Grieķu vārda “melos” saknes jāmeklē indoeiropiešu valodu saimes vārdā “mel”, kas norāda uz daļu no veseluma. Vēlāk to sāka attiecināt uz melodiju vai lirisku dzejoli, kas paredzēts izdziedāšanai. Tieši šī vārda skanīgā nozīme saistāma ar melodrāmas jēdzienu, kas savukārt zināma kā specifisks, emocijām un jūtām piesātināts žanrs.
Melodrāmai raksturīgas nereti līdz absurdam reducētas personāžu attiecību shēmas – vai nu mīl, vai nemīl, vai arī ja viens mīl – otrs nemīl. Bieži vārds “melodrāma’’ lietots nievājošā nozīmē, saistoties ar pārspīlējumiem, banalitātēm un klišejēm attiecībās, tomēr to attēlojums uzrunā apbrīnojami plašu auditoriju. Dažādu paaudžu kino pētnieki šajā no pirmā acu uzmetiena konservatīvajā žanrā saskatījuši jaudīgu sociālkritisku instrumentu. Izstādes pamatā ir pētnieciska vēlme dekonstruēt kino melodrāmu pamatelementus, un, apvienojot tos telpiskā kompozīcijā, ļaut apmeklētājam būt melodrāmas pasaulē.
Kad Tu pēdējo reizi piedzīvoji filmas vērtu mīlas ainu? Vai esi kādreiz sevi tādā redzējusi/is uz ekrāna? Izstāde piedāvās iejusties kādas melodrāmas varoņa galvenajā lomā, cerot, ka mīla dzīvē pēc tam valdzinās vairāk nekā mīla kino jeb izdziedot līdzi melodrāmas klasiķa Daglasa Sērka (Douglas Sirk) 1956. gada filmai Ierakstīts vējā’:
“Neuzticīgs skūpsts ir ierakstīts vējā,
Nakts nozagtā svētlaime ir ierakstīta vējā.
Tāpat kā rudenī trūd lapas, mēs atvadāmies no saviem sapņiem.
Tos aizpūš prom tik maigi, maigi.
Solījumi, kurus devām, mūsu čuksti aizskan vieglā vējā.
Tie atbalsojas un izzūd tāpat kā mūsu atmiņas.
Kaut arī esi prom, mēs nekad nebūsim šķirti,
Jo kas ir ierakstīts vējā, ierakstīts arī mūsu sirdīs.”
Anna Ceipe 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, kā arī studējusi The Royal Academy of Fine Arts (KASK) Beļģijā. Izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Starp nozīmīgākajiem projektiem jāmin personālizstāde Meklējot oāzi galerijā LOW (2018), Apceres apstākļi Rīgas mākslas telpā (2016) un dalība izstādē Nebeidzamais ceļojums, neredzamā sala K .K. fon Stricka villā Rīgā (2016).
Vika Eksta ir vizuālā māksliniece un pedagoģe, kuru interesē ilgtermiņa foto projekti, performance un vizuālu arhīvu pētniecība. Kopš 2014. gada piedalās izstādēs Latvijā un starptautiski. Apguvusi fotogrāfiju pie Andreja Granta un EFTI fotoskolā Madridē. Māksliniecei ir bakalaura grāds kino teorijā un maģistra grāds Vizuālajā komunikācijā. 2016. gadā viņa saņēma ADC Young Guns balvu un Rīgas Fotogrāfijas biennāles balvu jaunajiem Baltijas fotogrāfiem.
Līga Spunde 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Līdztekus studijām piedalījusies dažādos projektos un izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Viņu visvairāk ietekmē un iedvesmo absurdais un pārdabiskais, kas sastopams ikdienišķos notikumos, attiecībās un novērojumos. Autores darbi nereti ir galēji personīgs kāda stāsta pārstāstījums, kas vedina skatītāju apšaubīt objektīvo un subjektīvo patiesību. Līga Spunde izmanto arī tādus medijus kā fotogrāfija un video, taču instalācija viņas daiļradē ir fundamentāls elements, kas sakārto un organizē vēstījumu.
Izstādes kuratore Līna Birzaka-Priekule.