreiz es tiešām tā domāju, bet patlaban jūtos gan vīrišķīgāks, gan jauneklīgāks vienlaikus.

Tomēr, atgriežoties pie grāmatas kompozīcijas – vai tad dzejoļu krājums nav veselums? Pirmais šai sakarā, protams, nāk prātā Brūveris, kurš kā veselumu veidoja ne tikai dzejoļu krājumus, bet arī to ciklus. Vai arī Raups, kurš rūpīgi piestrādā, lai grāmata iegūtu noapaļotas aprises – un tas nekas, ka vien retais spējīgs to pamanīt un novērtēt.

Patiesībā es arī to daru rūpīgi, neskaitāmas reizes un ar piepūli, ilgi meditējot par sākumu, katru atvērumu un beigām tā, ka redaktoram nav daudz ko iebilst, diskutējam pārsvarā par atsevišķiem tekstiem, un es varu to pamatot. Manas grāmatas mēdz sākties it kā caur bērnības vai pagātnes prizmu, tad kāpinājums, ar, cerams, vairākām virsotnēm, un beigās atkal gals savienojas ar sākumu. Veidojas kaut kas līdzīgs gredzena principam. Krājumā Sāras mīlestība (2008) parādījās kas jauns – dzejnieks vīrietis uzraksta 49 dzejoļus no sievietes viedokļa. Tā ir viena daļa, kuru var izdot arī atsevišķi, otra ir Tante Saule un citi dzejoļi. Tā ka man pašam grūti ko paredzēt, teksti strādā ar mani... Līdzīgi ir arī Sakvojāžā, to veido krājums Sakvojāžs un grāmatā iekļautā otrā daļa – Dzejoļi ar gariem virsrakstiem. Pieļauju, ka tie kaut kādā mērā ir unikāli, jo ir kas nebijis latviešu literatūrā un arī citzemju tekstos neko tādu neesmu uzgājis. Virsraksta garums atgādina atsevišķu dēku romānu nodaļu nosaukumus pirms vairākiem gadsimtiem. Tie bija apmēram šādi: "Kā galvenais varonis satiekas ar nepazīstamu daiļu jaunavu, iemīl to no pirmā acu uzmetiena, tad atklāj, ka viņai jau ir cits pielūdzējs, cīnās ar to divkaujā un uzvar, bet saņem no daiļavas atraidījumu." Atšķirība ir tā, ka romāna garajam virsrakstam seko vesela nodaļa prozā, bet garajam dzejoļa virsrakstam, kas pats jau kaut kādā mērā ir liela daļa no dzejoļa, seko īss atskārtums, viena vai vairākas rindas, kas kaut ko paskaidro par virsrakstu – kā neobligāta atbalss, kas tomēr noskan, taču atšķirībā no atbalss tā, atsitoties pret lasītāja prāta klinti, izklausās pavisam savāda un negaidīta. Ar garo virsrakstu ideju nēsājos pāris gadus, tad vienvasar jūnijā šo ciklu uzrakstīju. Tā bija viena no patīkamākajām apsēstībām manā rakstniecībā.

XXI gadsimta sākuma latviešu literatūras kontekstā gluži vai banāls un sen apnicis jautājums – kā jūtas dzejnieks, ja nav, kur publicēties, literārais process komas stāvoklī, refleksijas tikpat kā nav? Neliekas, ka tev būtu aizbāzta mute?

Nāk prātā, kā kāda KM amatpersona esot jautājusi literātu grupai: "Vai jūs varat argumentēt, kāpēc literāram žurnālam jāiznāk reizi mēnesī, nevis četras reizes gadā kā tagad?" Man gribas atbildēt: "Pamēģiniet dzīvot katru gadu tikai četrus mēnešus, nevis divpadsmit." Protams, patiesība ir tāda, ka, lai vai kas, bet rakstnieki rakstīs, visviens, cik draņķīgi apstākļi būs, bet tomēr šajā brīdī būtu jāatmet sava gudrība un pārgudrība, sak’ es skatos gadsimtiem pāri – ak tu, mūžs, kas gan ir daži nepublicēti vai neuzrakstīti darbi salīdzinājumā ar visu citu un ar to, ka mēs beigās tāpat nomirsim. Ir svarīgi kļūt mazākam, tādam kā smilšu graudiņam, kas nepatīkami čirkst zobos kaut vai tam pašam kultūras ierēdnim. Lai izbeidz to redukciju, kā pieklājīgi var nosaukt iznīdēšanu, kas ir visriņķī. Citādi situācija absolūti stulba – rakstnieki ir, bet procesa nav. Ar grāmatu izdošanu vien te neies cauri. Citas drukātas literatūras periodikas bez "zilumzālēm" – Latvju tekstiem četrreiz gadā – nav. Arī bibliotēku iepirkuma iespējas ir kā Titānika bojāeja.

Ja mēs pievēršamies tādām ēteriskām un nedefinējamām vai, pareizāk sakot, tikai poētiskā formā definējamām būšanām – kas ir vai varētu būt ideālais rakstnieks/dzejnieks?

Es puslīdz apzinos, ko varu un spēju uzrakstīt. Bet rakstniekam jāraksta tas, ko viņš nevar uzrakstīt. Ir jābūt šim izaicinājumam – mēģināt uzrakstīt neiespējamo.

Šī paša jautājuma otra puse – tev ir gadījies sastapt savu ideālo lasītāju?

Man ir tāds sižets neuzrakstītam darbam. Iznāk prozas darbs, pieņemsim, 500 eksemplāru tirāžā, tātad tas nonāks pie 500 lasītājiem. Katra lappuse ir veltīta lasītājam vai mājai, kurā šis eksemplārs nonāk. Kāds ir ideālais lasītājs? Kā parasti – viņš ir vienlaikus jauns un vecs, bagāts un nabags, vīrietis un sieviete. Un, ja viņš vēl tikšanās reizē pasaka ko tādu par manu dzejoli, kas man pašam nav ienācis prātā...

Vai tev ir misijas apziņa?

Kāda misija ir vējam vai jūrai? Man liekas, profesionālais sports pasaulē ir tālab, lai karu būtu mazāk. Bet dzeja? Arī uz to pusi. Un vēl – pateikt neizsakāmo, attīstīt valodu. Uzskatu, ka katrs literāts drīkst vairāk vai mazāk darīt arī ko citu, ar literatūru nesaistītu, bet viņš nedrīkst aiziet prom no savas rozes, no tā, kam viņš ir radīts, jo tas ir Dieva dots un ļauts. Viņš to nedrīkst darīt – tā arī ir rakstnieka misijas apziņa. Katram cilvēkam ir jāuztausta tās lietas, kurām viņš radīts. Domāju, man zināmā mērā to ir izdevies izdarīt. Iespējams, ir lietas, kuras es vēl varu darīt. Varbūt pat labāk par tiem, kas to dara pašreiz. Taču pēc tam man būtu morālās paģiras. Es negribu darīt ko tādu, lai pēc gadiem pieciem pats nesaprastu, kāda velna pēc man tas bija jādara. Tāpēc labāk es nedarīšu pilnīgi neko un gaidīšu, kamēr spēšu uzrakstīt nākamo labo dzejoli.

Bet tev pieliek nazi pie rīkles: "Aivar, nekad vairs neraksti dzeju!".

Tas taču kaut kāds sātana izgājiens! Lai gan – jaunībā viens pārdzēries tips man gandrīz nogrieza ausi, nevis tikai pielika nazi. Nejaušība paglāba. Bet ne jau tāpēc negleznoju. Protu uzzīmēt tikai suņa muguru.

No otras puses, kārtējā banalitāte par to, ka īsts rakstnieks raksta tikai tad, kad nevar nerakstīt.

Man varbūt tā arī sanāk... jo rakstu maz... Es gan gribētu, lai es spētu rakstīt kaut vai treniņam arī tad, kad varu nerakstīt, bet diemžēl tā nespēju. Es pat pārsvarā nepierakstu prozu, kad man galvā rakstās. Tikai dzeju.

Visubeidzot – Sakvojāžs ir iznācis, zināmā mērā kādam laikposmam ir pielikts punkts – kas tālāk?

Jāuzraksta esejas, ar kurām esmu stāvoklī. Un dzejoļi. Te gan grāmatas kontūras un nosaukums skaidrs – Esejas un dzeja. To, starp citu, man ieteica Brūveris, kurš pauda, ka man labi sanākšot pamīšus esejas un dzeja vienā grāmatā. Tajā brīdī pat dusmas sanāca – gudrītis, vai zin – taču pagāja pāris gadi, un es sapratu, ka viņam taisnība.