Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Vladislavs Nastavševs: Es nedomāju, ko man tas maksās

Režisors Vladislavs Nastavševs izrādi Cerību ezers veido par mammu, paziņām un arī sevi pašu

Pagājušās sezonas Spēlmaņu nakts laureātes, izrādes Peldošie - ceļojošie režisors Vladislavs Nastavševs atgriežas Jaunajā Rīgas teātrī ar autobiogrāfisku darbu - izrādi Cerību ezers, kuras varoņu prototipi ir mūsu laikabiedri, kuri savā starpā sazinās krievu valodā. Arī izrāde būs krieviski, bet galvenajā lomā režisors uzaicinājis viesaktieri Intaru Rešetinu.

Pirms diviem gadiem, saņemot Dienas gada balvu kultūrā, sacīji, ka beidzot jūties ieguvis māju un piederības sajūtu. Tev tolaik bija jau ap 35 gadiem. Kāpēc tas nenotika ātrāk, un vai joprojām tevī ir šī piederības sajūta?

Tie ir biogrāfiski iemesli - mācības ārzemēs, krievu ģimene. Atgriezos, kad man bija ap trīsdesmit, trīs gados "iefiltrējos" - sāku kaut ko darīt, iepazinu cilvēkus, sāku strādāt, pelnīt šajā valstī, maksāt nodokļus. Cita lieta - atbildot, vai es joprojām jūtos mājās - pēc šīs izrādes mēs to redzēsim. Es jūtos, bet vai būs gatavi tie cilvēki, kas atnāks?

Kas ir pamatiemesls, kāpēc tu tieši šobrīd iestudē šādu darbu?

Pamatiemesls ir jautājums, ko lai iesāk ar krievu tautības cilvēkiem Latvijā un vai vispār kaut kas ir jāiesāk. Mani tas uztrauc, ņemot vērā visus notikumus kaimiņos. Sāku aizdomāties, ko es personīgi varētu izdarīt, un sapratu, ka varētu pareflektēt par krieviem - ko viņi dara, kāpēc viņi nerunā latviešu valodā, tāpēc mēs arī taisām šo izrādi krieviski. Tas nav nekāds izaicinājums latviešu sabiedrībai, tā nav domāts, kaut, iespējams, daudzi tā uztvers. Mēs maksimāli mēģinām runāt par cilvēkiem, kuru attieksmei ir savs iemesls - tas nav tāpēc, ka viņi ir stulbi vai ļauni. Šie cilvēki bija sabraukuši šeit - mans tēvs no Uzbekistānas, vectēvs bija krievu armijas majors. Viņi visi saprot, ka ir atbraukuši uz vienu valsti, tagad ir cita valsts, bet ne visiem visu tik viegli ir mainīt. Mēs ar aktieriem domājām, ko ar to visu iesākt, un es teicu - tas ir kā Černobiļā atomreaktors - uzsprāga un viss, tagad ir radiācija, un neko nevar izdarīt, tas ir mantojums. Mums kaut kā jātiek ar to galā, nezaudējot savu seju, cilvēciskumu, spēju just līdzi, saglabājot savas intereses.

Tas, ka latviešu aktieri spēlē krievus, dod kaut kādu distanci, atsvešinājumu?

Tajā rusofobijā, kas valda Eiropā, mums likās, ka tieši tas ir jādara, jānāk pie krieviem ar cieņu un novērtējumu par to, ko viņi ir izdarījuši, visu dzīvi šeit nodzīvojuši. Tā ir pilsoniskā pozīcija - mēs jūs cienām, jūs mūs interesējat. Man liekas, ka krieviem ir radies priekšstats, ka viņi neinteresē ne valdību, ne latviešus. Es neesmu cilvēks, kurš var izlikties, ka tādas lietas nepastāv.

Neizbēgami latviešu aktieriem krievu valodā būs akcents. Vai krieviski runājošā auditorija to pieņems?

Man šķiet, ka krievi nevarēs nenovērtēt pašu faktu, ka mēs to darām. Anglijā, kur es esmu dzīvojis, arī sabraukuši dažādu tautību cilvēki. Kad uz ielas notiek nepatīkams atgadījums, ko izraisa svešie, angļi nekad nezaudē pašcieņu, viņi vienmēr paliek ļoti laipni, tas ir iekšējais cildenums, kuru viņi nekad nezaudē. Viņi ar to ir stipri, viņiem nav bail. Es arī no latviešiem gribētu sagaidīt stāju, kas ir pilna ar cildenumu un cieņu, nevis ar bailēm un negācijām, nespēju pieņemt un piedot. Ko mums darīt ar visu mantojumu, ar izsūtītajiem uz Sibīriju, ar visām tām šausmām, kas ir notikušas gandrīz katrā latviešu ģimenē. Tam pārkāpt ir šausmīgi grūti, bet var vai nu gremdēties tajā, vai kaut ko darīt. Vismaz cilvēciskā līmenī, jo valsts līmenī diez vai kaut kas mainīsies.

Par integrāciju Latvijā atbild Kultūras ministrija. Vai esi jutis, ka tevi integrē?

Valsts līmenī nekad. Tā bija tikai un vienīgi mana paša iniciatīva - es sāku runāties ar latviešiem, braukt uz laukiem, kas man bija vesels atklājums.

Tu citā intervijā esi izteicies, ka informatīvā telpa Latvijā ir tik ļoti sadalīta, ka krievu cilvēki nenojauš par daudzām lietām, kas te pastāv. Vai šī izrāde, tavuprāt, var šo situāciju iekustināt?

Jā. Viss sākās, kad viens mans draugs, kurš patiešām interesējas par teātri, nezināja, kas ir JRT. Es sapratu, ka ir problēma, man gribas, lai vairāk krievu nāk uz latviešu izrādēm.

Autobiogrāfiski motīvi vienmēr ir riskanti. Kāpēc izvēlējies iestudēt darbu par savu ģimenes un paziņu loku, nevis pasūtīt lugu dramaturgam?

Man bija bail no vispārinājumiem un banalitātēm. Īstā dzīve nevar būt banāla, ja to patiesi izstāsta. Bija visādas idejas, mēs meklējām literārus darbus un neko neatradām.

Vai ir kādas sarkanās līnijas, cik tālu tu ej?

Es stāstu nevis par sevi, bet mammu, par vienu manu draugu, par mammas paziņām. Drīzāk tas būs mans skatījums uz viņiem.

Vai šie cilvēki zina, ko tu ar viņiem domā darīt? Tas ir saskaņots?

Vārdi ir mainīti, vienīgi mamma kopā ar mani kļūs par publisku tēlu. Tas ir sarežģīti, viņa sniedz intervijas un sāk satraukties, kādā gaismā viņu parādīs. Viņa arī jūt, ka tas var iet aiz visām robežām. Sarunājām, ka viņa nāks uz ģenerālmēģinājumu, paskatīsies no balkona un, ja varēs to pieņemt, ies uz pirmizrādi, lai izbaudītu līdz galam.

Tad tu riskē ar attiecībām ģimenē?

Es ļoti ceru, ka ne. Aktieri arī nesaprot, kā es tā varu, bet es droši vien neapzinos, es vienkārši taisu mākslas darbu un nedomāju, ko man tas maksās. Kamēr mēs mēģinājām, ne brīdi nebija samulsuma vai neērtības sajūtas, bet, kad atnāks skatītāji, droši vien būs citādi.

Vai Guna [Zariņa] ar tavu mammu ir tikusies?

Jā, vairākas reizes. Guna ļoti patīk manai mammai un radiem, viņi aicina viņu ciemos.

Kā tapa teksts?

Pamatā ir intervijas, kuras mēs organizējām dramaturģiskā materiālā. Dažas ainas diktēju aktieriem - mēģinājumu procesā vienkārši saku - tagad saki šito. Es no sevis to velku ārā. Mums ir cilvēks, kurš mēģinājumā to fiksē datorā.

Kā tu nonāci pie idejas galvenajā lomā aicināt Intaru Rešetinu no Dailes teātra?

Bija vajadzīgs cilvēks no ārpuses, svešinieks. Intars ir ar citu skolu, citu pieredzi.

Vai tu nejūties svešs arī vietējai krievu sabiedrībai?

Es esmu svešs, tas bija vēl viens iemesls, kāpēc nolēmu izrādi taisīt par sevi - es ar krieviem īsti nekomunicēju. Mums nevienam nav krievu draugu, man arī nav, izņemot [Dmitriju] Petrenko.

Kad Dmitrijs Petrenko savulaik intervijā pateica, ka negrib būt labais krievs un to publicēja žurnāls Sestdiena, bija ļoti saasināta dažu lasītāju reakcija. Vai jūti, ka latviešu sabiedrība no tevis gaida kādas lojalitātes izpausmes?

Nē, es mēģinu neapkalpot kādas gaidas. Protams, man nepatīk, ka lamā, un patīk, ka slavē, bet kopumā es dzīvoju pats par sevi. Manī ir cieņa pret latviešiem un latviešu kultūru, man tā nav jāpierāda. Paši latvieši jau arī cits citu vaino un neuzticas. Man nekad mūžā nav bijis kāda nepatīkama atgadījuma, bet varbūt es to vienkārši neatceros. Reiz braucu ar Pandas taksometru, kur strādā daudz krievu, un automātiski sāku runāt ar vadītāju krieviski, bet jutu, ka tas jaunais puisis ir latvietis, un pārgāju uz latviešu valodu. Viņš par to bija tik pārsteigts, ka paprasīja uz pusi mazāk naudas. Ar viņu agrāk nekas tāds nebija noticis.

Līdz šim tu neesi iestudējis dokumentālas izrādes, vai domā, ka varētu līdzīgā veidā arī turpināt?

Jā, man tas ir interesantāk nekā interpretēt klasikas darbus. Īpaši pēc Idiota jutos noguris.

Tas ir grūtāk?

Vieglāk. Taisu to, ko labi pārzinu, tur nav problēmu ar interpretāciju. Process nebija mokošs. Šiem aktieriem piemīt spēja nevis tēlot, izlikties par šiem cilvēkiem, bet radīt projekciju. Daudz interesantāk ir taisīt izrādes par neveiksminiekiem, nevis veiksminiekiem. Demokrātiskas sabiedrības pirmā pazīme ir spēja just līdzi minoritātēm.

Vai tevi vēl aicina strādāt Krievijā, un vai tevi tas interesē?

Mani interesē, bet šobrīd neko neplānoju. Mēs vedīsim Idiotu uz Sanktpēterburgas festivālu Baltijskij dom, bet tas arī viss. Gogoļa centram Maskavā, kur es iestudēju trīs izrādes, ir problēmas ar finansēm un viņiem nav jauniestudējumu vispār.

Atgriežoties pie Cerību ezera. Vai tu domā, ka ar šo izrādi vari ietekmēt procesus sabiedrībā, vismaz izraisīt diskusiju?

Ir tāds salīdzinājums, ka mūsu darbi ir kā mūsu bērni. Makbetam un viņa sievai nevarēja būt bērni, un viņu noziegumi kļuva par viņu bērniem. Reiz prasīju Vilim Daudziņam, vai izrādi var salīdzināt ar bērnu, un viņš teica, ka ne. Bet Vilim ir bērni, viņam ir viegli runāt. Man bērnu nav, un izrāde ir mans bērns. Vienīgā atšķirība - ka tu redzi, kā bērns ietekmēs to dzīvi, kas būs pēc mums. Ar izrādēm tā nav - kritiķi uzraksta rakstus, Ozirisā kāds pienāk un kaut ko pasaka, bet, kā tas ietekmē dzīvi, to tu neredzi. Vai tas būs skaļš skandāls, vai būs neizpratne. Ja kaut daži cilvēki pēc izrādes domās un kaut ko pārvērtēs, tas būs daudz. Man pašam ir ļoti interesanti to iestudēt, un es saprotu, kāpēc es to daru. Ja man pašam ir interesanti, tam ir jēga.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja