Lielais dzintars savā desmit gadu jubilejā un gatavojoties Liepājas – Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 programmai mirdz un mirdzēs, bet vienlaikus drīz piedzīvos pārvērtības, kas to no mūzikas pils darīs arī par vietu, kuras publiskajā telpā liepājniekiem būs ērti uzturēties pa dienu. Šāda ir Liepājas koncertzāles Lielais dzintars direktora Timura Tomsona vēstījuma sāls pirms paša galvenā jubilejas notikuma – Arnolda Šēnberga Gurres dziesmu vērienīgā atskaņojuma koncertos 7. un 8. novembrī.
"Politiskajos mutuļos, steigas, neiecietības un aprobežotības laikmetā gribas pieskarties mūžības tēmām, nosvinēt koncertzāles jubileju ar mīlestības oreolu. Arnolda Šēnberga Gurres dziesmas ir spēcīgs vēstījums par to, ko spēj dziļa māksla un kvēlas jūtas. Es ļoti vēlos to piedzīvot pats un būšu koncertā abus vakarus. Šī ēka ir devusi iespēju īstenot manus sapņus, un Gurres dziesmas ir viens no tiem. Pēc nedēļas būs grandiozi valsts svētku koncerti ar LSO, kuru programmu, kas veltīta strēlniekiem, veido Reinis Sējāns ar komandu," saka Timurs Tomsons. Koncertzālē Lielais dzintars viņš strādā jau astoņus ar pusi gadus.
Jautāšu tieši – par ko ir vislielākais gandarījums?
Man ir milzīgs prieks par koncertzāles ambīcijām – ka nebaidījāmies veidot arī starptautiskus projektus. No visām pārējām reģionālajām koncertzālēm mēs atšķiramies ar to, ka mūsu apsaimniekotajā namā strādā Liepājas simfoniskais orķestris (LSO), kas piedāvā augstvērtīgu saturu. Mēs ar to ļoti lepojamies un priecājamies par iespēju veidot interesantus projektus uz LSO bāzes.
Ir milzīgs prieks par lielajiem projektiem, kāds bija Berlīnes filharmonijas orķestra koncerts, Freiburgas baroka orķestra koncerts un daudzi citi, taču tādu projektu kā Arnolda Šēnberga Gurres dziesmu atskaņojums Lielā dzintara 10 gadu jubilejas noslēgumā es kā vadītājs varu rīkot tikai vienreiz mūžā. Kolosālā mēroga dēļ šis darbs Latvijā līdz šim ticis atskaņots tikai divas reizes. Iesaistīti vairāk nekā 250 mūziķu – divi orķestri, liels jauktais koris, trīs vīru kori, seši solisti. Priecājos, ka varam šo koncertu atkārtot divus vakarus un raidīt tiešraidē, izmantojot digitālās tehnoloģijas, kuras koncertzālē ieviesām, lai ar minimāliem līdzekļiem varētu translēt mūsu saturu, paplašināt tā pieejamību. Mīlestība pret mūziku un inovācijām te savijas kopā. Tā varam izkāpt no reģionālās robežas – mūsu koncertus var skatīties un klausīties arī tie, kuri ģeogrāfisku vai fizisku iemeslu dēļ nevar būt klāt. Mēs apzināmies, ka esam reģionāla zāle un darbojamies Kurzemē, bet mūsu ambīcijas ir daudz lielākas. Redzot datus par translāciju auditoriju, konstatējām, ka mūsu koncertzāles aktivitātēm ļoti aktīvi seko līdzi arī diaspora. Par to ir liels gandarījums.
Kā pats, būdams rīdzinieks, jūtaties Liepājā?
Būdams rīdzinieks, kurš pārvācies uz Liepāju, redzu, kādos apstākļos strādā un ar ko šobrīd cīnās Rīgas orķestri. Viņi pat nespēj aizdomāties līdz attīstības līmenim un iespējām, kādas ir mums Kurzemē tepat Lielajā dzintarā, kaut vai runājot par digitalizāciju vai piekļūstamību. Vairs nediskutējam, kā cilvēki ratiņkrēslā vai ar dzirdes traucējumiem varētu klausīties mūsu koncertus. Tas ir integrēts mūsu infrastruktūrā. Šajā ziņā esam priekšā galvaspilsētai, bet tikai pateicoties lēmumiem un cilvēkiem, kuri cīnījās, lai šī infrastruktūra būtu gan Liepājā, gan reģionos.
Koncertzāles projekts to neparedzēja jau uzreiz?
Veidojām paši kā atsevišķus projektus. Esam ieguldījuši arī ierakstu tehnikā, lai mūsu ierakstiem būtu izcila skaņa. Ļoti svarīga bija arī indukcijas cilpas ieviešana Lielajā zālē, kas ļauj ar dzirdes aparātiem pieslēgties skaņu viļņiem, saņemot stiprāku signālu. Sadarbībā ar NVO strādājam ar šo cilvēku grupu, lai parādītu iespējas klausīties mūziku, ko viņi līdz šim nav piedzīvojuši. Tā ir maza lieta, par ko ir liels prieks. Esam atvērti ļoti daudziem un dažādiem klientiem. Koncertzāle kļūst cilvēcīgāka.
Vai koncertu attālinātās baudīšanas iespējas nemudina potenciālos klātienes klausītājus palaisties slinkumā un palikt mājās?
Nedomāju. Dzīvā kolektīvā un translācijas klausīšanās ir divas dažādas pieredzes. Es nebaidos pazaudēt auditoriju. Vairāk priecājos, ka translāciju auditorija dublē klausītāju skaitu zālē.
Vai finansiālā rocība ļauj īstenot visu, kas iecerēts?
Mūsu biļešu cenas ir diezgan demokrātiskas. Koncertzāle strādā ar nelielu, bet tomēr peļņu, un paši nopelnām pusi no koncertzāles izmaksām. Ļoti labi saprotam arī realitāti, cik no sava budžeta spēj iedot Liepājas pilsēta ar 65 tūkstošiem iedzīvotāju. Ir liels prieks, ka esam spējuši nodibināt Liepājas koncertzāles Lielais dzintars attīstības biedrību, kas mums palīdz kā privāts avots un arī meklēt finansējumu ārpus Latvijas. Tie bijuši gan Ziemeļeiropas, gan Eiropas projekti, un arī šobrīd esam gala fāzē, lai parakstītu līgumu ar Kultūras ministriju par papildu finansējumu 2027. gada projektam darbam ar ukraiņu pilsoņiem, kas dzīvo Liepājā.
Darbā palīdz arī mana sešu gadu pieredze Baltijas jūras festivālā Zviedrijā un tas, ka mana pirmā izglītība ir starpkultūru sakari starp Latviju un Franciju. Starptautiskais dzinulis man ir joprojām. Ir svarīgi neiesēsties ērtā krēslā un sekot līdzi jaunākajām tendencēm un inovācijām mūsu nozarē, kas ļauj arī piesaistīt papildu finansējumu. Janvārī brauksim uz Dāniju skatīties, kā Olborgas koncertzāle strādā ar vēža pacientiem. Mācīsimies, kā viņi to dara. Esmu arī atkal kļuvis par studentu. Studējot Stokholmas Ekonomikas augstskolas starptautiskā biznesa maģistrantūras programmā, esmu laimīgs izrauties no kultūras burbuļa.
Kad reģionālās koncertzāles tapa, daudzi apšaubīja, vai tās izdosies piepildīt ar publiku. Kā ir?
Lielajā zālē ir no 850 līdz 962 sēdvietām atkarībā no konfigurācijas un notikuma veida. Ir pietiekami daudz simtprocentīgi izpārdotu koncertu, un ir izveidojusies fanu grupa, kas pastāvīgi iet uz koncertiem Mazajā zālē, kurā ir 180 vietu. Varu pateikt, ka uz vērienīgo Gurres dziesmu atskaņojumu ir pārdots 95% biļešu. Pēdējā statistika rāda, ka izdodas pārdot no 75 līdz 80% biļešu. Taču nevaram veidot tikai megaprojektus vai populārās mūzikas koncertus. Mūsu mērķis ir parādīt mūzikas dažādību, tāpēc nebaidāmies veidot arī tādus projektus, kuriem būs piecsimt klausītāju. Tā kā mums nav vidējā līmeņa lieluma zāles, šādās reizēs atveram tikai partera zonu. No tā nav jākaunas.
Lielā zāle ir būvēta orķestrim, simfoniskajiem koncertiem, tāpēc apjoms ir milzīgs. Darba gados Liepājā esmu ievērojis, ka ir ļoti izaugusi LSO auditorija. Tā nav tikai no Liepājas un apkārtnes, bet arī no Rīgas un Lietuvas, īpaši no Palangas un Klaipēdas. Lietuvieši pēc kovidpandēmijas ir atklājuši mūsu zāli un veido līdz 20% no mūsu klausītāju auditorijas. Lai viņus mērķtiecīgāk uzrunātu, gan LSO, gan mēs savus koncertu paziņojumus tulkojam arī lietuviešu valodā. Zinot, ka Liepājā ir brīnišķīgs tūrisma un kultūras piedāvājums, lietuvieši ir ļoti naski braucēji, un lietuviešu valoda Lielajā dzintarā ir dzirdama bieži. Ir izveidojusies pastāvīga auditorija, kas atbrauc sezonā vairākas reizes. Klaipēdā ir muzikālais teātris un kamerorķestris, bet simfoniskā orķestra skanējumu viņi var dzirdēt tieši pie mums.
Ar LSO brālīgi sadalāt izdevīgākās koncertu dienas un datumus?
Esmu strādājis ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga un zinu, cik komplicēta, smagnēja un hierarhiska ir orķestra struktūra. Tāpēc, plānojot notikumus Lielajā dzintarā, orķestrim vienmēr būs priekšroka. Viņi laikus paziņo savus plānus, ierakstām tos kalendārā un veidojam ap šiem datumiem savas programmas. Gadās arī interešu pārklājumi, bet tie tiek izdiskutēti. Mehānisms ir pietiekami izstrādāts, un, kopš strādāju Lielajā dzintarā, mums nav bijis konfliktu.
Ar Ventspils koncertzāli Latvija konkurējat vai sadarbojaties?
Uztveru viņus kā sadarbības partnerus, abi strādājam Kurzemē. Sastopu ventspilniekus Lielajā dzintarā un pats personīgi dažreiz izmantoju iespēju dzirdēt kādu koncertu Ventspilī. Tas ir tuvāk, nekā aizbraukt uz Rīgu. No satura viedokļa neplānojam līdzīgus māksliniekus vienā vai otrā vietā, ja vien tā nav Elīnas Garančas koncertturneja. Mūsu priekšrocība ir simfoniskais orķestris, Ventspilij – iebūvētās ērģeles. Mums šoruden tika uzdāvinātas digitālās ērģeles, kuras atklāja Iveta Apkalna.
Nacionālais simfoniskais orķestris nu var atkārtot savus koncertus arī ārpus Rīgas, un SIA Latvijas koncerti producētās programmas apceļo Latviju, tā paplašinot pieejamību. Bet cik svarīgi ir veidot pašas koncertzāles unikālo saturu?
Šis ir ļoti interesants un arī samērā komplicēts jautājums. Nākamajā sezonā plānots ar Raimonda Paula jubileju saistīts Latvijas koncertu gatavots projekts, kas izskanēs visās reģionālajās koncertzālēs. Runājot par klasiskajiem sezonas koncertiem, kurus kāds orķestris vai koris sapņo nospēlēt visās koncertzālēs, ir skaidri jāsaprot, ka mēs strādājam ar ierobežotu cilvēku loku un ļoti lielu mūsu auditorijas daļu veido rīdzinieki. Ja šāds koncerts tiek atkārtots Rīgā, mums uzreiz tīri no biznesa viedokļa pazūd ievērojama daļa no Rīgas auditorijas. Lai varētu piesaistīt publiku, mums ir jādomā par unikāliem projektiem, kas veido mūsu seju, ar ko atšķiramies no visām pārējām vietām. Esam izveidojuši un ik sezonu turpinām mūsu koncertsērijas Personīgi un Pasaule Lielajā dzintarā, kā arī Liepājas Mākslas forumu. Tiklīdz ir koncerts, ko nevar dabūt dzirdēt citur, cilvēki daudz naskāk pērk biļetes un brauc šurp.
Man gan ir jāsaka, ka paradumi Rīgā un reģionos atšķiras. Mēs neesam viendabīga masa. Mēs redzam, ko mūsu klausītāji vēlas dzirdēt, un, ja repertuārs, ko kolektīva sezonā pieradusi klausīties Rīgas smalkā publika, tiek vienkārši atkārtots reģionā, tas vairs nav tik organiski. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī Rīgas kolektīvi veidotu unikālas, augstas kvalitātes programmas speciāli reģioniem. Liepājas simfoniskais orķestris šomēnes brauks Latvijas turnejā ar Mārtiņa Brauna mūzikas programmu un nebaidās nomāt koncertzāles Cēsīs, Rēzeknē, Jelgavā un Ventspilī. To neviens cits līdz šim nav darījis. Rīgas kolektīvi tā strādāt nevēlas. Tas ir stāsts par riskēšanu.
Skarbais taupības režīms valstī rada satraukumu par koncertzāles iespējām tuvākajā nākotnē? Virs galvas jūtat Dāmokla zobenu?
Savā profesionālajā karjerā neesmu izjutis šiku dzīvi kultūras jomā, tas ir saistīts gan ar samērā zemo atalgojumu, gan arī ar citiem aspektiem. Iespējams, pašvaldībās to jūt vairāk nekā valsts organizācijās. Mums Liepājā salīdzinājumā ar citām koncertzālēm ir paveicies, bet ir skaidrs, ka lielo orķestru (Amsterdamas Concertgebouw, Londonas filharmonijas orķestra u. c.) uzņemšanu turnejās mēs nespētu finansēt, lai kā gribētu. Tomēr esam ievērojami virzījušies uz priekšu. Liepājas 2027 programmā Lielais dzintars būs viena no centrālajām notikumu vietām. Šis pagaidām ir mūsu vairogs, jo Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss vienkārši morāli un politiski neļauj cirst budžetu kultūras nozarei Liepājas pašvaldībā. Tikko kopā ar Parīzes Pompidū un IRCAM centru nosvinētā Pjēra Bulēza simtgade notika, pateicoties gan VKKF un Liepājas pašvaldības finansējumam, gan Liepājas 2027 biroja līdzfinansējumam. Tā iezīmējām startu Liepājai 2027. Arī vērienīgais Šēnberga Gurres dziesmu projekts, kurā jau iekāpjam 2027. gada līdzfinansējuma budžetā, ir iespējams tikai tāpēc, ka ir papildu finansējums – arī no privātajiem sponsoriem. Ir milzīgs prieks, ka mums ir daudz privāto atbalstītāju, un šogad viņu līdzfinansējums ir diezgan liels. Ne velti Liepājā jau 145 gadus ir simfoniskais orķestris, te ir viens no vecākajiem Latvijas teātriem un cilvēki, kuriem ir gan naudas līdzekļi, gan arī griba atbalstīt kultūru un mākslu, lai gan VID diemžēl bieži vien nav draudzīgs ziedotājiem. Piemēram, speciāli nodibinātā Liepājas koncertzāles attīstības biedrība mums desmit gadu jubilejā uzdāvināja digitālās ērģeles, atbalstīja arī Gurres dziesmu projektu. Būs arī liels projekts, ko atklāsim 12. decembrī, iedzīvinot koncertzāles publisko telpu pilsētā un skaidri pasakot, ka koncertzāle nav tikai mūzikas pils, kas iemirdzas vakaros, bet daļa no pilsētas ikdienas dzīves. Kopā ar dizaina studiju H2E pārveidosim mūsu publiskās telpas tā, lai cilvēki tajās varētu uzturēties arī pa dienu. Te būs iespēja gan uzlādēt telefonu, gan pastrādāt ar datoru un palasīt grāmatas, gan satikties ar draugiem laikā starp skolu un treniņu, gan apmeklēt speciāli veidotus notikumus. Te būs arī jauniešu NVO You+ konsultāciju centrs, un arī vecāki cilvēki varēs pavadīt laiku daudz ērtākā vidē. Gribam būt spēcīgs pilsētas un kopienas centrs. Aptaujās esam secinājuši, ka cilvēki labprāt šeit uzturētos līdz divām stundām. Šis būs arī Liepājas 2027 galvenais uzņemšanas centrs.
Ko īpašu gatavojat Liepājai 2027?
2027. gada datumi ir jau iezīmēti, būs arī lieli projekti un mākslinieki. Vārdus gan vēl nevaru atklāt, jo vēl strādājam pie līgumiem. Programmu izziņosim kopā ar Liepājas 2027 biroju. Jau šobrīd zinām, ka projektiem pieslēgsies Eiropas raidorganizācija European Broadcasting Union (EBU) un būs arī videotranslācijas visā Eiropā. Būs spoži gan klātienē, gan televīzijas ekrānos.
Izdodas par koncertiem ieinteresēt arī jauniešus?
Liels pluss ir dažādība, kas jau kopš sākuma ir bijis viens no galvenajiem punktiem mūsu darbībā. Nebaidāmies piedāvāt arī elektroniskās mūzikas koncertus, laikmetīgus projektus, eksperimentēt un iepazīstināt ar kaut ko vēl nedzirdētu. Zinot, cik ļoti jauniešiem trūkst laba satura, mums ir daudz īpašu programmu bērniem un jauniešiem. Izcilo Mākslu laboratorijas CirqueMusique muzikālā cirka izrādi jauniešiem Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi esam parādījuši ne tikai Latvijā, bet arī četrās lielās zālēs Igaunijā. Tā arī mazliet nopelnījām. Tātad mūsu koncertzāle spēj arī eksportēt.