«Iecere radīt latviskos botāniskos zīmējumus uzdzirkstīja no sajūsmas, kas pārņēma mani, ceļojot pa Eiropu. Man palaimējies strādāt bagātās vēsturiskajās mājās Londonā. Tur sajūsminājos par Viktorijas laika botāniskajiem zīmējumiem, kas kā mazi mākslas darbi rotā angļu interjerus. Iedziļinoties slavenāko muzeju bagātībās, sajūsmināja viduslaiku grāmatu ilustrētāju radošums, virtuozitāte, izsmalcinātā estētika un nesteidzīgā pacietība.
Līdz tam biju daudz gleznojusi puķes, divus gadus mācījusies japāņu ziedu kārtošanas mākslu
ikebanu – maģisko kompozīcijas brīnumu, kad augi ar meistara palīdzību strādā telpā kā grafiski lakonisks mākslas darbs, izteiksmīgs kā skulptūra.
Uzdevu sev jautājumu, kā izskatītos latvisks botāniskais zīmējums, ja tam mūslaiku digitālajā
laikmetā vairs nav zinātniski dokumentējoša nozīme. Arī mēs, latvieši, ar lepnumu sniedzam
savu pienesumu kultūras mantojumam ar tikai mums piederošajām unikālajām tautasdziesmām un cimdu rakstiem. Tieši tautasdziesmas man deva visspēcīgāko ierosmi šiem darbiem. Dabas krāsainība, košās krāsas, spožais mirdzums un dzidrā tīrība reizē ir arī cilvēka dvēseles dailes poētisks tēlojums. Zelta rasa, zīda ziedi, sidraba lapas...
Tā divu gadu laikā tapa šo darbu sērija, kas rosina izprast, no kurienes latvju rakstos nācis
raksturīgais krāsu salikums, grafiskie ritmi, ornaments.»