Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 26. februāris
Mētra, Evelīna, Aurēlija

Joprojām izaicinošs un nepakļāvīgs. Šogad aprit simt gadu kopš Federiko Fellīni dzimšanas

Pirmdien, 20. janvārī, apritēja simt gadu kopš Federiko Fellīni dzimšanas. Viņš ir izcils autorkino meistars, kura filmās spilgti iezīmējas modernisma tendences.

Ģeniālā itāļu režisora Federiko Fellīni (1920–1993) simtgade ir nozīmīgs notikums, un jācer, ka tas nepaliks bez cieņpilnas svinēšanas un viņa filmu izrādīšanas. Par pasaules festivāliem varam īpaši neuztraukties, gan jau tiks "pieņemti mēri", gan jau Fellīni īpašais ieguldījums pasaules kinovēsturē tiks izcelts un sumināts, ja vien nekavēs aizspriedumi... vai mānīgais uzskats, ka ikkatrs sevi cienošs inteliģents zina Fellīni filmas no galvas. Diemžēl, un ne vairs.

Par Federiko Fellīni filmām bieži domāju, saskaroties ar mūsdienu "normālā" skatītāja uztveres specifiku, proti, intuitīvu vēlmi un spēju sekot līdzi pamatā tikai lineāram naratīvam, sakārtotam, loģiskam un cēloņsakarībās balstītam stāstam, kurā realitāte nenolec no konkrētas un reālistiskas darbības ass. Jāatzīstas, ka, arī lasot dažu labu atsauci par Viestura Kairiša filmu Pilsēta pie upes, nākas no jauna atgriezties pie šīs atskārsmes – mūsdienu skatītāja uztvere ir noplicināta, un lielā mērā to ir paveikusi Holivuda ar savu pamatprincipu neatstāt neatbildētus jautājumus, motivēt, paskaidrot un vēlreiz paskaidrot.

No šī skatpunkta Federiko Fellīni ir absolūti izaicinošs un nepakļāvīgs režisors. Viņa pasaulē realitātei ir līdzvērtīga fantāzija, sapņi, nomoda sapņi, murgi, atmiņas, vīzijas, karnevālisks rotaļīgums un nepārejoša vitalitāte un dzīves alkas. Federiko Fellīni ir izcils autorkino režisors, kura filmās spilgti iezīmējas modernisma tendences, – tāds būtu īsais un konspektīvais formulējums, kas piestāvētu virtuālajām enciklopēdijām (šķirkli par Fellīni var lasīt arī nacionālajā enciklopēdijā enciklopedija.lv). Ir riskanti ģeniālu mākslinieku ietilpināt vienā frāzē, pāris teikumos un īsā avīžrakstā, kurā taču neiesi pārstāstīt mākslinieka radošā ceļa nianses – vietas par maz. Tik vien pieminēšu, ka Federiko Fellīni ir izaudzis no leģendārā Itālijas neoreālisma virziena.

Režisora agrīnajos darbos, piemēram, filmā Ceļš (1954) un nedaudz arī vēl Kabīrijas naktīs (1957), šī saikne ar neoreālismu ir pamanāma, taču, jo tālāk, jo pārliecinošāk Fellīni attālinās no sociālās vides izzīmēšanas un varoņiem, kuru likteņi ir cieši saistīti ar Itālijas pēckara dzīves reālijām. Par abiem minētajiem darbiem Federiko Fellīni saņēma Oskaru (gada labākā ārzemju filma), un šis unikālais fakts ir režisora pasaules slavas sākums. Šajās filmās viņi abi ir kopā – Federiko Fellīni un viņa sieva Džuljeta Mazīna, aktrise ar traģikomiķes un raksturotājas talantu.

Džuljetu Mazīnu Federiko Fellīni filmējis arī savā pirmajā krāsu filmā Džuljeta un rēgi (1965), kurā varone piedzīvo vīra neuzticību. Federiko Fellīni ir intensīvs un klātesošs savās filmās, nebūt ne visi režisori, kurus dēvējam par autorstila adeptiem un dižajiem autoriem, tik dāsni ir izmantojuši savas dzīves atspulgus un motīvus. Ja man būtu jānosauc filma, kas summē Federiko Fellīni būtību, tā būtu (1963). Tā ir viņa autorstila esence, viņa "krīzes filma", precīzāk, filma par kinorežisoru krīzē, kuras kārtas numurs atspoguļo paša Fellīni filmogrāfijā ierakstīto skaitli un konkrētajā brīdī uzņemto filmu skaitu. Režisora autobiogrāfiskums un personības atspulgs ir klātesošs Marčello Mastrojāni tēlotajā varonī Gvido. Filmā Fellīni fascinējoši rada Gvido iekšējā strupceļa sajūtu, laužot klasiskās kinovalodas formulas, miksējot realitāti un varoņa subjektivitāti.

Ģeniāls ir filmas sākums ar Gvido sapni – klaustrofobiskā slazdā, sastrēgumā, kur mašīnu salonā iesprostoti Gvido laikabiedri un paziņas, un pēcāk nogāžoties realitātē no padebešiem (tas filmā īstenots gluži fiziski). Gvido ir svarīgas sievietes, kuru meklējumi ir viens no šīs pašironiskās filmas sižeta motīviem, – tās ir gan Gvido dzīves pašreizējās sievietes, gan valkīras, kas iznirst no viņa atmiņas dzīlēm harēma epizodē.

8½ ir filma, kuru ir vērts analizēt teju pa kadram un epizodei, lai mēģinātu atšifrēt veidu, kā režisors manipulē ar reālo un ireālo, ar sirreālo matēriju, kādas ir kameras kustības, kādi ir montāžas griezieni, kas ļauj šķietami banālu dzīves pieredzi (vīrietis radošajā un personīgajā krīzē) pārvērst virtuozā kinematogrāfiskā tekstā – tēlā.

Federiko Fellīni ir arī citas dižas filmas, piemēram, Saldā dzīve (1960), kura daudziem skatītājiem asociējas ar Anitas Ekbergas un Marčello Mastrojāni divskatu Trevi strūklakā un pateicoties kurai ir dzimis jēdziens "paparaci". Šajā filmā žurnālisti spindz kā mušas, sekojot amerikāņu kinodīvai, ar kuru flirtā iepinas Marčello Mastrojāni varonis – arīdzan žurnālists (šķietami bez dzeltenuma pazīmēm). Šī ir filma, kas ir radījusi unikāli lietotu terminu "saldā dzīve" un kļuvusi par Itālijas elites eksistenciālās krīzes atspulgu – tik krāšņā un barokālā formā, kādu ir spējis radīt vienīgi Federiko Fellīni. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja