Regīna Frinberga: Man pietika ar aplausiem

Prieks, ka pa ilgiem laikiem atcerēta senākas paaudzes māksliniece Regīna- Māliņa Frīnberga. Ne velti dziedone saka- Domāju, ka esmu jau aizmirsta. Latvijā, LATVISKI SMALKAJĀ sabiedrībā tā pieņemts, ka balvas pasniedz tad, ja cilvēks sasniedzis ievērojamus gadus, to otru teikuma pusi šoreiz neteikšu. Ja BALVA, tad to nekādi nespēj sadalīt, dalītāji paši sev, vai, pārplēstu un sadalītu sīkos gabaliņos. Ž. Heine- Vāgnere tika ar balvu aplaimota tikai pērn, kad māksliniecei apritēja 90 gadi (dz.1923. 23.jūn.), lai gan tekstā rodam ziņu, ka dziedātājai ir 94 (!) gadi. Tekstā DAUDZ pretrunu, piemēram rakstīts, ka Frīnberga nav dziedājusi tās lomas, ko Vāgnere. Kā tad būs, ja pārskatīsim hronikas? Fevroniju, Baņutu, Mikaēlu, Tosku, Minniju,Martu, Mariju, Līzu, Amēliju, Ellenu, Leonoru, Zentu...taču dziedājušas abas mākslinieces. Nē, laikam Lūsiņas k-dze ir nelabojama, bez paviršībām nespēj iztikt. Sveicu Regīnu Māliņu- Frīnbergu, skaistās un maigās balss īpašnieci, Lielās mūzikas balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju. Vēlu veselību, aizvien paturot jauku un atsaucīgu sirdi ! Mums gribētos vēlēties biežāk dzirdēt radio ( tv neskaitās, tur vieta tikai šoviem) skanam skaistās balsis, kas liktu iedomāt par Operas bagāto vēsturi. Pārfrazējot Marisa Vētras vārdus, gribētos teikt, ka mūsu Operai nav 6 kolonnas vien, ir daudz vairāk, par tām nedrīkstam aizmirst.