Saruna ar Daini Īvānu par barikāžu laiku

Ar 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju iesāktais ceļš un tautas griba to īstenot tika pārbaudīta ar atklātu padomju militāro spiedienu. 1990. gada nogalē Baltijā parādījās reāli draudi par t.s. “PSRS prezidenta pārvaldes” ieviešanu, kas nozīmētu pasludinātās neatkarības faktisku likvidēšanu un PSRS centrālās varas ietekmes atjaunošanu. 1991. gada janvārī centrālās varas draudi pārvērtās reālā militāra spēka pielietošanā, kas prasīja civiliedzīvotāju dzīvības. 1991. gada 12. janvāra naktī padomju militārās vienības uzbruka Viļņas TV, radio un citiem objektiem. Pēc šī uzbrukuma, kurā tika nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki, Rīgā sākās stratēģiskas nozīmes objektu aizsardzības plānošana, tajā iesaistot vienīgo spēku, kas bija Latvijas valdībai – tautas masu fizisko klātbūtni, praktisko, organizatorisko un morālo atbalstu.Radio 13. janvārī agri no rīta pārraidīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna aicinājumu tautai pulcēties Rīgā. Pulksten 14.00 Rīgā, 11. novembra krastmalā notika Latvijas Tautas frontes rīkotā “Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā”. Tajā piedalījās ap 600 000 līdz 700 000 cilvēku. Šajā pašā dienā tika uzsākta barikāžu celtniecība Rīgā un diennakts maiņu nodrošināšana TV, radio, Augstākās Padomes, Ministru padomes un citu iestāžu aizsardzībai.Barikādes Rīgā ilga no 13. līdz 27. janvārim. To laikā bojā gāja Roberts Mūrnieks, 20. janvāra milicijas īpašo uzdevumu vienības (OMON) uzbrukumā Iekšlietu ministrijai tika nošauti iekšlietu darbinieki Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko, režisors Andris Slapiņš, skolnieks Edijs Riekstiņš, vēlāk no gūtajiem ievainojumiem mira kinooperators Gvido Zvaigzne. 21. janvārī Vecrīgā barikāžu celtniecības laikā bojā gāja Ilgvars Grieziņš.Ieeja pasākumā – muzeja ieejas biļete.