[..] Savā veidā manas gleznas ir pāreja no vērojuma uz vēstījumu. Man ļoti svarīgi ir uzgleznot iekšēju mieru un harmoniju. Man nozīmīga ir precīza sajūta nevis precīza vieta. Manā dabā ir vērīgi skatīties pasaulē, piefiksējot smalkās gaismas nianses, ieraudzīt ko īpašu, kas liek apstāties un ilgi lūkoties un aizdomāties. Pasaules mūžīgā mainība un fascinējošais vilinājums ir tas, kas mani interesējis vienmēr. Ar gleznieciskiem līdzekļiem mēģinu panākt smaržu, vēju, siltumu un aukstumu, vakara miera trauslo, caurspīdīgo gaismu un nakts nemieru, krēslas laika noslēpumaino sajūtu.
Arī šajā izstādē joprojām iedvesmu smeļos dabā. Manas uzmanības centrā ir Latvijas ainava ar tālēm, plašo horizontu, laukiem un aramzemi, liedagu un jūru. Gribu to uzgleznot tik skaidri, vienkārši, saprotami un emocionāli kodolīgi kā tautas dziesmu. Vēlos lai mani darbi stāsta vairākus stāstus - par visu svarīgo un man
vērtīgo mākslā un dzīvē un par nepārejošām vērtībām. Mākslas darbs ir domas un enerģijas koncentrāts, kuram klāt pievienotas zināšanas, varēšana un mācēšana to īstenot. Mākslā man vienmēr ir paticis sajust pārlaicīgumu, nevis īslaicīgi aktuālo. Māksliniekam ir jābūt kā vērīgam vērotājam.»