Pirmo reizi Tills Brenners piedzīvoja džeza izraisītu katarsi 13 gadu vecumā ar Lūisa Ārmstronga un Čārlija Pārkera palīdzību: "Kad es pirmo reizi izdzirdēju bībopu, tā bija kā erotiska atklāsme. Tajā bija kaut kas nepiedienīgs, tik laba bija sajūta. Mūzika uz mani iedarbojās tā, it kā tā būtu sieviete, kura mēģina mani pavedināt." Šīs sajūtas viņu neatstāj joprojām, arī 30 gadu vēlāk. Nākamajā trešdienā, 30. jūlijā, trompetists, dziedātājs, komponists, aranžētājs un producents Tills Brenners uzstāsies Arēnā Rīga festivālā World Jazz; šajā pašā vakarā dziedās brīnišķīgā Kasandra Vilsone. Ceturtdien, 31. jūlijā, varēs dzirdēt Oskara un desmit Grammy laureātu komponistu, aranžētāju un pianistu Deivu Grusinu, ģitāristu Lī Ritenauru un saksofonistu Igoru Butmanu (pilns dalībnieku saraksts www.worldjazzfest.com). Pirms trim gadiem Tills Brenners spēlēja festivālā Rīgas ritmi.
Viņš dzimis mūziķu ģimenē Vācijas pilsētā Fīrzenē, audzis Romā. Klasisko trompetes spēli apguvis jezuītu skolā Bonnā, piedalījies apmaiņas izglītības programmā ASV. Džezu studējis Mūzikas akadēmijā Ķelnē. 1991. gadā 20 gadu vecumā kļuvis par solotrompetistu slavenajā RIAS bigbendā Berlīnē, kurā muzicējis līdz 1998. gadam (RIAS jeb Radio amerikāņu sektorā/Rundfunk im amerikanischen Sektor bija Rietumberlīnes radiostacija, kas darbojās 1946.–1993. gadā; bigbends uzstājas joprojām).
Tilla Brennera pirmais soloalbums iznāca 1993. gadā. Pašlaik viņš ir komerciāli veiksmīgākais vācu džezmenis. No 1998. gada trompetista albumus izdod respektablā džeza ierakstu kompānija Verve Records. Tills Brenners ir sadarbojies ar daudzām džeza, soulmūzikas un estrādes leģendām – Deivu Brubeku, Čaku Hānu, Natāliju Kolu, Toniju Benetu, Ērniju Votsu, Petu Metīni, Džeimsu Lāstu, Alu di Meolu un citām.
2007. gadā viņš kļuva par izcilā vācu basbaritona Tomasa Kvasthofa diska The Jazz Album producentu (tas tika ierakstīts kopā ar pianistu Alanu Brodbentu un bundzinieku Pīteru Erskinu). Paša Tilla Brennera mūziku bieži rotā slavenu vokālistu balsis. Viņa albumā Oceana (2006) dzied Madlēna Peirū, Karla Bruni un Lusiana Sousa. Diskā Rio, kurā Tills Brenners svin bosanovas piecdesmitgadi, viņam palīdz tādas zvaigznes kā Seržo Mendess, Enija Lenoksa, Emē Menna, Kurts Elings un Melodī Gardo. Trompetista popularitāti dzimtajā Vācijā vairojusi dalība realitātes šova X Factor lokālajā versijā – Tills Brenners bija viens no tiesnešiem. Viņš spēlē patīkamu, liegu džezu un fusion – gan oriģinālmelodijas, gan populāras estrādes un kinomūzikas tēmas.
Kā ir mainījušās jūsu attiecības ar mūziku 30 karjeras gados?
Mana attieksme pret mūziku nav mainījusies, un es visiem spēkiem cenšos aizstāvēt šīs attiecības. Šķiet, ka pašlaik īstā mūzika ir visu iespējamo blakusefektu apdraudēta, un tas ir bīstami. Kad es sāku spēlēt, man bija absolūta pārliecība, ka es dzīvē nevēlos darīt neko citu, lai kas arī notiktu, lai kādos apstākļos es nonāktu. Man bija skaidrs, ka man jāaizstāv savas tiesības būt par mūziķi un jāpretojas kārdinājumiem un visam, kas var novirzīt no pareizā ceļa.
Tagad mans lielākais uzdevums ir formulēt savu redzējumu – kādai ir jābūt manai mūzikai, kādam jābūt džezam, kuru es spēlēju, kā tam ir jāskan. Mūsdienās džezs vairs netiek uzskatīts par aktuālu parādību. 40.–60. gados tieši džezs visprecīzāk atspoguļoja to, kas notika sabiedrībā. Stilīgākais, ko tu varēji darīt tajā laikā, bija spēlēt džezu. Tas bija viens no svarīgākajiem mākslas žanriem, tā bija pasaules notikumu, pārdzīvojumu un pieredzes refleksija. Šodien džezu uztver par mūziku muzejam. Kad parādās kāds svaigs, talantīgs izpildītājs, kritiķi uzreiz cer sagaidīt jaunu Džonu Koltreinu. Es sekoju līdz tam, kas notiek džezā, un joprojām neesmu pamanījis jaunu Džonu Koltreinu. Kas vainīgs? Tie noteikti nav mūziķi. Es spriežu pēc savas pieredzes. Es biju jauns, es gribēju spēlēt džezu, apzinoties, ka nopelnīt un izdzīvot būs ļoti grūti. Taču es zināju, ka būšu mūziķis, par spīti visam. Tas ir tas, ko es darīju pirms 30 gadiem, un tas ir tas, ko es daru joprojām. Tas man sagādā prieku un baudu. Ja tā nebūtu, es nevarētu kāpt uz skatuves un dalīties savā enerģijā ar klausītājiem.
Pastāstiet par savu mūzikas redzējumu. Kāds tas ir?
Kad es sāku apgūt trompetes spēli, es pilnībā centos sekot tradīcijai. Mani elki bija Čets Beikers, Fredijs Habards, Kenijs Dorems, kā arī Lūiss Ārmstrongs un Dizijs Gilespijs. Man gribējās spēlēt šādu mūziku, iekļauties tajā. Gadiem ejot, es sapratu, ka es varu spēlēt tos pašus skaņdarbus un nedaudz pietuvoties šiem meistariem. Pats svarīgākais ir tas, ka manai spēlei piemīt atpazīstamība. Es nevēlos, lai cilvēki pavadītu ilgāk par 20 sekundēm – nē, pat piecas sekundes –, mēģinot saprast, kurš mūziķis spēlē.
Es ļoti ilgi meklēju savu skanējumu. Man nepatika manas trompetes skaņa, es izmēģināju dažādas ierīces, dažādus materiālus, dažādus iemutņus. Es vēlējos atrast ļoti siltu skanējumu. Trompete vēsturiski ir signālinstruments, kas tika izmantots militāros nolūkos. Taču man gribējās, lai trompete skanētu kā cilvēka balss. Citādi es vienkārši varētu dziedāt visu vakaru! Es neesmu lielisks dziedātājs, taču dažreiz koncertos es arī nedaudz dziedu. Manu īsto balsi jūs dzirdat, kad es spēlēju trompeti. Šajā balsī ir jūtami pārdzīvojumi, melanholija, prieks – viss, kas ir manā sirdī.
Dzimtajā Vācijā jūs esat superpopulārs. Kāda ir starpība – būt par popzvaigzni vai džeza zvaigzni?
Džeza zvaigznes parasti apskauž par to, ko tās dara, savukārt popzvaigznes apbrīno par to, ko tās dara.
Kāpēc apskauž?
Šķiet, ka džeza mūziķi spēlē paši savam priekam, lielākoties viņi uzstājas nelielās zālēs un klubos. Tā ir klišeja, ka džezmeņi domā tikai par sevi, ka viņiem nav nekādas daļas par to, kas viņus klausās un kas notiek mūsdienu mūzikā. Tāpēc es jau karjeras sākumā nolēmu, ka ļaušu citiem stiliem ietekmēt to džezu, kuru es spēlēju. Es joprojām esmu džeza mākslinieks – es mīlu džezu, man patīk svings, mani aizrauj improvizācija. Tieši improvizācija atšķir džezu no citiem stiliem. Tas ir džeza pamats. Protams, improvizācijas elementi tiek izmantoti arī citos mūzikas žanros, taču džeza improvizācija ir unikāla.
Džeza mūziķim, kurš kļūst par zvaigzni, jāaizstāv sevi kolēģu vidū, jo viņu sāk uztvert ar zināmām aizdomām. Rodas aizspriedumi. Ja tu gūsti panākumus, ja cilvēki tevi pazīst, citi mūziķi sāk domāt, ka tu esi pārdevies un nodod savus ideālus. Tā nebūt nav patiesība! Esmu pārliecināts, ka arī popzvaigznes var palikt uzticīgas sev un savai mākslai. Ja tavas dziesmas skan radio, ja tevi rāda televīzijā, ja cilvēki tevi atpazīst, tu joprojām turpini spēlēt savu mūziku. Ja tu parādies medijos un kļūsti populārs, tas vēl neko neliecina par tavas mūzikas saturu un jēgu. Es esmu džezmenis, esmu populārs Vācijā, taču mana mūzika no tā nemainās. Es domāju, ka kādā brīdī popularitāte pāries. Ja pēc 10–20 gadiem mani neviens vairs nepazīs, es to uztveršu mierīgi – galvenais, lai es varu spēlēt savu mūziku.
Vai džezs pašlaik attīstās? Vai tajā iespējams radīt kaut ko jaunu?
Ja es teiktu: "Jā, mūsdienu džezā var atrast daudz jauna", – tā būtu politkorekta izvairīšanās no atbildes. Patiesībā jau ilgus gadus neesmu dzirdējis neko tādu, ko varētu uzskatīt par svaigu, vērtīgu atradumu. Mūzika jau ir sasniegusi tādu pakāpi, kuru var salīdzināt ar zinātnes nozarēm, piemēram, ar matemātiku. Visi noteikumi un likumi ir zināmi, atklāt kaut ko jaunu ir ārkārtīgi sarežģīti. Protams, mūzika ir māksla, un mākslai vienmēr ir jāattīstās, tai jābūt bez robežām, tai jābūt nebeidzamai. Tajā pašā laikā mūziķiem uz to nevajag ieciklēties. Ja tu pavadi visu mūžu, cenšoties radīt kaut ko jaunu, kas nav izdevies nevienam citam, tas ne vienmēr atklās tavu būtību, tavu māksliniecisko raksturu un personību. Esmu pārliecināts, ka atrast sevi mākslā un atrast kaut ko jaunu mākslā ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.
Ja tu mēģini atrast kaut ko jaunu, nevienam nezināmu džezā, ko tu spēlēsi? Man būtu interesanti uzzināt. Esmu redzējis uz skatuves 20 divriteņu un 18 vannu – šie priekšmeti tika izmantoti skaņas radīšanai, un daži to sauca par mūziku. Esmu redzējis 120 mūziķu, kuri vienkārši sēdēja un elpoja, – to arī sauca par mūziku. Tas viss jau ir bijis! Vienīgais, kā man pietrūkst mūsdienu mūzikā, ir personības. Man patīk mākslinieki ar raksturu, ar rokrakstu. Cilvēki, kuru darbā var sajust viņu sirds klātbūtni, un, ja džezs ir līdzeklis, kas palīdz to parādīt, – lieliski! Tikpat labi tā varētu būt folkmūzika no Vācijas Alpiem. Mākslai vienmēr jābūt patiesai.
Kuri ir jūsu visvairāk iecienītie mūsdienu mūziķi?
Es esmu liels amerikāņu dziesminieka Džona Meiera fans. Mani fascinē viņa skanējums, balss, ģitārspēle. Man patīk izcila 70. gadu soulmūzika. Grupas Earth, Wind & Fire popmūzikas, soulmūzikas un džeza kombinācija joprojām ir maģiska. Man patīk jebkura stila mūzika, kuru var raksturot kā "roku darbu". Es klausos zviedru rokgrupu Mando Diao – tu skaties uz šiem puišiem un saproti, ka viņi ir īsti. Lēdiju Gāgu es neklausos. Mūziķis vai grupa, kas iztur vismaz 10 gadu laika pārbaudi, – tā gan ir mana lieta.
Tills Brenners
Festivālā World Jazz Arēnā Rīga 30.VII plkst. 19 Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 25–100 www.worldjazzfest.com